Anna Klēvere un Egils Melbārdis cenšas apvienot skatuvi ar privāto dzīvi

Skaistā tumšmate Anna LNT seriālā "Cerību ielā 21" atveido vienu no galvenajām lomām Līgu — sievieti, kura grib mainīt savu dzīvi, savukārt Egils jau no "Neprāta cenas" pirmās dienas atveido bārmeni Gunāru. Pašlaik Nacionālajā teātrī pirmizrādes "Pīles lidojums klusumā," kur Anna un Egils arī uz skatuves tēlo vīru un sievu. Bet vai tikai tēlo, visticamāk, ka aktieru dzīvē šī dīvainā robeža, pašiem nemanot, jau ir nojaukta. Un tālab stingri piesakot, ka intervijā stāstīs tikai par darbu, starp rindām atklājas arī viņu personīgā dzīve.

Aktiera profesija — dzīvesveids

Iesāk Anna: "Pamatdarbs ir teātrī, pēc tam tikai nāk pārējais — filmēšanās seriālā, kas šobrīd noris patiešām intensīvi. Man ir trīs darba vietas — teātris, televīzija un ģimene. Ja paveicas, tad dienas laikā sanāk arī paēst un mazliet pagulēt. Ja ne — tad jāatliek uz nākamo dienu! Man tēvs bērnībā teica — jo vairāk dari, jo vairāk vari padarīt. Pēdējā laikā man ļoti bieži uzdod šo jautājumu — kā varu visu paspēt? Ja darbu dara ar atdevi, tad enerģija jau nāk arī atpakaļ. Bet ļoti svarīgi ir visu darīt ar mēru, nedarot pāri sev un nenonākot situācijā, kad neesi gana labs vairs nevienam."

Egilam sevis raustīšana uz visām pusēm ir pazīstama jau sen: "Tagad skatos uz Annu ar interesi, kā tas no malas izskatās un kā viņai izdodas. Es pilnībā saprotu savus vecākus, kuri nespēj iedomāties šādu dzīvesveidu. Un to arī nevar saprast, tā ir šīs profesijas specifika — ja dari, tad tikai pats vari saprast, ko esi ielicis darbā, cik daudz laika patērē, kāpēc to dari un ko saņem pretī."

Pašiem aktieriem tādi jautājumi nerodoties, tomēr citiem viņu dzīvesveidu saprast neesot viegli. Anna: "Ir mazliet komiski, kā cilvēki no malas uz to reaģē. Piemēram, zobārsts saka, ka vajadzētu ieplānot vizīti tā, lai nākamā diena man būtu brīva. Tā taču nevarot būt, ka nav brīva ne sestdiena, ne svētdiena! Kad tad ir tā brīvdiena?" Sievai piekrīt arī Egils: "Aktierim nav tā profesija, kur vari atnākt deviņos no rīta un piecos vakarā beigt darbu. Aktiera profesija ir dzīvesveids."

Tas ir darbs, tie neesam mēs

Egila pieredze filmēšanas laukumā ir mazliet lielāka nekā Annai. "Vasarā spēlēju pavisam mazu lomu filmā "Mazie laupītāji", taču lielākais, kas ir bijis, tie ir "Likteņa Līdumnieki", tas bija pamatīgs darbs. Tikko pabeidzām arī Arvīda Krieva filmu "Dancis pa trim", kur bija ļoti interesanti, — redzēs, kas būs sanācis. Neatsakos spēlēt arī mazas lomas, jo mani interesē pats filmēšanas process, gribu kaut vai tikai būt klāt filmēšanas procesā, lai "izietu caur kadru"!" — tā Egils.

Jautāta, vai, piedaloties seriālā, Anna nebaidās turpmāk skatītājiem asociēties ar Līgas tēlu, aktrise pēc īsas pārdomu pauzes atzīst: "Nē, jo cilvēkiem ir ļoti īsa atmiņa un šādas asociācijas mainās. Nedomāju, ka tāpēc būtu jāatsakās no darba — vai nu piekrīti, vai ne, taču nedomāju, ka es būtu ieguvēja, atsakoties filmēties, bailēs, ka cilvēki mani asociēs ar konkrēto tēlu. Man vēl būs daudzas citas lomas!"

Egils viņai piekrīt: "Tieši tā! Laiks ir tik straujš, informācijas gūzma — milzīga, un cilvēki pieķeras tam, kas ir tagad. Otra lieta, ja tevi atceras, tas nozīmē, ka esi kaut ko izdarījis! Tas ir pozitīvi. Ir jāsaprot, ka šī ir profesija, tas ir darbs — tā nav izklaide, tie neesam mēs, bet gan mūsu lomas. Manuprāt, būtu diezgan smieklīgi, ja, piemēram, cilvēks, kurš atnācis uz Šekspīra "Romeo un Džuljetu", skatītos uz kādu no tēliem kā uz bārmeni Gunāru no "Neprāta cenas". Skatītājam ir jānoskaņojas, ir jāsaprot pamatlietas."

