Gatis Rozenfelds: "Latvijas ļaudis ir pārāk sarežģīti"

Kad Gatis pavisam agrā sestdienas rītā, nejauši satikts kādā kafejnīcā, uz jautājumu: "Kā tev iet?" atbildēja: "Forši, tikko biju sērfot Portugālē!" — es iedomājos — par to vajag uzrakstīt! Daudz nedomādams, viņš uzreiz piekrita sarunai, sakot: "Gribas, lai cilvēks izlasa vienā elpas vilcienā, iedegas un brauc! Gribas to labo sajūtu nodot tālāk, pēc šī ceļojuma ir tāds pacēlums un spēks!"

Aizbēgt no pilsētas

Gatis atklāj, ka uz Portugāli devies, lai sakārtotu domas un rastu iekšējo mieru: "Portugāle ir īstā vieta, kur veltīt laiku sev un padomāt par to, kas ar tevi dzīvē notiek. Gribējās aizbēgt no pilsētvides, tāpēc, esot Portugālē, nebraucām nevienā lielā pilsētā iekšā, bijām vien Lisabonā."

Sērfošana Gatim ir dzīves aicinājums — viņš ir daudz ceļojis un nu atklājis, ka Portugāle esot sērfotāju miera osta, kurā noteikti jāiegriežas: "Vispirms ielidojām Faro, tur noīrējām auto un devāmies uz kādu mazu pilsētiņu okeāna malā. Ja arī laiks no rīta parasti šķita lietains un apmācies, tāpat nolēmām doties uz pludmali, kur tieši otrādi — saulīte smaida, traki vilnīši, fantastiska sajūta! Nakšņojām ļoti vienkāršos viesu namos, kur ir tikai pats nepieciešamākais — gulta, virtuvīte. Atverot logu — redzi okeānu, brīnišķīgi! Palmas visapkārt šalc... mūsu mērķis bija baudīt mežonīgo dabu, ne luksusa numurus viesnīcās, mēģinājām noķert vietējo auru, pabūt tur, kur tūristi savu kāju parasti nesper. Un izdevās!"

Bēdāties nevajag arī tiem, kas nekad nav sērfojuši, jo Portugālē esot ļoti daudz iespēju un vietu, kur ikviens var to izjust uz savas ādas. Turpina ceļotājs: "Ja esi pamēģinājis sērfot kaut reizi, mainās visa dzīve! Iznākot no okeāna, sajūta ir tāda, ka būtu nokārtojis kādu eksāmenu, — nav iespējams noslēpt to neviltoto smaidu, kas parādās sejā! Sērfošanā ir gluži kā dzīvē — te esi viļņa augšā un tev veicas, pēc mirkļa — atkal lejā, bet viss ir tāds nebeidzams aplis."

Baudīt patieso, garīgo

Portugāļi protot baudīt dzīvi un neuztraukties par ikdienišķiem niekiem, ar mirdzumu acīs stāsta Gatis. "Portugāle ļoti atšķiras no Latvijas, pirmkārt, cilvēki tur ir daudz smaidīgāki, atsaucīgāki, viņi ir brīvi! Var aiztaisīt savu veikaliņu dienas vidū un iet atpūsties, paēst, viņi tik daudz nesaspringst par naudas lietām. Te, Latvijā, cilvēki ļoti daudz domā par karjeru, par izaugsmi, par naudu, bet portugāļi vienkārši bauda dzīvi, tur valda miers! Nesteidzīgi sēž, dzer kafiju, ēd, sarunājas. Arī attieksme pret tūristiem ir ļoti pretimnākoša, pat nesaprotot angļu valodu, viņi portugāliski mēģina izstāstīt ar domu, ka sapratīsi. Puiši un meitenes dzīvojas pa pludmali, guļ smiltiņās, sērfo, domā par lietām, kas ir daudz svarīgākas par mantisko un finansiālo.

Esot Portugālē, rodas sajūta, ka katra diena ir kā piektdiena — viņi ballējās, atpūšas, ir silts un saulains. Bijām arī aizgājuši apskatīties vietējos krodziņus — tur viss ir tik vienkārši, nav vajadzīgs tas glamūrs, spilgtās vitrīnas vai neona gaismas, viss balstīts uz cilvēcisko faktoru — re, tu esi atnācis un esi savējais! Mūzika — dažāda, neizdevās pašiem īsti dzirdēt kaut ko etnisku, bet viens labs draugs man iedeva līdzi Hosē Gonsalesa mūziku, un īpaši tuva man kļuva dziesma "Heartbeats" (no angļu val. —

sirdspuksti) — visu ceļu baudīju," smaidot atzīstas Gatis, ar ilgu pilnu skatienu piebilstot; "Ģitāra, skaņas plūst, uzliku austiņas un skatījos, kā okeāna viļņos riet saule, ideāli!"

