Domburs: Runa sen vairs nav par naudu

– Ap 230.

– Jūs viens pats?

– Viens.

– Tad es jūs apbrīnoju. Cik tas aizņem stundu jūsu darba dienās?

– To nevar izrēķināt stundās, bet dzīvesveidā. Raidījuma vēsturi vērts atcerēties kontekstā ar tā "politisko aizmuguri". Tā iniciatori bija inteliģences iniciatīvas grupa – arhibīskaps Jānis Vanags, mācītājs Juris Rubenis, Māra Zālīte, Alberts Bels, nelaiķis profesors Ilmārs Lazovskis, Jānis Stradiņš, represētais Jānis Rožkalns… Viņi uzskatīja, ka nacionālā, demokrātiskā valstī nepieciešamas publiskas debates sabiedriskajā TV, bet mums tādu nav. Sarunu gaitā tika izvēlēta mana kandidatūra un sāku veidot koncepciju. Man jau bija 11 gadu pieredze žurnālistikā – sākot ar "Atmodu", "Brīvo Eiropu", bija "NIP" birojs – tēmu un cilvēku spektrs bija aptverts un es varēju startēt ar šādu raidījumu, lai aptvertu ļoti daudzveidīgas jomas.

Sākumā pats uzņēmos divu cilvēku darbu – redaktora un raidījuma vadītāja –, tas noteica arī izmaksas. Kad pagāja pirmie divi gadi, bija skaidrs, ka šis raidījums pastāvēs arī turpmāk, LTV sāku mērenā balsī teikt, ka man būtu vajadzīga redaktora līdzdalība. Ir daudzas šķietami sīkas lietas – sazvanīt, nokopēt, aizbraukt –, kas nepieciešamas, lai tas viss notiktos. Kaut kas tika likts klāt manam honorāram, bet es nedabūju virkni citu lietu.

Pēc pieciem gadiem man ir jau vesels saraksts, ko es vairs nevaru izdarīt, lai raidījums pastāvētu un attīstītos: katru reizi, atgriežoties pie vecās tēmas, jāpaskatās vairāki seni arhīvi, jāmeklē vēl jauni cilvēki, ko ir arvien grūtāk atrast… Un nu tas viss ir uzsprādzis. Nauda – tas ir līdzeklis, instruments, kurā var izteikt kaut kādu darba nodrošinājuma paketi, kas nepieciešama šā darba paveikšanai. Man ir skumji skatīties, ka LTV vadība visu laiku mēģina izstumt priekšā vienu Dombura honorāru un spekulē ar to: viņi parāda skaitli – mēs jums mēnesī maksājam tik un tik. Man kā pašnodarbinātai personai tas ir bruto skaitlis, par kuru LTV nemaksā sociālo nodokli, un tajā ietverti visi sociālie riski, atvaļinājums, ienākuma nodoklis, mobilā telefona, grāmatu, avīžu, mašīnas un benzīna apmaksa…

– Tātad jūs esat uzņēmējs – gatavojat produktu, kam ir sava pašizmaksa, un to realizējat.

– Jā, tā var teikt. Viss stāsts par vārdu "nauda"… Ja uzskatu, ka gribam nekrāpt skatītāju un šajā raidījumā censties katru tēmu izanalizēt kaut kādā attīstības pakāpē, vismaz pāris redaktoru, kas specializējas konkrētos jautājumos, un viens asistents organizatoriskām lietām – tas ir tikai minimums, lai tas viss notiktu. LTV man iedod pretī tekstu, ka no rudens viņi gatavi iedot naudu, lai es algotu vienu asistentu. Uz papīra – Ls 200 uz raidījumu. Ja no šīs summas viņam jāapmaksā visi nepieciešamie izdevumi, uz rokas mēnesī varu samaksāt 350 latu. Nu nevar kvalificētu cilvēku par šādu naudu atrast! Tā ir tāda lāpīšanās. Tāpēc izšķīros par vienu: nostājos pozīcijā, ka pēc šiem pieciem gadiem atļaujos to iznest publiski sabiedrībā. Pagaidām vēl varu pirmdien, otrdien naktī lasīt likumu kaudzes, gatavoties raidījumam un mēģināt būt formā trešdienas vakarā. Bet tas ir uz izturības robežas. Ja gribu raidījumu attīstīt, esot godīgam pret publiku, tad labāk šobrīd atsakos no tā pusotra tūkstoša, ko nopelnu mēnesī, un nekrāpju publiku.

