Kolorītā kosmopolīte Natālija Jansone

„Vecākajās klasēs diezgan labi šuvu. Tas nenozīmē, ka tas tā ir arī tagad. Man jāsaņemas, lai piešūtu pogu," atzīst Natālija Jansone. „Atceros, ka biju sev izdomājusi un uzšuvusi blūzi un vienkāršus svārkus. Skolā kāda pasniedzēja, mani ieraudzījusi, teica, ka tas ir gluži kā no modes žurnāla. Man prātā aizķērās šie vārdi "modes žurnāls", un es sāku interesēties, kas tad ir tie modelētāji."

Japānā pat cita gaita

Natālijas Jansones vārds nu jau nesaraujami saistās ar austrumu kultūru. Pati modes māksliniece stāsta, ka vienmēr jutusi gandrīz radniecisku saikni ar austrumu cilvēkiem. „Vienreiz, skatoties televizoru, redzēju kādus japāņu hieroglifus. Biju pārsteigta un domāju, vai tie tiešām ir burti vai vārdi? Pēc tam lasīju grāmatu „Tēvs Joakims". Šis cilvēks kājām bija aizgājis no Krievijas līdz Ķīnai un rakstījis dienasgrāmatu, iemācījās mongoļu valodu un uzrakstīja pirmo ķīniešu - krievu vārdnīcu. Man viņa dzīve likās kā sapņu dzīve.

Modes māksliniece stāsta, ka jūt krievu saknes, taču viņa nezina, kā un kurā brīdī tās izpaužas, tikai pieļauj domu, ka tās varētu atspoguļoties kā kāda rakstura īpašība. Kaut gan Natālijas mamma ir krieviete, bet tēvs - ukrainis, par stiprāku N. Jansone tomēr uzskata austrumu ietekmi. Piemēram, Japānā es jutu, ka man pat gaita mainās. Tur eju ar maziem solīšiem. Man uzreiz pielīp visi tie sīkumiņi, kas piemīt tieši šai tautai. Smieklīgi, bet man tas sanāk dabiski. Es laikam uzsūcu to kultūru. Daļa no cilvēkiem vienkārši ir tāda - kur viņus noliek, tur viņi dzen saknes. Es droši vien piederu pie tādiem, nevies pie tiem, kam piemīt nacionalitāte."

Par spīti tam modes māksliniece par savu dzimteni atzīst Sibīriju, bet par mājām - Latviju. „Tās ir mājas ar lielo burtu. Es lepojos ar to, jo uzskatu, ka Latvija varētu būt par zīmolu. Man ir prieks pateikt, ka es esmu no valsts, kura nav liela," stāsta N. Jansone. „Bērnībā mūsu mājās nebija sevišķu ģimenes tradīciju. Padomju Krievija bija tik liela un radinieki tālu. Tagad man patīk mazas valstis, kur tie attālumi mazāki un radinieki ir tuvāk. Skatos, kā draugu ģimenēs notiek radinieku satikšanās. Es it kā gribētu ko tādu izveidot arī savā ģimenē. Šādās satikšanās reizēs ierasti saka garas runas. Atceros, mans tētis nevarēja nosēdēt piecas minūtes pie galda, un es jūtu, ka tas pats attiecas arī uz mani. Man nepatīk, ja slavē vai par mani kaut ko saka dzimšanas dienā. Mūsu ģimenē viss ir tik demokrātiski. Nav tā: mēs tagad apsēžamies un seko kādas runas. Protams, eglīte, olu krāsošana kā tradīcijas ir, bet kas lielāks un dziļāks, kad, piemēram, katru vakaru ģimene sapulcējas pie galda, tāda gan nav."

Zelta gabaliņš

Par brīnišķīgu N. Jansone atzīst laiku, kad strādāja par modeli, kas savukārt vēlāk palīdzēja realizēt arī citas ieceres. „Šķirstot žurnālus, nodomāju, ka pašai jau arī ir garas kājas. Viss sākās, kad Burda mode meklēja modeles, kuras nav modeļu skolas sabojātas. Tas bija Agnis Būmanis, kurš par mani teica: „Tas ir zelta gabaliņš." Es uzreiz nokļuvu Burda mode. Toreiz salona Beate īpašniece organizēja tādu kā modeļu skolu, tur arī iemācījos staigāt pa mēli. Tad nokļuvu Jūrmala 92, kurā modeļu skola bija aicināta uzstāties ar priekšnesumu. Skanēja Fredija Merkūrija un Monseratas Kavaljē dziesma Barcelona. Es iznācu ar Burdas kostīmu, un operators visu laiku kameru bija pavērsis uz mani," atceras Natālija. „Toreiz modele Aija Raibs piedāvāja piedalīties pēc dažām nedēļām notiekošajā Nepieradinātās modes asamblejā. Aizgāju uz kastingu, un mani uzreiz paņēma. Tā arī sāku strādāt par modeli. Tas bija brīnišķīgs laiks. Kad aizbraucu uz Dienvidkoreju uz praksi un nopelnīju pirmo naudu, piestrādājot par modeli, ieguldīju to kolekcijā, pēc tam darbnīcā. Var teikt, ka pirmā izglītība deva iespēju otrai man svarīgai lietai."

Tāpat kā uznācienu uz mēles Natālija atceras arī savu pirmo izstādi, kas norisinājās kādā no Japānas viesnīcām. „Pirmajā dienā principā bija pilnīgi tukšs, otrajā dienā arī nekas nenotika. Mums jau iepriekš stāstīja, ka nepieciešams noteikt, kam šos tērpus gribi pārdot. Nāca klāt un jautāja, kādai pircēju grupai tās paredzētas. Japāņi strikti sadala pa vecumiem, bet es nevarēju noformulēt - biju tos vairāk veidojusi raksturam, nevis vecumam. Pēkšņi pēdējā stundā atnāca četri klienti un izdarīja pasūtījumu. Izstādi taisīja ciet, un mani ar visām mantām izveda ārā no viesnīcas konferenču zāles uz krēsliem, bet cilvēki gaidīja, kamēr es pieņemu pasūtījumus. Vakarā ballītē biju tik laimīga, dzēru šampanieti, visiem zvanīju un stāstīju par panākumiem. Tagad, protams, reaģēju mierīgāk. Tā tomēr bija pirmā izstāde. Pirms tam es nekad nestrādāju ar pasūtījumiem un ražošanu, tikai ar privātajiem klientiem. Man tā bija jauna pasaule."