"Prāta vētras" Renāra Kaupera sānsoļi

Renārs runādams dzer siltu ūdeni. Kāpēc ne kafiju vai tēju? "Šajā sarežģītajā laikā jābūt maksimāli vienkāršam," Renārs, nopietni smaidīdams, atbild, "tāpēc nevajag apkrauties ar liekām mantām, domām un atbildībām. Jo – zini, kā saka? – bagāts ir nevis tas, kuram daudz, bet tas, kuram pietiek." Vai Renāram pietiek? "Jā, es esmu mierā. Esmu pilnīgā mierā un skaistajā Valta Pūces mūzikā."

Šā gada aprīlī Renāram jau bija cieša saskare ar minēto komponistu: Siguldā notika divi koncerti, kuros kopspēlēšanā un kopdziedāšanā piedalījās Raimonda Vazdika, Valts Pūce, Raimonds Ozols un Renārs Kaupers. Nu pienācis laiks vēl dažiem šīs blices koncertiem: "Tās ir Valta Pūces dziesmas no dažādiem laikiem," stāsta Renārs, "no teātra izrādēm Šveiks, Ronja – laupītāja meita un citām. Daudzām dziesmām vārdus sacerējusi Raimonda Vazdika. Koncerts mums tāds ļoti akustisks un sirsnīgs: Valts un Raimonds – taustiņi un vijole, es un Raimonda – balss. Vietām abi iespēlējam to, ko mākam un kas mazliet prasās. Vienā skaņdarbā es spēlēju pūšamās klavierītes. Un Valta dziesmas – tās ir skaistas un smeldzīgas. Valta mūzika ir dziļa, bet tajā pašā laikā – arī vienkārša. Un pēc trim dziedāšanas minūtēm acīs bieži vien jau ir asaras... Viņa mūzika mani uzrunā, skaisti un dziļi uzrunā."

Renārs atzīstas, ka viņa draugi un kolēģi Prāta vētrā neesot greizsirdīgi uz viņa būšanu kopā ar citiem izpildītājiem: "Manējie šos sānsoļus sauc par Renāriņa projektiņiem. Kā Stings dziedāja: "If you love somebody, set him free" (Ja tu kādu mīli, dod viņam brīvību – angļu val.). Mēs grupā nevienam neuzliekam ierobežojumus, katrs var darīt to, ko vēlas. Tas Vētrai netraucē, vēl jo vairāk tāpēc, ka Vētras aktivitātes pa lielam tagad beigušās: koncerti notikuši, albums izdots, DVD arī gatavs. Ziemā mums ir atslodzes posms, bet pavasarī būs internacionālais albums – krieviski un angliski. Un vispār man prātā ir tāda doma: izdot albumu, kas saucas Sānsoļi, jo man ir daudz dziesmu, kuras neesmu izpildījis kopā ar Prāta vētru, – man ir trīs Imanta Kalniņa dziesmas, ir dziesmas kopā ar Mārtiņu Braunu, ar Jāni Lūsēnu. Faktiski ar visiem labākajiem Latvijas komponistiem man ir bijuši tādi skaisti sānsoļi. Arī ar Raimondu Paulu – tikko, 18. novembrī, kopā atskaņojām vienu Pētera Vaska kompozīciju Nacionālajā teātrī. Mums bija fantastiska grupa: Pauls pie klavierēm, Raimonds Ozols – vijole, Andris Ābelīte – trompete. Es, protams, dziedāju. Pauls pēc tam ierosināja uztaisīt tūri pa laukiem. Savukārt tad, kad Vaira Vīķe-Freiberga beidza savu prezidentūru, es viņas atvadu ballē dziedāju kopā ar Mariju Naumovu. Un tomēr visvairāk sānsoļu man ir bijis ar Valtu Pūci. Viņš savulaik uzrakstīja Sauleszaķa himnu, un tā bija dziesma, kas mani ļoti aizkustināja. Pēc tam Valts mani uzaicināja dziedāt Maranā. Iznāca albums Parasta diena. Un tur man vajadzēja dziedāt visai nopietnus un sarežģītus gabalus. Ar manu toreizējo popmūziķa pieredzi tas man bija kārtīgs izaicinājums. Un tad jau nāca Šveika laiki. Ar pilnām zālēm – 130 izrādes! Arī tā bija Valta mūzika. Pirms diviem gadiem Autoru naktī mūsu klubiņam notika pirmā sanākšana: Valts, Raimonda, Raimonds un es. Mēs to nosaucām par RAKABE."

Abreviatūras skaidrojums varētu būt: Raimonda (Raimonds?), Kaupers un...? "Pirms divām nedēļām es sāku domāt: pirmie četri burti ir skaidri, bet ko nozīmē pēdēji divi – BE? Tad jau vajadzētu būt – RAKAPŪ. Bet, lai visiem būtu labi, tad jābūt – RARAKAPŪ," smejas Kaupers.

