Tiesas lēmums: Jānis Plēpis stājās laulībā, tikai lai iegūtu popularitāti

Ne velti Intas uzvārds Fogele ir atvasināts no vācu vārda «Vogel», kas nozīmē putns. Gluži kā putns (vai, ja jums labāk patīk, kā Karlsons) viņa ir aizlaidusies no Latvijas, lai, protams, atkal atgrieztos. Ja oficiāli, tad — viņa ar apmēram 80 jauniešiem ir devusies uz Hurgadu, kur notiks «Mis un Misters 2008» konkurss. Ja no sirds, tad — Inta atkal atgriežas tur, kur viņa kādu brīdi bija laimīga ar savu nu jau bijušo vīru Jāni. Lai gan viņa vārdu Inta joprojām izvairās pieminēt, sakot: mans «eks» vai mans bijušais.

Mistiskais 20

Kādus piedzīvojumus vai pārdzīvojumus nesīs šis ceļojums, par to mēs vēstīsim vēlāk. Šobrīd svarīgākais ir fakts, ka Inta Fogele dienu pirms izlidošanas beidzot ir oficiāli izšķīrusies no vīrieša, no kura pirmoreiz mūžā piedzīvojusi vardarbību. «Man viņa nav jau kopš tās dienas, kad viņš man iekrāmēja pa pakausi,» saka Inta. «Un man beidzot ir piespriests tas, par ko es cīnos kopš maija.» Zīmīgs visā šajā sakarā ir skaitlis 20. «Es saprotu, ka skaitlis 20 ir atstājis milzīgu nospiedumu manā dzīvē, — 20. martā mūs sareģistrēja, un 20. novembrī es esmu oficiāli izšķirta. Jā, un tagad es dodos uz «Mis Latvija» jubilejas divdesmito(!) konkursu.»

Neizturama cietsirdība

Lūk, citāts no tiesas sprieduma, ar kuru Intu Fogeli atkal var dēvēt par brīvu sievieti: «Laulības turpināšana no Prasītājas (resp., Intas — I. A.) puses ir neiespējama tādu apstākļu dēļ, kuri ir atkarīgi no Atbildētāja un kuru dēļ kopdzīve ar Atbildētāju būtu neizturama cietsirdība pret Prasītāju. Atbildētājs stājās laulībā tikai un vienīgi, lai iegūtu publicitāti.» Inta komentē: «Tas ir secinājums, ko izdarījuši profesionāļi, un tie nav mani literārie domugraudi. Es jau iesniedzu tiesā arī medicīniskus dokumentus un viskautko. Tiesa, novērtējusi visus pieejamos materiālus, secinājusi, ka prasība par laulības šķiršanu atzīstama par pamatotu un ir apmierināma. Es šodien Rīgas rajona tiesā savu dokumentu pusi esmu saņēmusi, kad un vai to izdarīs viņš — man tagad ir stipri pie kājas. Man prieks, ka šis oficiālais process ir beidzies,» viņa nopūšas.

Atgriežas notikuma vietā

Un tātad — Inta ar savu iespaidīgo darba komandu un konkursantiem ir devusies vecajās pēdās — uz to pašu Hurgadu, kur pēdējoreiz bija kopā ar savu «eks». Uz turieni, kur viņiem abiem bija tik labi... «Jā, pirmo pusotru dienu,» piemetina Inta. «Labi, ka vismaz viesnīca man un konkursantiem šoreiz būs cita, un krutāka. Kā saka — sienas neatcerēsies manus stresus. Mēs tagad divas nedēļas dzīvosim «Hotel & Resort Royal and Club AZUR», kam nosaukums gluži tāds pats kā mūsu tirdzniecības centram, drusciņ līdzība ir pat logotipos, bet tas nav reklāmas nolūkā. Vienkārši pie viņiem tas ir viens no krutākajiem hoteļiem. Man istabā būs speciāli ievilkts internets, un līdzi lidos mans datorspeciālists. Es braucu ar diezgan spēcīgu ekipējumu: fizisko, tehnisko, garīgo un morālo atbalstu, arī ar speciālistiem, kuri darbosies ar jauniešiem. Un man ir liels prieks, ka šis «fanu klubs» aizvien pieaug.» Ir skaidrs, ka sieviete varētu doties šādā ceļā ar savu frizieri, bet ar savu IT speciālistu — tas nu ir retums. «Jā, es braucu pa kruto — ar diviem speciālistiem un milzīgo tehnisko aprīkojumu, jo, lai arī Ēģiptē, ja pareizi atceros, ir viena no lielākajām «Microlink» bāzēm, diemžēl ar internetu tur ir stipri uz «jūs». Pagājušā konkursa laikā pusstundu aizņēma vienas fotogrāfijas nosūtīšana uz Latviju, jo izrādījās — Sarkanajā jūrā kaut kāds kabelis pārplīsis, par ko mēs uzzinājām, tikai atgriezušies Latvijā. Atliek cerēt, ka šoreiz nekas nesaplīsīs...»

