Candy: "Sieviete-spridzeklis ir Volmāra izdomāts tēls, man tas ne visai patīk"

Šovā Candy tik bieži mainās matu sakārtojums, ka neiztrūkstošs ir jautājums par frizūrām. Liene stāsta: "Pārsvarā tās ir parūkas, bet uz Betmenu man bija nokrāsoti brūni mati. Ar matiem ir ļoti interesanti — tā ir viena no lietām, ar kurām vari baigi mainīties. Šobrīd ir daudz iespēju — tik labas parūkas var dabūt! Skatuve jau ir īstā vieta, kur eksperimentēt!"

Pati dziedātāja esot pilnīga blondīne matu krāsas izvēles ziņā: "Ir bijušas daudz un dažādas matu krāsas, bet esmu palikusi pie gaišiem, jo tā sajūta ir tāda, ka vieglāk elpot. Jūtos saulaināka, vairāk mīļuma. Man šķiet, ka tā arī ir, — ja ir gaiši brūni, blondi mati, cilvēks izskatās saulaināks un smaidīgāks; ar tumšiem matiem, un ja viņš vēl nesmaida, cilvēks izskatās šausmīgi nopietns un noguris. Varbūt cilvēkiem, kuri ir aizņemti — arī basketbolistiem, piemēram, vajag kādu saulesstariņu dzīvē, kas viņus uzmundrinātu," nosaka Liene, kad jautāju viņas viedokli, kāpēc basketbolisti izvēlas gaišmatainas draudzenes.

Vīram neliedz iet uz striptīzklubu

Par Lienes privāto dzīvi dzeltenajā presē daudz informācijas nav, tāpēc atgādinām — viņa jau četrus gadus ir precējusies, turklāt audzina trīsgadīgo dēliņu Sebastianu Matiasu. Ja dažas Latvijā populārās māmiņas savus bērnus jau no mazām dienām ievelk šovbiznesā, tad Candy uzskati ir citādi: "Tā ir mammu izvēle, varbūt nemaz nav kur atstāt bērnu. Savu dēlu pārsvarā neņemu līdzi, jo man viņa žēl, — zinu, ka man ir jāstrādā un nevarēšu ar viņu auklēties, priecāties, spēlēties. Pirmās divdesmit minūtes viņam būs interesanti, pēc tam viņš sāks kliegt vai kaut ko plēst, un tas traucēs manam darbam. Es arī labāk jūtos, ja zinu, ka viņš darba laikā ir pie auklītes, bērnudārzā vai ar vīru, — viņam ir interesanti ar savām mantām, un arī es varu nodoties darbam."

Vecāku pienākumus abi ar vīru pildot vienlīdz aktīvi. "Es domāju, ka labs tēvs tā nekad nedomās — vai ir laiks pieskatīt bērnu vai nav. Mans vīrs, kā jau labs tēvs, mīl savu bērnu un ir pat ņēmis līdzi uz sapulcēm — tas ir tāds sava veida tēva un dēla tusiņš, viņš to tā uztver, ka dēls tagad mācās, kā jātaisa bizness. Man pat liekas loģiski — ja viņam ir laiks, viņš ņem to bērniņu, spēlējas, dzīvojas, un viņam nemaz nav grūti," savās domās dalās Liene.

Kāds ir laimīgu attiecību noslēpums? "Man bija ļoti svarīgi, kādi viņam ir dzīves plāni, lai vīrs strādātu, lai viņam būtu mērķis gādāt par ģimeni, izaugsmes plāni, nevis mīlestība kādā mazā būdiņā. Mēs tā ejam roku rokā katru gadu un papildinām viens otru — es ļauju viņam izaugt, viņš ļauj izaugt man. Es neaizliedzu viņam iet uz striptīza klubu vai ar draugiem iedzert, ko vīrietim vajag. Ja tu viņam neko neaizliedz, viņš no tevis nekur projām neies. Tiklīdz sākam žņaugt viens otru ar aizliegumiem, skatīties telefonu — tad arī sākas tās problēmas, un tas nav vajadzīgs. Kāpēc man jābūt ar cilvēku kopā, ja visu laiku jādomā, ko viņš dara?"