Viņš labprāt pareklamē savu sānsoļu grupu: "Ieskriešanās koncerts mums 1. decembrī būs Ogrē, bet nākamais – 3. decembrī Rīgā, Lielajā ģildē. 1. decembris būs pavisam karsta dieniņa: vispirms Prāta vētras DVD prezentācija (koncerttūres Tur kaut kam ir jābūt noslēguma koncerta ieraksts, kas notika Mežaparkā šovasar), pēc tam – koncerts. 4. decembrī ar sānsoļiem koncertēsim Kuldīgā. Paskatīsimies, kā veiksies ar šiem koncertiem, tad varbūt iemēģināsim nākamā gada februāri."

Bītlus atceras. Un prāteniekus?

Tikko prātenieki bija Maskavā. "Koncertējām klubā B1. Pilns klubs bija! Super! Es tagad visiem lielos, ka man tur bija mūžā otrais steidždaivings. Tas ir tad, kad tu lec no skatuves skatītāju pūlī. Es klausītājiem izstāstīju par savu pirmo steidždaivingu un pieļāvu, ka tagad varētu notikt otrais. Visi vienā balsī iesaucās: jāāāāā! Un tad es lēcu... Tas bija forši," Renārs iegrimst koncerta atmiņās.

Vai Renāram neviens nav pārmetis, ka Prāta vētra dodas koncertēt uz Krieviju, sak, vai jūs neesat par krievmīļiem palikuši? "Nē, neviens nav pārmetis... Es zinu, ka ir tādi cilvēki, kuri mūziķiem pārmet šādu draudzību, taču es neesmu tādu saticis. Bija tieši otrādi: paši krievi satraucās par to, ka esam sākuši dziedāt krieviski. Sākumā mēs braucām uz Maskavu kā absolūta ārzemju grupa. Bija 2002. gads, dziesma Maybe, mēs braucām uz klubiem un festivāliem, runājām tikai angliski. Krievi ar mums arī runāja angliski, nu, tāds teātris sanāca... Un tad padomājām: tas taču ir stulbi, mēs labi protam runāt krieviski, un jebkura valoda – tā ir bagātība. Sākām sarunāties krieviski, tapa pirmais gabals kopā ar grupu Bi2 – Skoļzkije uļici. Draugi mūs kūdīja uz to, ka jāieraksta vēl kaut kas, un tad ierakstījām Plaukstas lieluma pavasari – krieviski tas saucās Vihodnije (Brīvdienas – krievu val.). Tā – pamazām, pamazām – ierakstījām kādus septiņus gabalus. Daļa krievu sašuta: kāpēc viņi dzied krieviski, kas tā par pielīšanu?! Bet dzīvē viss notiek dabiski, tev ir zināma krievu valoda, un kāpēc gan neierakstīt dziesmas šajā valodā? Nesen biju uz izrādi Trīs māsas, kur spēlē Raimonda Vazdika, Ilze Grunte un Ieva Akuratere – viņas dzied fantastiskas dziesmas krievu valodā! Kultūra ir tilts, kas cilvēkus vieno. Ja kāds apgalvo pretējo, tas ir negudrs cilvēks. Ko gan nozīmē šīs robežas starp valstīm? Pirms 1000 gadiem tās bija citas, pēc 1000 gadiem atkal būs citas! Tagad ir jābauda tas mirklis, kuru dzīvojam. Mums visiem ir jābūt draudzīgiem. Nu, labi, ir mums bijušas visādas lietas ar krieviem, vāciešiem, poļiem, zviedriem... Bet vai tad visu laiku līdzi jānēsā tas smagums? Daudz svarīgāka ir mūzika, gleznas, teātra izrādes – tas, kas cilvēkus tur virs ūdens. Ja mums tā visa nebūtu, mēs ar saviem latiem, dolāriem un biznesiem varētu iesālīties. Kultūra un māksla ir vienīgais, kas sniedz piepildījumu, tā ir garīgā dimensija! Es nešaubos: tad, kad pienāks pēdējā stunda, mēs katrs sapratīsim, ka tikai garīgajām vērtībām, ko esam radījuši, ir kaut kāda jēga."

Renārs prāto arī par savu un citu mūziku: "Nu, re, Bītlus atceras. Tas ir skaidrs. Tas ir kolosāli. Bet, runājot par Prāta vētras diskiem... Es tā īsti pat nepārdzīvoju, ko kādreiz pēc daudziem gadiem cilvēki atcerēsies no mūsu daiļrades. Mēs katrs savā laikā esam devuši citiem cilvēkiem kaut ko, kas gan mums, gan viņiem šķitis svarīgs. Varbūt viņiem pēc mūsu koncerta ir labs garastāvoklis – vismaz vienu dienu. Tāpēc es arī sevi nebremzēju uz muzikālajiem sānsoļiem: ja es jūtu, ka tā ir forša mūzika un forša kompānija, tad tas ir jādara – mums ir jādzied! Mani pat neinteresē, vai tā būs pilna zāle, mani neinteresē, vai tas būs finansiāli izdevīgi un vai būs saskaņā ar kaut kādiem tur plāniem: mēs esam šeit un tagad. Mēs dziedam!"

