Žaklīnas lielākā kaislība un mīla

Režisore un televīzijas seja Žaklīna Cinovska ir kaislīga autobraucēja — pērn TV tika demonstrēts viņas vadītais un veidotais šovs «Rallija zvaigzne», kam līdzjutēju netrūka.

Žaklīna smej, ka ar mīlestību un kaislību pret automašīnām viņai esot tāpat kā attiecībās. «Aizraušanās ar automašīnām un braukšanu man radās vienkārši — kā pirmo reizi piesēdos pie stūres, tā sapratu, ka braukt man patīk. Un droši vien tāpēc, ka man viss sanāca — nebija nekādu problēmu ne ar sajūgiem, ne mašīnas noslāpšanu, nekā tamlīdzīga. Tāpēc man braukt iepatikās no pirmās reizes.

Pats sākums bija, kā jau visiem, kas izjūt simpātijas pret mašīnām un braukšanu, — jutu kaislību. Tā līdzi nesa aizrautību pret sportiskām, vislabāk — sarkanas krāsas mašīnām. Taču esmu to jau paspējusi veiksmīgi izslimot un tagad vērtēju ko citu — lai auto būtu man pietiekami komfortabls. Iepatikušās klasiskas vērtības: «Chrysler», «Mercedes-Benz». Protams, varbūt sagaidīšu to četrdesmit gadu krīzi, un mani sāks atkal vilkt uz sarkanām «Ferrari» tipa mašīnām? Pagaidām gan to neesmu novērojusi. Un vispār — tas esot vairāk raksturīgi vīriešiem. Man ar mašīnām ir kā laulības dzīvē — kad kaislība ir pāri, tā vietā nāk viss īstais un pamatīgais, ko protu novērtēt,» tā Žaklīna.

Jaunības dullums un laime «sadzirdēt»

Žaklīna atzīstas, ka sākumā izslimojusi visas jaunībai raksturīgās uzvedības pazīmes arī uz ceļa. Par laimi, pratusi ieklausīties kāda sava drauga sacītajā un tā «slimībai» teikusi ardievas. «Protams, jaunības dullumā es arī neesmu pratusi izvairīties no skriešanās uz ielas ar visiem pēc kārtas. Esmu reiz skrējusies uz ielas ar kādu «BMW» tā, ka riepas kauc, un krustojumā iespraukusies starp divām mašīnām tā, ka starp spoguļiem paliek vien daži centimetri. Tomēr reiz kāds labs draugs pateica tādu frāzi, kas tomēr manā galvā «aizķērās». Viņš teica: «Žaklīna, zini, tas taču ir tik stulbi — mēģināt uz ielas atstāt iespaidu, skrienoties ar kādu, ko tu pat neredzi!» Tad es pie sevis nodomāju — tiešām stulbi, ne tikai nepazīstu to, ar ko skrienos, bet tiešām pat neredzu. Tā nu veiksmīgi pratu šo gudrību sadzirdēt un bērnišķīgo un vienlaikus bīstamo attieksmi uz ceļa pāraugu.

Drosmi vajag, lai brauktu pa ielām!

Drīz pēc tam, kad jaunības dullums bija pieveikts, Žaklīnai tika dažkārt dota iespēja pabraukt rallijā, tā papildinot savas auto braukšanas prasmes. Piedalīšanos rallijā viņa nesauc ne par drosmi, ne arī par pārgalvību. «Pirmo reizi nokļūstot rallijā, es sapratu, ka tieši šeit arī varu izlikt sevi no visas sirds! Te var izplēst riepas, paārdīties, un tad iestājas miers. Uz ceļa darīt ko tādu — nē, tas ir stulbi un bīstami. Rallijs mani fascinē ar to, ka, lai tajā brauktu, ir jāmācās un jābūt pārliecinātam, ka uz ceļa tu visu dari pareizi. Jo ceļa posmi, pa kuriem brauc, ir tiešām bīstami, un, pieļaujot kaut mazāko kļūmi vai neuzmanību, tas var beigties ar avāriju. Taču, no otras puses, vai var būt kas labāks, jo rallijā nav nekā cita, kā vien tu pats, blakus tev stūrmanis, mašīna un ceļš. Un viss! Un neviena trakā, kas varētu uzskriet tev virsū, ņēmies nez no kurienes... Pilsētas ielās atšķirībā no rallija nekad nevari justies droši, jo «trako» uz tām diemžēl netrūkst. Tāpēc drosme nav vajadzīga, lai sēstos pie stūres rallijā, bet gan, lai izbrauktu uz ielas!» domā Žaklīna.

Žaklīnas mašīnu aplenc ar automātiem!

Pirmā Žaklīnas automašīna, ar kuru viņa sākusi braukt ikdienā, bijis devītais žigulis slapja asfalta krāsā ar melni tonētiem logiem. «Man tā mašīna patika un apmierināja visas manas vēlmes. Kad sāku ar to braukt, bija deviņdesmito gadu sākums, un tolaik tumšos devītajos žiguļos ar tumšiem logiem pārvietojās bandīti. Bet es braucu šerpi — kā jau jaunības dullumā, riepām kaucot un ļaujot mašīnai sānslīdi. Un tā divas reizes manu žigulīti aplenca ar automātiem un lika man izkāpt! Pirmajā reizē biju pārbijusies kā diegs! Kārtības sargi domājuši, ka no auto izkāps pieci bandīti, bet tur — viena jauna «beibe»! Kādas viņiem bija sejas tajā brīdī, kad atvēru durvis un kāpu ārā! To nevar vārdos aprakstīt... Kad manu mašīnu tādā pašā veidā, ar automātiem, ielenca otro reizi, es jau priecīgi kāpu ārā un gaidīju tās sejas izteiksmes,» smejas Žaklīna.

Ilgu laiku Žaklīnas uzticamais auto bijis «Chrysler Intrepid». «Man ļoti patika šī mašīna — liela, ērta, arī sportiska. Es biju spiesta to pārdot, jo benzīnu ēda nejēgā... Smējos — ja ar «Chrysler» iebrauktu benzīntankā un neizslēgtu motoru, visu laiku varētu pumpēt iekšā degvielu. Pēc šova «Rallija zvaigzne», kura laikā mums izveidojās ļoti veiksmīga sadarbība ar «Mercedes», nolēmu iegādāties jaunu mašīnu. Gandrīz vai biju spiesta nopirkt no viņiem to, jo viņi piedāvāja ļoti, ļoti izdevīgus iegādes nosacījumus. Tagad tā arī braucu ar «Mercedes B 300»,» smejas Žaklīna.

Viņš vai viņa un punkti profilaksei

Dzirdēts, ka daži autobraucēji raduši savām mašīnām dot vārdus, bet Žaklīna to nav darījusi un nedara. «Nē, vārdus mašīnām nedodu. No malas tā drusku jocīgi varētu izklausīties, ja tu kādam stāsti: «Zini, manai Elziņai kaut kā tagad galīgi neiet!» Bet man ir tā, ka mašīnas, kas man bijušas, saistās ar konkrētiem dzimumiem — «Chrysler», man šķiet, bija viņš, bet «Mercedes» gan ir viņa. Protams, nevaru izskaidrot, kāpēc man tā liekas, jo tas ir sajūtu līmenī. Taču vienu mūžīgo patiesību gan es zinu, — kā tu izturies pret savu mašīnu, tā arī viņa pret tevi.»