Atis Auzāns:esmu darījis pāri sievietēm

„Zinu, ka pēc šova Koru kari gribēsies dalīties izjūtās ar citiem un ļoti pietrūks trakā tempa, kas bija šā pasākuma laikā. Turpināsies iesāktie darbi un koncerti.

Katrs kārtīgs latgalietis zina latgaliešu valodu. Esmu no Līvāniem. Ja kāds Līvānos runā latgaliski, tad viņš noteikti uz turieni dzīvot no kaut kurienes ir pārcēlies, jo Līvānos runā latviski. Līvānos nav tā kā Rēzeknē, kur visi pilsētā savstarpēji runā latgaliski. Arī skolās nevar dzirdēt šo valodu. Sajūtas ir dalītas, it kā esmu latgalietis, bet tajā pašā laikā - nē. Visu saprotu latgaliski, varu kādu frāzi pateikt bez akcenta, bet tas nav mans, tas ģimenē nav mācīts. Tā nav mūsu valoda, un man tās ikdienā nepietrūkst. Ģimenē esam trīs brāļi, es - vecākais. Mani lutināja vecmamma, viņai biju mīlulis. Kad citi laukā skraidīja un izdomāja nerātnības, es biju spiests sēdēt mājās un spēlēt akordeonu. Man šķiet, ka pirmais instruments, ko vēlējos spēlēt, bija no pūšamajiem instrumentiem - klarnete vai trompete. Tā kā man bija izkritušie priekšējie piena zobi, tad automātiski no tā vajadzēja atteikties.

Šokolāde par spēlēšanu

Vecākiem, ja viņi sūta savu bērnu mācīties mūzikas skolā, ir jāapzinās, ka būs vajadzīga piespiešana un mānīšanās. Kad bērns ir mazs, viņš tā īsti nesaprot, ko grib. Vectēvs spēlēja vijoli, bet tētis vēl tagad dzied korī. Kad mācījos 2. vai 3.klasē, mammai teicu: „Pasaki, ko tu vēlies, es skaņdarbu nospēlēšu, bet mūzikas skolā neiešu." Un tad jau sākās mana apstrādāšana. Visspilgtāk man atmiņā iespiedies, ka mamma bija darbā un lika spēlēt stundu akordeonu. Kad to būšu izdarījis, dabūšu šokolādi. Pazvanīju pēc stundas mammai, teicu, ka visu esmu nospēlējis un jautāju, kur ir šokolāde. Viņa saprata, ka neesmu akordeonu ņēmis rokās, jo šokolāde bija nolikta aiz instrumenta. Pret akordeonu man izveidojās īpaša attieksme. Kad Daugavpilī absolvēju mūzikas vidusskolu un nospēlēju pēdējo skaņdarbu valsts eksāmenā, pēc dažām nedēļām akordeonu pārdevu, jo biju izdomājis, ka nekad to rokās vairs neņemšu. Bet tā nesanāca. Pagāja vairāki gadi, man bija izveidota skaņu ierakstu studija un vienam klientam vajadzēja nospēlēt uz akordeona solo. Protams, es jutu, ka vairs nespēju precīzi trāpīt pa taustiņiem, jo akordeonam, sintezatoram un klavierēm tie ir atšķirīgi. Es bliezu garām pogām. Stundu spēlēju gammas un trijskaņas, un pirksti atcerējās to, ko biju agrāk mācījies. Tā kā tagad attieksme pret akordeonu ir mainījusies, tad es ņemu to rokās un spēlēju, kad vien ir nepieciešams.

Daugavpilī darbojos dažādos tautas mūzikas kolektīvos Dunduri, Rakari, veidoju dziesmām aranžējumus arī citiem mūzikas kolektīviem. Mūsdienīga mūzika atnāca pie manis pati. Četri gadi paskrēja ļoti ātri. Kādu brīdi strādāju Daugavpils televīzijā, biju diktors - lasīju ziņas. Biju aizbraucis pat uz noklausīšanos Mūzikas akadēmijā (tolaik Latvijas valsts konservatorijā), kur man pateica, ka esmu labs baritons. Patiesībā varu dziedāt gan basu, gan baritonu, gan tenoru. Droši vien toreiz vajadzēja mācīties par skaņu ierakstu režisoru. Tagad, cik zināms, Latvijā izglītoties šajā jomā ir problemātiski. Vai tas man kaut ko būtu devis no profesionālā viedokļa, nevaru spriest.

Kopā ar jaunāko brāli Jāni, kurš dziedāja arī Daugavpils korī Koru karos, esam izveidojuši firmu, kas nodarbojas ar skaņu ierakstu veidošanu un apskaņošanu. Ja es kaut ko daru, tad man vajag perfekti. Tā arī ir ar skaņu - ja skan, tad lai tā ir perfekta. Iegādājāmies jaunu ļoti augsta līmeņa aparatūru, tāpēc domāju, ka pēc neilga laika par mums varēs bieži dzirdēt. Savu uzņēmumu reģistrējām šogad, bet individuāli ar to nodarbojos jau sen - pieredze ir krāta 18 gadus. Man ir sava skaņu ierakstu studija, kas pārcelsies no Daugavpils uz Rīgu. Tā tiek veidota kopā ar Olgu Rajecku, ar kuru no Koru kariem esam kļuvuši par labiem draugiem.

Ar Lielvārdes kori esam draugi, bijām konkurenti, taču šī konkurence - draudzīga. Mēs vēlējāmies finālā nokļūt ar Lielvārdes kori. Cepuri nost Lielvārdes korim! Šā šova mērķis bija labdarība, tajā neviens, lai arī kas uzvarētu, neiegūtu naudu sev. Par šova uzvarētājiem sevi varam uzskatīt, jo nokļuvām finālā. Pie kā nonāk nauda, par to šovā lemj skatītāji. Man bija svarīgi izveidot interesantu priekšnesumu fināla raidījumā. Kad vajadzēja šovam sagatavot divas jaunas dziesmas, tas bija liels pārbaudījums, jo, lai iemācītos vienu, vajag daudz laika. Jāteic, ka ne viss vienmēr izdevās. Kustības nebija tik labi apgūtas, lai tās varētu izpildīt automātiski. Dziesmu atkārtojumā nekad nevar rādīt iepriekš pielaistās kļūdas, tās ir jāizlabo. Domāju, ka nākotnē sadarbību ar Lielvārdes kori varētu turpināt, lai nav tā, ka pēc šova viss beidzas. Ja Lielvārdē uzcels estrādi, tad noteikti ar Lielvārdes kori tur sarīkosim kādu koncertu.

Mūziķim blakus ir jābūt tādai sievietei, kas varētu viņu veidot par ģimenisku cilvēku. Man ir veicies, ka draudzene ir māksliniece.