Sarunas laikā jūtu, ka ik pa brīdim Gatis sevī aizceļo atpakaļ laikā un atgriežas miera ostā:

"Rodas jautājums, cik un ko mēs esam gatavi darīt savas dzīves laikā. Vai cilvēki, kas ir etalonu vadīti un principu pārņemti, var iedomāties, kā ir savādāk. To Portugāles mieru gribējās paņemt sev līdzi, izbaudīt tik ilgi, cik vien iespējams. Arī daba tur ir ļoti skaista, bet to ir grūti izstāstīt, tas ir jāredz pašam un jāizjūt, jāieklausās neparastajā vibrācijā. Un tā sajūta, tāds elektrizēts gaiss, tu esi pasaules malā, un viss notiek... Šķiet, to emociju priekš mazā cilvēka ir par daudz, plūst pāri malām, tik daudz mirkļu, ko gribas noķert, gribas saglabāt! Saproti, ka ir svarīgi nezaudēt to domu lidojumu par patiesajām dzīves vērtībām, — Portugāle ir tā vieta, kur ir saule, kas spēlējas okeāna viļņos, baltas burbuļputas, kas šalc līdzi vējam un rada spēles ilūziju ar nenoteiksmes zīmi. Paisums visdziļākajā dvēseles maliņā ļauj lidot uz pasaulīgām tālēm vai debess malu, kur tiekas apvārsnis ar okeāna plūdumu. Kur domas slēpjas palmu zaros un pat saulainā mēnesnīca šķiet pašsaprotama, kur pār cilvēku nāk apgaismība. Tagad, skatoties fotogrāfijas, pakrūtē sāk kņudēt taurenīši, savā ziņā esmu iemīlējies Portugālē, te pat pašas sarežģītākās situācijas un nesaprotamākās lietas rod savu skaidrojumu, es noteikti varētu atgriezties. Lai katra meklējumi un ceļojumi būtu sekmīgi, viena no svarīgākajām lietām ir ceļabiedri — tiem ir jābūt draugiem, kas ir šā vārda vērti, kas mīl un kam paši atbildam ar pretmīlestību. Man tādi bija!"

Pārsteidz ar cilvēcību

Latvijas ļaudis esot pārāk sarežģīti, tāpēc arī savus draugus Gatis aicina būt vienkāršākiem un iemācīties ķert mirkļus, kā to spēj portugāļi. Sērfotāju pārsteigusi arī vietējo spēja uzticēties pat pilnīgiem svešiniekiem: "Gājām pie pasaulē zināmas automašīnu nomas kompānijas, tur viņi prasīja lielu drošības naudu un vēl nez ko, bet turpat blakus, vietējā nomā, viņi bija gatavi uzreiz dot mašīnas atslēgas, neprasot pretī nekādas iemaksas, vien pases kopiju. Mēs vēl vairākas reizes pārprasījām, vai tiešām nekas nav jāmaksā un vai varam mašīnu atdot citā pilsētā, kur ir viņu filiāle, — jā, tā droši varot darīt! Tas likās tik mīļi un patiesi sirsnīgi.

Portugālē gribējām vairāk baudīt jūras veltes — iegājām vienā ēstuvē, mazā ciematiņā, tikām sagaidīti kā seni draugi, uzreiz tika uzklāts galds, atnesta ēdienkarte. Izvēlējāmies jūras veltes ar rīsiem, kas diezgan daudz maksāja. Mēs domājām, ka paņemsim vienu uz diviem. Gaidām, gaidām, un tad pēkšņi atnes milzīgu katlu — garneles, vēža spīles, mīdijas, un rīsi, izrādās, ir tikai kā mērce! Un vēl tāds īsts omes katliņš, bijām tik pārsteigti, ēdām, šķiet, kādas divas stundas, bija tik garšīgi!" apbrīnas pilns stāsta Gatis.

Lielākās pilsētiņās gan esot bijis citādi, tāpēc visiem, kas dodas uz Portugāli, Gatis iesaka izbaudīt tieši mazo pilsētiņu burvību: "Pati Lisabona ir pilna kontrastu, dažādi domājošu cilvēku, un šķita pavisam traki ielēkt atpakaļ pilsētā — akmeņos, ikdienas skrējienā. Vilka atpakaļ uz okeānu, pludmali!"

Noslēgumā G. Rozenfelds aicina ikvienu nebaidīties īstenot savus sapņus: "Ja gribi kāpt kalnā, apceļot pasauli, laist pūķi, sērfot — dari to! Mēs, latvieši, esam pārāk ieciklējušies uz savu stāvokli sabiedrībā, īgņojamies par niekiem — bet sev kapā līdzi jau nepaņemsi tās mantiskās lietas, pēc kurām tik ļoti tiecies, — jaunāko mašīnu, dzīvokli. Jābūt vienkāršākiem, jāķer prieka un laimes mirkļi, jānovērtē tas, kas ir, jo dzīve ir tik fantastiski skaista! Nav nepieciešams būt stipriem pašiem, ir jājūtas stipriem savos meklējumos!".