– Bet, ja jūs tiltus nodedzināsiet, LTV būs vienā galā, jūs – otrā, un pārraide jau nebūtu slēdzama. Vai ir kāds, kas uzņemsies to darīt par šo summu, kas jūs neapmierina?

– Par konkurenci – ja pēkšņi LTV iedomāsies neturpināt dialogu un mēģinās zem šī nosaukuma kaut ko radīt jaunu, tad es līdz pēdējam elpas vilcienam cīnīšos, ka viņiem nav tiesību zem šī nosaukuma laist citu cilvēku.

A. Cālīte: – Vai jūs patentējāt raidījuma nosaukumu?

– Līdz galam reģistrācija vēl nav pabeigta, bet esmu to iesniedzis kā pirmais. Nosaukumu esmu izdomājis un absolūti pretendēju uz to, ka saturiskā autorība ir mana.

Par citu konkurenci runājot – tas ir jautājums, par kuru es pēdējā laikā tik bieži runāju: mūsu medijos un LTV jo īpaši palicis tik maz cilvēku, kuriem ir vismaz pārdesmit gadu pieredze, ar kuriem studijā var diskutēt par kaut kādu notikumu attīstību, pēctecību, izmaiņām, nevis paķert pēdējo pāris gadu notikumus. Konkurence jau varētu būt, bet jautājums – vai tā nāktu līdz ar pieredzi.

Par citām televīzijām – ziemā mums sākās sarunas ar LNT, kas izskanēja arī medijos, bet attīstība šai sarunai nav bijusi.

V. Krustiņš: – Kādi reitingi ir jūsu raidījumam?

– LTV oriģinālraidījumu vidū augšgalā ir ziņas, bet pēc tam ir "Kas notiek Latvijā?". Neskaitot filmas vai koncertus.

– Tātad tiem, kas interesējas par politiski, ekonomiski un sociāli aktuālajiem jautājumiem, šis raidījums ir otrs nepieciešamākais.

– Skaitļi ir relatīvi, un reitings atkarīgs no tēmām, par kurām runājam.

– Kuras tēmas bijušas īpaši populāras?

– Var nepārtraukti taisīt politiskās virtuves diskusijas un aicināt tautā iemīļotos visu flangu politiķus, un reitingi ir augšā, jo publiku šie "aktieri" vairāk piesaista.

– Tātad pat "aktieru" izvēle ir būtiska?

– Ja runājam par kalpošanu reitingiem, ir politiķu divdesmitnieks, kas pievelk publiku. Bet es visa gada garumā cenšos izbalansēt "politiskās virtuves" raidījumus un konkrētu nozaru apspriešanu – ekonomiskus, tiesiskus, sociālus jautājumus, par kuriem zinu: no reitingu viedokļa noslīdēšu uz leju. Bet uzskatu par savu pienākumu nerunāt tikai par "praidiem" un citiem "masu kairinājumiem", lai aptvertu pilnu tēmu spektru tā, lai gada beigās man ir tīra sirdsapziņa: skatoties gada notikumu apskatu, redzu, ka visus savos raidījumos esmu arī aptvēris.

– Patlaban nav zināms arī tas, kas notiks ar pirmsvēlēšanu debatēm. Mūsu lasītājiem būtiski ir zināt, ko viņi zaudē.

– 2002. gadā, kad īsu brīdi pie toreizējā LTV ģenerāldirektora Gravas biju amatos, mana atbildība bija veidot "Milžu cīņu" koncepciju. Pēc četriem gadiem, iesniedzot LTV versiju par nākotnes sadarbības iespējām, uzrakstīju trīs lietas: kā es redzu "Kas notiek Latvijā?" attīstību un kādi resursi tam ir vajadzīgi, savu piedāvājumu, ka man ir milzīgs apjoms avotu, informācijas un cilvēku vēstuļu, un es būtu gatavs LTV kaut kur to realizēt – citos raidījumos, analītikā vai vēl kaut kur, bet nejūtu, ka tas kādu interesētu, un trešā lieta – piedāvājums priekšvēlēšanu laikam. Izanalizēju, kādas ir spēcīgās un vājās vietas raidījumiem, kas bija pirms četriem gadiem un kā mēs atbilstoši sabiedriskās TV mērķiem un uzdevumiem varētu radīt tāda līmeņa debates, kas atbilst nosaukumam "nacionālās".