Piekto vīru lūkoties

«Es esmu sajūsmā par masu medijos pavīdējušo ideju, ka piekto vīru noskatīšot nākamajā misteru kastingā,» Inta smejas. «Man piezvanīja viens no bijušajiem konkursantiem un teica, lai es tādā un tādā vietnē apskatos komentārus par šo asprātīgo preses pīli. Jā, tad, kad atvēru komentārus, tur bija tik daudz sašutušu sieviešu: kā viņai nav kauna — vēl šis, kā saka, nav «atdzisis», bet šī jau rīko atlasi nākamajam! Es tad padomāju — cik gan pelēka tautai ir ikdienas dzīve, ja tā tiešām šāda tipa humoru uztver kā nopietnību. Man palika nedaudz skumji... Es tur biju visādiem vārdiem nozākāta, bet visvairāk izbrīnīja tas, ka pozitīvos komentārus bija rakstījuši tieši vīrieši — nu, vismaz cilvēki ar vīrieškārtas niku, bet vislielākās manis nosodītājas bija sievietes. Man jau vienmēr ir šķitis, ka vajadzētu būt otrādi! Vai tas tāpēc, ka man jau bijuši vairāki, bet viņām — vēl neviena? Nu, līdz Elizabetes Teilores rekordam man vēl ir tālu, līdz tam man vēl jātiecas. Neesmu tikusi arī līdz komponista Dunajevska septiņām laulībām, bet četrām arī tepat Latvijā, man liekas, ir gana daudz piemēru. Kāpēc tad man nevarētu būt arī vēl piektā? Man nešķiet pats būtiskākais — vai tās ir oficiāli noformētas vai nav, bet, ja ir apstākļu sakritība, tad kāpēc ne? Es neuzskatu sevi par parastu tantiņu, kas tuvojas pensijas vecumam, un joprojām varu pateikt to, ka arī mans «eks» nav gluži tipisks variants. Visādā ziņā — nestandarts. Neiedziļinoties detaļās. Tas nav svarīgi — piecas vai septiņas laulības. Visādā ziņā man vēl nav izdevies pārspļaut Britnijas Spīrsas rekordu — ja nekļūdos, 24 stundu ilgu laulību. Uz to es nevelku. Bet pēc tiem interneta komentāriem man tāda sportiska interese pamodās — šie mūsu «snobu» komentāri mani nevis nomāca, bet man pa iekšu tūdaļ sāka dancot tāds mazs velniņš, un man sagribējās visiem drusku parādīt mēli un patiešām sarīkot kastingu manam piektajam.»

Viss, kas notiek, — uz labu

Pēc visa pārdzīvotā Inta tomēr spēj atzīt, ka katram mākonim ir sava zelta maliņa. «Tas ir bijis kaut kas vēl līdz šim nepiedzīvots. Pozitīvs vai negatīvs — tas jau vairs nav tik ļoti no svara. Vienkārši — kaut kas nebijis. Gan man, gan manam «eks». Domāju, viņš savā turpmākajā dzīvē ar citām daiļavām varēs diezgan daudz ko izmantot no tās informatīvās bāzes, ko izveidojām abi kopā. Domāju, esmu bijusi visnotaļ noderīga viņam. Galvenais, man nenāk ne prātā teikt — viss, es vairs ar vīriešiem neielaižos! Nu pilnīgas muļķības! Es arī pēc tā visa trādirīda Jānim aizsūtīju apsveikuma vēstulīti dzimšanas dienā. Specifisku, protams, un tomēr. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka neviens vīrietis man dzīvē nenozīmē vairāk par konkursu — acīmredzot... Savam ekslaulātajam draugam es novēlu tik ātri nesalūzt ar nākamo sievieti, kā viņš salūza ar mani. Ja viņš ir gribējis tikai un vienīgi publicitāti, tad noteikti atradīsies arī meitenes, kurām ir svarīga drauga popularitāte — kā pozitīva, tā arī negatīva.»

Noslēgumā - vēstule, kuru Jānis nosūtījis Intai pēc «medusmēneša» Hurgadā, kas beigu beigās, kā zināms, izvērties par pilnīgu murgu. Un tieši pēc šīs romantiskās vēstules noticis tas incidents, kuru Inta sauc «dabūt pa galvu». Tiešā nozīmē, ne pārnestā. «Jā, tieši pirms tam, kad viņš mani, tā sakot, gandrīz piebeidza. Tas ir tāds interesants moments pārdomām par vārdiem un darbiem.»

Mīļo Intuk. Liels paldies, ka biji ar mani, tas bija vienīgais brīdis kad es patiešām dzīvoju, Tu es labākais cilvēks, kādu es pazīstu. Piedod lūdzu mīļotā par sāpēm un pārdzīvojumiem ko es Tev radiju. Es to visu tiešām ar visiem sirds dziļumiem nožēloju. Es Tevi Mīlu ar Visu sirdi... Bučas — klusas. Laimi turpmākajā dzīvē... Jānis — Mīlošs Vīrs.