Kosīte ekonomiskās krīzes laikā atver "Mazo princešu skoliņu"

Cilvēki alkst skaistā

Laura Kosīte, uzņēmēja, tikko atvērusi "Mazo princešu skoliņu"

Man šķiet — ja ir krīze, cilvēkiem gribas sevi palutināt. Dejošana ir viena no nodarbēm, kas liek cilvēkam justies labi — ne tikai maziem bērniem, bet arī lieliem! Deju skolā mums ir kursi, un uz tiem joprojām, tāpat kā iepriekš, cilvēki nāk. Varbūt ir palielinājusies īres maksa un citi izdevumi, kas saistīti ar skolas apsaimniekošanu, bet cilvēki gan joprojām grib labi izskatīties un justies, tāpēc nāk!

Pati arī, šķiet, vairāk mājās ēdu un gatavoju, mazāk apmeklēju restorānus. Pagaidām neesmu kredītu slogā, tāpēc tādā ziņā īpaši neizjūtu krīzi. Šobrīd ir arī diezgan daudz darba — gan ar mazo princešu skoliņu, gan deju kursiem, tā ka ceļot apkārt nemaz nesanāk laika, un par to tagad nedomāju. Kad būs brīvāks, tad sākšu piedomāt un, iespējams, krāt!

Tuvojoties svētkiem, nedomāju, ka veikalos būs mazāk pircēju. Atceros pagājušo gadu — brīnījos, kur tik daudz cilvēku vispār var būt, un visi vienā laikā iepērkas! Varbūt cilvēki izvēlēsies lētākas dāvanas, ir taču iespēja arī pašam kaut ko uztaisīt — tādas dāvanas Ziemassvētkos ir daudz mīļākas.

Krīze dzīvo medijos

Jānis Zaržeckis, ķirurgs:

Šobrīd, man šķiet, krīze ir masu medijos. Nebūtu mediju, neviens pat nezinātu, ka ir krīze! Varbūt ir daži cilvēki, kuri ir zaudējuši darbu, bet tas ir ļoti mazs procents.

Manā dzīves ritmā nav nekādu parmaiņu, nekad neesmu baidījies no lieliem izdevumiem, vairāk gan no maziem ieņēmumiem. Vairāk ir jāstrādā, tad viss būs kārtībā! Varbūt tā krīze nebūs tik traka, kā piesola. Kad nāks problēmas, tad arī tās risināsim un cilvēkiem būs kā pārbaudījums! Domāju, ka krīze vairāk skars tos, kuri ir ņēmuši kredītus, ņēmuši svešu naudu. Pats neesmu to darījis. Viņi šo naudu uztver kā savējo, bet mašīna, ko iegādājušies līzingā, — tā pieder bankai. Ja nākas dot to atpakaļ, ir nepatīkami. Bet tiem cilvēkiem, kas tērējuši savu naudu, krīze neko nemainīs dzīves ritmā. Tiem, kam ienākumi kļuvuši mazāki, jāpiedomā pie saviem tēriņiem: pirks nevis cieto, bet mīksto desu vai vairāk ēdīs ceptos kartupeļus.

Diezgan daudz pats braucu ar riteni un skrienu. Ja paskatās uz sastrēgumiem pilsētas ielās, to krīzi neredz! Būtu jādzied vējam ielās, neviens nevarētu atļauties braukt ar mašīnu, bet pamēģiniet pēcpusdienā pie lielveikala novietot auto! Ir nedaudz mazāk klientu plastiskajām operācijām, bet es esmu ārsts, un tie vienmēr ir vajadzīgi, vienalga — ir krīze vai nav!

Visā sliktajā gribas saskatīt labo

Leons Krivāns, aktieris "Neprāta cenā":

Aktieris jau nav nekāds bagātnieks, tāpat kā visi cilvēki, arī es izjūtu krīzi. Jātaupa — viss paliek dārgāks, to faktu jau var vien konstatēt. Nav jau neviens ļoti devīgs ne no valsts, ne teātra puses. Ja brauc ar sabiedrisko transportu, tad nemaz neiznāk lētāk — transporta biļete tagad maksā gandrīz tikpat, cik vizīte pie ģimenes ārsta, tāpēc es ārstam nedodu vairs naudu, bet dodu divas tramvaja biļetes — no tām vismaz neatvelk nodokli!

Nekad neesmu tērējies pa labi un pa kreisi, vienīgais, ko varu novēlēt, nepalieciet par deputātu — es tāds negribētu būt! Kredītus neņemu, jo tie ir jāatdod un jāatdod ir sava nauda, kas nav patīkami. Nekad neesmu atļāvies daudz ceļot, jo arī iepriekš tas nav bijis īpaši lēts prieks, — ar to samaksu, kas ir teātrī, un pensiju, aktierim ir tāpat kā parastam ierindas cilvēkam. Kamēr šī valdība būs, tikmēr daudz labāk jau nekļūs!

Tomēr, neskatoties uz visu, Ziemassvētku vecīša kostīms skapī jau ir iekārts un opis vajadzīgajā brīdī ies strādāt, bet pie mazbērniem atnāks vecītis ar dāvanām!

Lielāka krīze — labāka fiziskā forma

Lauris Dzelzītis, aktieris

Krīzi izjūt arī aktieri — šķiet, uz izrādēm nāk mazliet mazāk cilvēku, bet neesmu gan tā precīzi interesējies. Komēdijas gan iet uz urrā, aicinu nākt arī uz "Manu sievu sauc Moriss", kur pats spēlēju. Es domāju — tas pat ir labi, ka ir krīze, jo tā liek piedomāt. Ļoti loģiski viss notiek. Tā bija mazliet utopija, kad visiem šķita — visu varu ņemt, pirkt līzingos, kredītos, bet tā ir baigā ilūzija! Grib braukt ar labu mašīnu, dzīvot labā dzīvoklī, un cilvēks to var dabūt, pirms pats ir sasniedzis. Lieto šodien — maksā rīt, bet visas bankas un aizdevumu firmas taču "vārās" uz procentiem. Tāda ir dzīve, nevaru nosodīt nevienu, jebkurš jau var atteikties un sākt visu no sākuma. Man gan šķiet ļoti muļķīgi, ka valdība pieļāvusi šādas situācijas izveidošanos, bet tas jau ir cits stāsts.

Man šķiet, ka Dailes teātrī man ir lielākais kredīts no visiem; ik pa laikam piezvana no bankas, pajautā, vai es to zinu, uz ko atbildu: jā, bet nu ko lai es daru? Tā bija manis paša izvēle, esmu liels puika, gan tikšu galā. Šad tad arī paskrēju uz teātri — jo lielāka krīze, jo man labāka fiziskā forma, veselīgāk ēdu — piedomāju, vai jāiet kaut kur ēst, vai varu uzvārīt auzu pārslu putru, olas.

Izklaidēšanās — tas man nekad nav bijis ļoti aktuāli, uz kinoteātriem neeju, man nepatīk slāvu publika, vairāk mājās skatos. Cilvēks pēc būtības ir baigi slinkais, bet patiesībā pats daudz ko prot un var izdarīt. Tad, kad ir jāpiedomā pie tā, kā tērēt naudu, tad saproti, ka daudz ko māki — galarezultātā ieguvējs esi pats un dzīvo vēl labāk. Es jūtos diezgan omulīgi!