Astro'n'out Māra: "Agrāk domāju, ka mūzika ir svēta ar to nedrīkst pelnīt naudu"

Viņa ir viena no daudzsološākajām jaunajām pašmāju rokmūziķēm (mūzikas apskatnieks Jānis Žilde savulaik par Māru teicis – beidzot uz Latvijas rokmūzikas skatuves ir dzimusi jauna, spilgta sieviešu kārtas izpildītāja!), kura ģitāru rokās paņēmusi tikai desmitajā klasē un bez lielas mērķtiecības. Viņa domājusi kļūt par žurnālisti vai mūziķi. Tā sanācis, ka tagad viņa ir mūzikā.

Ir gūti pirmie puni un arī pirmie panākumi. No mazpazīstamas grupas Astro’n’out izaugusi par vienību, kuru par saviem iesildītājiem šīsvasaras Latvijas koncerttūrē izvēlējās Prāta vētra. Tagad astronauti ir pietuvojušies brīdim, kad jāiznāk otrajam albumam.

– Kādās noskaņās šobrīd dzīvo? Ko jaunu radi?

– Rudenī, kad laukā kļūst nemīlīgāks, arī mēs, cilvēki, kļūstam nīgrāki. Ir visādas grūtības, visi skrienam, visiem nav laika. Esmu pamanījusi, ka rudenī sāku ģērbties pelēkā un melnā. Tas notiek neapzināti, tikai kādā brīdī piefiksēju, ka tā notiek, un tad sevi piebremzēju: «Māra, nedrīkst visu laiku melnā!» Speciāli piedomāju, lai apģērbā ieviestu krāsainus akcentus, kas vasarā notiek dabiski.

Tomēr rudens man patīk vairāku iemeslu dēļ. Tāpēc, ka varu uzvilkt zābaciņus un satīties šallē, kas ir mans stils. Tāpēc, ka vakari ir garāki, jo retāk gribas iet pilsētā, un piepildīti ar noskaņu, kas rosina radoši ņemties. Tā ka man ir divējādas sajūtas saistībā ar rudeni.

– Decembra sākumā tavai grupai Astro’n’out nāks klajā albums.

– Par šo albumu vienojāmies spontāni un ne tik sen. Vispirms bija doma par roķīgāku un skaļāku mūziku, bet tad atteicāmies no šīs ieceres, nolēmām šo noskaņu atstāt uz vēlāku. Sākot rakstīt, pamanījām, ka dziesmas ir tik ļoti atšķirīgas no Daļa Rīgas, ar ko asociē mūsu grupu un ko no mums gaida, ka izlēmām mainīt plānus. Jaunās dziesmas skanēja tā, kā vajadzētu skanēt mūsu trešā albuma dziesmām, nebija pārejas no pirmā uz otro albumu. Šis decembra albums, iespējams, kļūs par tādu loģisku pāreju.

– Kādas pārmaiņas ar astronautiem ir notikušas starp šiem diviem diskiem?

– Ir cits sastāvs un līdz ar to – cits skanējums. Katram astronautam ir kaut kas savs, ko viņš ienes grupā.

Manuprāt, lielākā bēda grupai ir tad, ja albums no albuma neatšķiras – pirmais skan tāpat kā otrais. Taču, mainoties sastāvam, mums nemaz nav iespējams skanēt tāpat, kā ierakstot Kuš kuš. Mūzikas rakstīšanas maniere un dziesmu tematika varbūt nav spēcīgi mainījusies, bet tas, kā saceru tekstus, gan notiek citādi. Iepriekš viss notika intuitīvi, bet tagad lielāku un apzinātāku uzmanību pievēršu dzejas plūdumam, ritmam, niansēm.

– Kā jūties Latvijas mūziķu vidē? Kas tev ir pārējie mūziķi – konkurenti vai likteņa biedri?

– Latvijā mūs, mūziķu, ir tik maz, ka neaizraujos ar birkas "konkurents" piekāršanu citiem. Katrs ir atradis savu nišu, savus klausītājus. Patiesībā – cik tad Latvijā vispār ir to cilvēku, kas iet grupas klausīties dzīvajā?! Gan jau tie, kas aktīvi apmeklē koncertus, atnāk paklausīties gan mūs, gan Gain Fast, gan Mofo. Tāpēc nav vērts mēģināt sadalīt klausītājus, bet jāpriecājas, ka ir, kas klausās.

Es pārējos mūziķus uztveru kā kolēģus, man ir viegli ar viņiem sarunāties, jo viņi vienīgie neapvainojas un nedomā, ka esmu ķerta, ja divas stundas pēc kārtas runāju tikai par mūziku. Tāpēc draugi man pārsvarā ir mūziķi, bet tie, kas spēlē ko līdzīgu Astro’n’out mūzikai, man ir tuvāki. Klausos, ko viņi dara, apmaināmies viedokļiem.

– Kad sajutāt, ka Astro’n’out ir vienība, kas ir interesanta citiem?