"Milžu cīņu" uzdevums bija sadalīt raidījumu pa 16 tēmām, lai katra partija parāda savu "rezervistu soliņu". Prakse pierādījusi – pat ja šis "soliņš" ir, partijās visu lemj daudz šaurāks cilvēku loks. Mana versija bija netaisīt 16 debates, bet tās koncentrēt, radniecīgās tēmas likt kopā (piemēram, iekšlietas un tieslietas, izglītība un kultūra), pagarināt laiku, vārdu dot visiem, bet lielākajām partijām dodot lielāku izteikšanās laiku. Turpat studijā ir jaunie politiskie spēki, kas ir mazāk pazīstami, kuri oponē un reaģē.

Vēl ir trešais panelis – lietpratēji, NVO, uzņēmēji –, kuri uz vietas dod savu vērtējumu un uzdod pretjautājumus. Studijā būtu kādi 20 – 30 cilvēki. Konceptuāli LTV nekādu iebildumu nebija. Viņi paši ierosināja, ka to varētu vadīt divi cilvēki, un mēs to varētu izdarīt kopā ar Baibu Strautmani. Visi bija gatavi.

Bet tajā mirklī LTV pacēla jautājumu par naudu. LTV pirmais piedāvājums bija – 375 lati uz papīra par vienu raidījumu. Un tas jau bija smieklīgi. Jo es zinu, ko nozīmē gatavoties priekšvēlēšanu debatēm jau uz trešajām vēlēšanām. Tas nozīmē, ka veselu mēnesi gatavojos par tieslietu un iekšlietu sfēru, lai tajā visā orientētos, uzaicinu padsmit cilvēkus un par to galu galā saņemu 200 latus. Sāku smieties, jo zinu, cik saņem aktieri, vadot firmu jubilejas ballītes, – 400 latus uz rokas. Ar Baibu vienojāmies, ka mēs piedāvājam 1000 latus uz papīra katram jeb 500 latus uz rokas.

LTV sāka izskatīties pēc pircēja bodītē, kas cilā visas preces un nesaprot, ko un kāpēc grib pirkt. Nākamais viņu piedāvājums bija – nevis katram, bet abiem kopā 1000 latu. Es biju gatavs "Zālamana lēmumam"– mums abiem kopā 1500 uz papīra. LTV atbild – 1300… Piekritām vadīt diskusiju bez ekspertu paneļa. Bet tagad viņi nav gatavi maksāt arī to summu, kuru paši piedāvāja, un saka: mēs taisīsim kaut ko vairāk. Jautāju: kam esmu zaudējis konkurencē un uz kādiem nosacījumiem? Ar ko esmu sacenties? Man līdz šim brīdim nav atbildes.

– Kāpēc jūs vienu pārraidi negatavojāt, runājot ar saviem skatītājiem, – ko viņi vēlas?

– Tas ir ētikas jautājums.

– Tas ir diezgan būtiski, jo es pats arī reizēm pēc noskatīšanās esmu sapratis, ka atbilde uz jautājumu "Kas notiek?" neizskan. Vai uzskatāt, ka vienmēr esat devis atbildi uz jautājumu, ko esat uzdevis? Ja nē – kāpēc?

– Pamatā ir dots plašāks materiāls spriešanai par šo jautājumu. Neesmu drošs, vai man būtu jāuzņemas soģa loma dot vienu atbildi.

– Pēdējā jūsu pārraidē par bojā gājušajiem izpletņu lēcējiem man uzkrītoši likās, ka visi runā par papīriem, par augstiem un zemākiem, bet neviens nenolaižas pie reglamenta jautājuma, lai pavaicātu to bīstamo jautājumu: cik lielā mērā atbildīgi par savu bojāeju ir atbildīgi paši karavīri? Kas pārbaudīja, vai viņiem viss ir līdzi?