Prezidenti dzied

Renārs smaidot atceras savas grupas draudzības sākumu ar bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu: "Bija 2000. gada vasara, laiks – tūlīt pēc Eirovīzijas. Kādā preses izdevumā pēc tam izlasījām virsrakstu: Ministri un Prāta vētra viesojas Vairas Vīķes-Freibergas piknikā. Tā bija pirmā reize, kad viens otru ieraudzījām. Atceros, mēs visi bijām sajūsmā par viņas čībām: tādas Hotabiča čības, austrumnieciskas, ar augšup paslietiem purngaliem. Pēc tam – pamazām, pamazām... Viens pasākums, nākamais... Hannoverē spēlējām koncertu, un viņa bija publikā. Vairiņa palika ne tikai uz visu koncertu, bet arī uz piedevām. Tas mums bija tāds notikums! Un tad bija neticamais mirklis Skonto stadionā: prezidente uznāca uz skatuves un sveica mani dzimšanas dienā! Par to, ka viņa nāks, mēs uzzinājām koncerta dienā. Protams, mēs visi bijām riktīgi sacepušies – kā mums jārīkojas, kā jābūt pēc protokola?! Bet tad viņa atbrauca, izkāpa no limuzīna un vienkārši nāca mums pretī ar atplestām rokām. Mums kā akmens no sirds novēlās... Kad viņa uzkāpa uz skatuves, tas bija viens no manas dzīves brīžu brīžiem."

Renārs domā, ka tā nebija poza, kuras mērķis – iepatikties tautai: "Nē, es to tā nesajutu. Viņa noteikti nav cilvēks, kurš kaut ko darītu aprēķina dēļ, tur ir tīra sirds un vislabākie nodomi." Renārs piemin arī Vairas dziesmu albuma iznākšanu, ko prezentēja Brīvdabas muzejā, jo tur viņš izdomāja, ka Vaira varētu piedalīties Prāta vētras koncertā ar kādu dziesmu... "Mēs briedinājām šo domu, un tā piepildījās. Stāstu par Vairas dziesmu albuma prezentāciju es stāstīju Mežaparkā no skatuves, bet neteicu, kas tieši bija šī persona. Klausītāji šūmējās, nesaprazdami, kas notiks tālāk. Un tad viņa kāpa augšā pa kāpnītēm, un tauta viņu ieraudzīja... Kādas bija ovācijas! Tas bija notikums – ohoho! Taču, lai arī cik liels ohoho tas būtu, daudz svarīgāks man šķita laiks, kad mēs kopā ar Vairu mēģinājumos dziedājām un kā mēs gatavojāmies koncertam."

Renāra Prezidentes stāstos Vaira parādās patiešām cilvēciska un sirsnīga. Patiešām, cik maz vajag, lai kāds cilvēks nokāptu no pašlepnuma kalngaliem, – vien laba mūzika un silta vienkāršība. Vai Renārs varētu tikpat sirsnīgi iedraudzēties arī ar Valdi Zatleru? "Mums ar Zatleru ir labs un vēsturisks kontakts," itin nopietni turpina jaunais cilvēks, "jo mūsu Mumiņam viņš dakterēja kāju. No tā brīža mums ir labas attiecības. Un mums ir arī kopīgi draugi, piemēram, dakteris Jānis Zaržeckis. Viņš uz savas lielās koka laivas taisa burvīgus pasākumus: ja ir mierīgs vakars, uz tās sasēžas labi cilvēki un superīgi muzikanti. Tad tur ir visdažādākā sabiedrība un reizēm ir arī Zatlera kungs. Domāju, ka valstsvīriem vajag biežāk muzicēt – muzicēšana vieno, noņem stresu, atbrīvo. Ne reizi vien esmu teicis: ja cilvēki muzicē, tad vakars ir izdevies. Ja viņi vienkārši par kaut ko tukši muld, piemēram, par politiku, krīzi vai vēl kaut ko tādu, tad... viņi aiziet mājās ar tādu sirds švakumiņu, un jēgas nav nekādas."

Renārs ir mazliet saskumis par to, ka tagad cilvēki mazāk dzied: "Kādreiz mājas ballēs visi dziedāja. Tagad vecāki vairs nedzied. Un trakākais ir tas, ka viņu bērni arī nedzied... Nē, tu zini, mēs pārspīlējam. Nav tik traki. Mēs tomēr esam dziedātājtauta. Kā pēdējiem mohikāņiem mums jāturas. Ja palasām prognozes par latviešu tautu, paliek baisi no tā, kādā ātrumā tiekam parauti zem globalizācijas riteņiem. Mums, maziem prusaciņiem, jācenšas saglabāt savu valodu un kultūru. Jo visu citu mums atņem: nacionālo valūtu atņem, cukurrūpniecību atņem... Mūs taisa par patērētājiem. Jo kādam tas ir izdevīgi. Tāpēc vienīgais, kas mums atliek, – ražot kultūru. Labā nozīmē – ražot."