– Ar mazvērtības kompleksiem nekad neesam sirguši, kopš laika gala mums ir šķitis, ka darām kaut ko superīgu un Latvijai vajadzīgu. Tā domājām pat pirms tam, kad neviena mūsu dziesma neskanēja radio un mūs neņēma nevienā klubā. Kad uzradās pirmie pieci klausītāji, kas atzina, ka mēs esam forši, to uzņēmām ar pašsaprotamu attieksmi, jo uzskatījām, ka mūsu mūzika šādu atzinību ir pelnījusi. Bijām ne gluži snobiski, bet muzikāli pašapzinīgi.

Protams, kad ir pirmie, kaut vai niecīgākie panākumi, latiņa tiek celta augstāk. Kad ir bijis pieklājīgs apmeklētāju skaits klubā Depo, gribi, lai tikpat daudz būtu arī Studentu klubā un tad jau – grupas koncertā.

Sākumā bijām lieli ideālisti. Uzskatījām – mūzika ir kaut kas tik tīrs un svēts, ka ar to nedrīkst pelnīt. Taču laika gaitā nāca sapratne, ka muzicējot nopelnīto naudu taču iespējams ieguldīt savā izaugsmē, lai mēs kļūtu profesionālāki, bet mūzika – kvalitatīvāka.

– Kurš grupas vēsturē, tavuprāt, bija augstākais punkts?

– Tāds nav viens, bet vairāki. Kad pirmoreiz spēlējām klubā Depo, šķita – oh, esam reāla grupa, turklāt beidzot uz īstas skatuves! Tagad uz Depo vairs neejam, kaut būtu interesanti paskatīties, kas tur notiek.

Protams, nozīmīgs brīdis astronautiem bija pirmā diska iznākšana, tad – mūzikas ierakstu Gada balva, ko saņēmām par savu pirmo albumu Kuš kuš nominācijā Labākais roka albums, bet vēl iepriekš mums liels pārsteigums bija dziesmas Daļa Rīgas panākumi. Daži paredzēja, ka būsim vienas dziesmas grupa – nekas līdzvērtīgs nesekos. Saņemtā Gada balva pierādīja, ka neesam vienas dziesmas grupa. Milzīgs prieks, nenoliedzami, bija par Prāta vētras uzaicinājums būt par viņu iesildītājiem koncerttūres laikā.

Jauna pieredze mums bija Latvijas vēstniecības piedāvājums šopavasar pārstāvēt Latvijas mūziķus Ķīnā, jo tas nozīmēja citu publiku, citas tradīcijas un apstākļus. Ķīnā mūs uzņēma ļoti pozitīvi, pat pozitīvāk nekā dažkārt publika Latvijā. Varbūt ķīnieši mūziku klausās citādi, zināmā mērā pat fanātiski – ja ko dara, tad ar simtprocentīgu atdevi. Koncerta laikā viņi nesarunājās un nesūca aliņu, kā to paradusi darīt latviešu publika, bet gan pirksti bija gaisā un galvas tika purinātas. Sākumā nesapratām, kas notiek. Ja publika tā uzvestos, kad uzstājamies Latvijā, domātu, ka par mums ņirgājas, taču ķīniešiem nebija tāda mērķa – izrādījās, ka tā viņi pauda savu patiku.

– Kas šogad tevi ir īpaši iepriecinājis un kas licis vilties?

– Vilties sanāk, kad grupā iestājas savstarpējo attiecību krīze, nav ideālas saprašanās. Tas ir grūts periods, taču parasti tam seko nākamais, kurā visi varam būt uz viena viļņa, elpot vienā ritmā. Un tad ir prieks.

Neslēpšu, reizēm ir gribējies likt malā ģitāru, jo šķitis, ka neesam pietiekami profesionāli vai ka nespējam cits citam kaut ko piedot, cits citu cienīt. Bet pārāk ilgi šādā noskaņojumā neesmu. Saprotu – mēs visi taču ejam uz vienu mērķi, cik nu labi katrs mākam. Turklāt man ir sajūta, ka tālu tiksim. To baro notikumi, ko esam pieredzējuši, piemēram, Prāta vētras iesildīšana.

Bet, ja par notikumiem ārpus mūzikas, es, tāpat kā pārējie valstī, izjūtu augstās inflācijas ēnas puses. Tās dēļ cilvēki apkārt kļūst nīgrāki, depresīvāki, bet satiekoties galvenais temats ir nauda. Daudziem darba ir līdz ausīm, taču naudas nav. Arvien grūtāk ir noturēt optimismu, bet nevaru arī teikt, ka mani būtu pārņēmusi panika.

Nesen biju aizbraukusi uz Skotiju pie draugiem. Varbūt tā vienkārši bija sakritība, bet man šķita, ka tur ir gaišāki, pozitīvāki cilvēki. Un ne jau tāpēc, ka viņiem nebūtu nekādu problēmu, bet tāpēc, ka viņi atļaujas baudīt dzīvi – vakarā uzpošas un dodas izklaidēties, aizmirstot par ikdienas rūpēm. Latvietis, protams, arī dodas izklaidēties, taču nespēj atslēgties no problēmām – vakara nobeigumā tik un tā pamanīsies parunāt par inflāciju. Nemākam sliktās domas atlikt malā – ja ir grūti, tad lai ir grūti visu laiku.