Teātrim un kino — katram savs skaistums

Kas pašiem tuvāks — teātris vai kino? Egils: "Mēs zinām, kāds ir kino tirgus Latvijā, tāpēc koķetēt un teikt, ka nu tik visu mūžu filmēšos, nevar. Bet no otras puses, kino ir tik interesants process, ka nevar arī teikt — Latvijā kino nav, tāpēc spēlēšu tikai teātrī un gaidīšu zvanu no Holivudas. Tas ir process, kurā būtisks ir pieredzes jautājums, līdz ar to nevar veltīt sevi tikai teātrim, atsakoties no kādas lomas."

Anna: "Svarīga ir pieredzes uzkrāšana. Zvans no Holivudas var atskanēt, bet, ieraugot kameru, var uznākt nervu drudzis gadījumā, ja kameru nekad neesi redzējis! Šobrīd man ir sajūta, ka, salīdzinot izrādi un seriālu, seriāls nozīmē milzīgu apjomu. Teātrī tu vari ietekmēt vairāk procesu, savukārt filmēšanas procesā ir daudzas no aktiera neatkarīgas lietas, kas ietekmē galarezultātu."

Egils: "Gandarījums ir gan par vienu, gan otru, taču atšķirībā no izrādes par kino padarīto varu brīvi priecāties, jo viss jau ir noslēdzies. Par izrādēm nekad tā līdz galam nevar teikt, jo katra no tām ir tikai starpposms — rīt būs atkal, parīt un aizparīt. Šodien bija labi, bet — ejam tālāk."

Anna: "Jautājums ir arī par to, kas gandarījumu dod — vai tā ir atzinība, pozitīvas atsauksmes vai atpazīstamība. Šobrīd es jūtu gandarījumu pat par savām kļūdām, bet man ir liels prieks par to, ka ir šāda iespēja — mēģināt saprast un mācīties."

Cilvēkiem vajadzīgs teātris arī krīzes laikā

Vaicāta par nākotnes plāniem, Anna smaidot stāsta: "Pēc ļoti ilga laika šobrīd mēģinām kopā vienā izrādē, un vēl pēc ilgāka laika spēlējam tiešā partnerībā." Egils turpina: "Top Ērika Vilsona izrāde "Pīles lidojums klusumā" pie Ināras Sluckas. Protams, būs arī Ziemassvētku koncerts."

Abi atzīstas, ka nav spēlējuši Romeo un Džuljetu, un Anna klusi nosmaida, ka varbūt vēl varot paspēt. Taču uz jautājumu, vai vispār gribētu nospēlēt uz skatuves kādu klasikas mīlnieku pāri, Anna nosaka: "Godīgi? Nē! Tas nav tas vieglākais." Egils piemetina: "Man grūti nav, bet es pārāk labi pazīstu Annu. Interesantāk ir, ja spēlē ar kādu citu." Aktrise iesmejoties atzīst, ka darbā viņiem esot vairāk konfliktu nekā dzīvē.

Noslēgumā Anna atklāj, ka krīze valstī nav mazinājusi cilvēku vēlmi iet uz teātri: "Teātris nav pirmās nepieciešamības prece, bet tā laikam ir bijis vienmēr, ka cilvēki grūtos laikos nāk uz teātri. No racionālā viedokļa būtu jābūt otrādi, bet zāles ir pilnas!" Viņas teikto papildina Egils: "Šobrīd teātrī ir ļoti daudz dažādu izrāžu, ieteiktu pirms nākšanas papētīt, atrast to, kas katram tuvāks." Skatītāju pieplūdumu Egils skaidro ar to, ka cilvēkiem, iespējams, esot radies laiks un vēlēšanās padomāt arī par ko citu, ne tikai par savu skarbo ikdienu.

Arī ziedus joprojām pēc izrādēm aktieri saņemot, un pirms vairākiem gadiem no teātra foajē esot pazudusi Egila fotogrāfija. Anna smaidot stāsta: "Jā, mēs par to ļoti priecājāmies, jo tā tam ir jābūt! Ja nozog bildi, tas ir zināma atzinības zīme. Ir ļoti mīļi saņemt ziedus un ar roku uzrakstītu kartiņu šajos laikos. Tas tiešām ir ļoti jauki!"