– Piekrītu, bet ir jautājums – cik daudz šādā raidījumā es drīkstu būt tas vienīgais šo jautājumu spektra salicējs, vai arī man jāsaliek tas ietvars tiem dalībniekiem, kuri paši iet uz vieniem vai otriem jautājumiem. Šoreiz tos jautājumus, ko minējāt, būtu jājautā arī pašiem cilvēkiem, kuri tur piedalījās.

V. Krustiņš: – Atgriezīsimies pie pamatjautājuma: ja šis raidījums ir nepieciešams, tad LTV vadībai, Nacionālajai radio un TV padomei ir jāpasaka: mēs to gribam un, ja vajadzīgs, jāveic zināmas revīzijas, lai izvērtētu, kā to nodrošināt. Ja bez tā var iztikt, tad tā arī lai pasaka.

A. Cālīte: – Tas ir arī nacionālā pasūtījuma jautājums – NRTVP ir tiesības noteikt prioritātes un tām piešķirt finanses.

– Kopš 1996. gada esmu kliedzis par nacionālo pasūtījumu. Ja veselības aizsardzībā esam beidzot nonākuši līdz tam, ka tiek definēts, kādus pakalpojumus nodrošina valsts un pasakām, ka pārējo nevaram izdarīt, televīzijā nepieciešams tas pats – nu tad pasakām, ka varam atļauties 10 – 15 raidījumus, bet nodrošināt tā, ka varam no viņiem paprasīt atbildību.

V. Krustiņš: – Tas nozīmē jau valsts ideoloģiju: man jāzina, kas šai valstij ir vajadzīgs kultūrā, televīzijā. Jau sen runājam, ka pastāv "bedre starp valsti un sabiedrību", bet, kad mēģina to aizbērt, tad izrādās – to labāk nevajag…

A. Cālīte: – Jautājums par pirmsvēlēšanu debatēm laikā, kad sabiedrības uzticēšanās politiskajām partijām nedaudz pārsniedz nulles līmeni, vēlēšanās var būt izšķirošs. Tas politiskais spēks, kurš spēs atrast veidu, kā ietekmēt šīs debates, arī vinnēs. Vai ir varianti, kas tās varētu vadīt?

– Uzskatu, ka LTV ar mums ir atteikusies sadarboties. Zinu – viņi pēc tam runājuši ar vēl kādiem cilvēkiem, kas no šā darba atteikušies. Esmu labāk gatavs aiziet no žurnālistikas prom. Bet man liekas – ja tu esi iekšēji negandarīts par to formātu, kādā strādā, tā žults ies uz āru un skatītāji to redzēs. Man vakar jau bija pirmie trīs piedāvājumi. Bet tās nav televīzijas.

– Ar kādu summu jūsu darbs tiktu vērtēts kādā Eiropas valstī?

– Esmu kaut ko dzirdējis par Skandināviju. Visos gadījumos ir runa par to, ka par katru raidījumu vadītājs saņem pāris tūkstošus. Labi, neesam Eiropas līmenī, bet neesam arī desmit vai piecas reizes nabadzīgāki.

Mums žurnālistikā pirmo reizi pārrāvums notika 90. gadu vidū – daudzi spilgti cilvēki aizgāja no žurnālistikas. Daudzi no viņiem to darīja, saprotot, ka normālu dzīvi ar žurnālista algu nevarēs nodrošināt. Un, ja man kapitālismā nav iespēju apliecināties kā labākajam un arī saņemt attiecīgu atlīdzību, idejas vārdā vien es nevaru justies kā pilnvērtīgs cilvēks. Mani uztrauc, ka tie jaunie cilvēki, kas ir universitātē, arī klausās, ka Domburs cīnās par 1300 – 1500 mēnesī, un, ja viņiem ejot žurnālistikā un izsitoties, nebūs iespējams saņemt algu, ko raksta ar četriem cipariem, tur nav ko iet!

Aija Cālīte, Latvijas Avīze