Arī par dēliņa vārdu esot īpašs stāsts: "Tad, kad es biju stāvoklī, sestajā mēnesī, vārds Sebastians vienkārši uzradās, es jutu, ka tādam vārdam ir jābūt. Un otru vārdu izvēlējās vīrs. Tad, kad mēs gājām piereģistrēt vārdu, viņš pēkšņi teica: "Ieliekam otru vārdu, Matiass!" Un beigās izrādījās, ka šāds salikums tulkojumā nozīmē "svētais, Dieva radītais". To pateica viena tante, kad bijām uz izstādi Tukumā. Tantiņa dzirdēja, kā saucam dēlu, un pienāca klāt: "Kāds jums interesants vārds bērniņam! Riktīgs svētais!"

Tikai ne spridzeklis, zvaigzne vai dīva!

"Zvaigžņu lietus 2" šova vadītāji Lieni bieži piesaka kā sievieti — spridzekli, taču dziedātājai šāds vārdu savirknējums nepatīk: "Tas ir tāds uzbāzts tēls, ko Niks Volmārs izdomājis, ka mani tā jāsauc, bet būtībā tas nav mans tēls! Pēdējā reizē Mārītis (šova vadītājs Māris Grigalis — aut.) vairs nesauca tā, bet teica: sieviete — dziesma. Tas skan labāk, bet nu arī... tā interesanti.

Man arī nepatīk, ja mani sauc — o, re, kur zvaigzne atnākusi! Labāk patīk tā vienkārši — dziedātāja vai muzikālo teātru aktrise, nevis zvaigzne, dīva vai vēl kas. Manuprāt, dīvas ir sievietes, kurām jau ap piecdesmit, viņas savā dzīvē ļoti daudz parādījušas, iedevušas pasaulei ko tādu, ko mūžam neaizmirsīs, piemēram, Tīna Tērnere, Kailija Minoga, Madonna. Cilvēki, kuri mūzikā ieviesuši kādu virzienu, paveikuši kaut ko lielu, nevis — es strādāju televīzijā un esmu tagad dīva, pirksti gaisā, deguns gaisā un bakstām mākoņus. Man, lūdzu, neko tādu nepiedēvēt!"

Sarunas noslēgumā Candy klusi atklāj: "Mani šovs pozicionē kā skarbu, kā spridzekli, bet varu pateikt vienu — man nepatīk, ja melo vai nesaka acīs kaut ko. Skaidri esmu pateikusi, ka šova dēļ nemelošu."

Candy nokļūšanu "Zvaigžņu lietū 2" varētu saukt par nejaušu, jo tikai nedēļu pirms šova sākuma viņai piezvanījuši šova veidotāji un teikuši, ka esot atrasts lielisks skatuves partneris, kurš dziedot. "Man bija viena diena, lai apdomātos, — tas ir diezgan maz, konsultējos ar menedžeri, grupu un piekritu. Pēc tam izrādījās, ka Kristaps Streičs esot izvēlējies mani no vairākām kandidātēm. Ir tā, ka esam atšķirīgi cilvēki, bet saprotam — ja darām, tad darām! Mēģinām katrs savā laikā, bet tad, kad tiekamies, ir dzirkstelītes, kas šaujas no viena uz otru, — tas skatītājam arī ir vajadzīgs, šoviņš, kaut kas interesants, ja ne — tad maģija zūd," savos uzskatos dalās Liene.

Busulis pāršāvis pār strīpu

"Man likās, ka jūs kliedzāt viens uz otru, it sevišķi tu, Candy, man likās, ka bļāvi! Ar tehniku vien ir par maz, lai būtu uz skatuves. Un tas smaids — tāds nedabīgs, va vells, tā kā no palīgskolas," tik skarbus vārdus vienā no pēdējiem "Zvaigžņu lietus 2" raidījumiem Candy un Kristapa pārim veltīja Intars Busulis. Kā vērtēt šādus izteikumus? Savu nostāju skaidro Liene: "Būtībā ir tā — man patika, kā vērtēja Intars un Dons. Par to bļaušanu — tur mazliet bija skaņotāja vaina, iepriekš biju skatījusies vienu atkārtojumu, un bija sajūta, ka vispār ir nogriezts mikrofons. Šķiet, ka šoreiz viņi bija mazliet pārcentušies!"

Par palīgskolas smaidu — tas, manuprāt, bija ļoti skarbi no Intara puses. Varēja pateikt arī savādāk! Cilvēks, kurš piedalās labdarības pasākumos, - viņam būtu jāmāk par tādām lietām tā nerunāt. Tas nebija pareizi! Viņš varēja pateikt, ka tā stulbi smaidīji, bet "palīgskolas smaids"... Man šķita — nu, "kamoon", džekiņ, nokāp no augstumiem!"