Tomasa KLEINA versija par kautiņu ar Andri Ērgli

Tomass bijis nepatīkami pārsteigts, kad vienā no dzeltenajiem žurnāliem parādījās viņa bijušās sievas Sigitas versija par Tomasu kā pamatīgu izsitēju, kurš visus konfliktus, ieskaitot tos, kas notiek ar sievietēm, kārto ar dūru palīdzību. Viņš uzskata, ka Sigitas aktivitātes aktualizējušās tikai tāpēc, ka pirms tam Liepājā bija noticis skandāls ar Andris Ērgli. "Diez vai tagad kādu varētu interesēt Sigitas viedoklis, ja nebūtu mana konflikta ar Ērgli.

Tagad jau var vispārināt, sak, Kleins problēmas vienmēr risina ar kaušanos. Nu nerisinu! Bet viss negatīvais, kas publiskajā telpā tagad nācis pār mani, ir nācis tieši Andra dēļ," stāsta Tomass.

Ņēma un "uzmeta"

Lai atsvaidzinātu atmiņā to, kas notika "Latvijas 1. rokkafejnīcā" kādā septembra vidus pēcpusdienā, ļausimies Tomasa stāstam. "Bija tāda grupa "Cacao", kurā muzicēja gan Andris Ērglis, gan es. Pagājušā gada septembrī izdevām albumu "Ripoja akmens". Šo albumu mēs gatavojām veselu gadu.

Parasti ir tā, ka mūziķi, izdodot savu dziesmu albumu, nodrošina kaut kādu savu turpmāku iztikšanu, jo pēc tam notiek pietiekami daudz koncertu, kuros mūziķi kaut ko nopelna. Kad albums tika izdots, mums bija tikai kādi pieci koncerti, jo uzreiz sākās Andra Ērgļa solokoncertu laiks un es līdz ar to faktiski paliku bez darba. Savukārt Ērglis uz katru savu koncertu savāca dažādus muzikantus, kuriem maksāja kapeikas. Taču varēja būt citādi: grupai "Cacao" katru mēnesi varēja notikt pa četriem, pieciem koncertiem.

Pats minimālākais — es no katra koncerta varēju saņemt apmēram 150 latu. Tātad mēnesī — 600 līdz 700 latus. Man šāda nauda no gaisa nekrīt. Tagad varu teikt, ka tā ir mana zaudētā nauda. Katru mēnesi! Tas tā dīvaini: pirms tam veselu gadu es strādāju, lai ierakstītu disku, pēc tam Ērglis mani vienkārši "uzmet", jo viņš, lūk, grib ar mūsu kopīgi radīto mūziku pelnīt viens pats. Kāpēc viņš atteicās no manis? Viņam vieglāk un vienkāršāk bija paņemt muzikantus, kurus viņš varētu čakarēt.

Mani viņš nevarēja čakarēt, es viņam nebiju izdevīgs. Ērgļa attieksme pret mani parādījās tad, kad pagājušajā gadā Liepājas teātrī bija viņa koncerti. Manā koncertā, kas notika pirms diviem gadiem Latviešu biedrības namā Liepājā, viņš kā bundzinieks saņēma 200 latu, bet, spēlējot teātrī, līdz pat pēdējam brīdim es nezināju, cik saņemšu par koncertu. Bet to bija trīs. Beigu beigās Ērglis man pateica: 300 lati. Es nopriecājos: re, inflācija, tātad arī honorāri lielāki! Taču rezultāts bija cits: šie 300 lati bija par visiem trim koncertiem kopā. Kad es koncerta menedžerim pajautāju, kāpēc honorārs nav pārrunāts ar katru mūziķi atsevišķi, viņš man atbildēja, ka tā esot pateicis Andris — katram pa simts latiem...

Tad Ērglis arī saprata, ka nevarēs mani locīt, kā gribēsies, jo es vienmēr konkrēti jautāšu — kāpēc tā un ne citādi? Tāpēc viņš izdomāja, ka jātiek no manis vaļā..."

Labāk palīst zem galda

Pirms pusgada "Cacao" mūziķi saņēma pirmo atlīdzības daļu par pārdotajiem diskiem un šo naudu sadalīja četrās daļās. Otrā daļa "atnāca" rudenī. "Es iedevu basģitāristam viņa daļu un pateicu: "Ja Ērglim un [grupas dalībniekam Jānim] Strazdam ir kādi jautājumi sakarā ar naudu, ko viņi nav dabūjuši, lai zvana man." Summa bija 176 lati "uz galviņu". Ērglis un Strazds šo jautājumu mēģināja risināt caur mūzikas izdevniecību, un tur tika sagatavots līgums, kas paredzēja man iedoto naudu sadalīt četrās daļās.

Es šo papīru neparakstīju, teikdams, lai zēni man piezvana, gan tiksim galā. Tad viņi atkal mēģināja caur izdevniecību... Viņi mani redzēja neskaitāmas reizes, taču nevienu reizi nepienāca klāt, lai izrunātu šīs naudas lietas. Man tas viss apnika. Saņēmis kārtējo depešu no izdevniecības, es aizgāju uz rokkafejnīcu un tur, protams, ieraudzīju abus "putnus". Es viņiem pavaicāju: "Kāpēc jūs ar mani nerunājat?" Ērglis atbildēja: "Es ar tevi negribu runāt!" Nu, tad es viņam arī iedevu pļauku pa degunu. Iedams ārā, dzirdēju, ka arī otrs "putns" tur kaut ko noņurd. Izgāju, paņēmu no auto roratslēgu, iegāju atpakaļ, lai pabaidītu tos "putnus". Un tad viņi vienkārši skrēja ap galdu un — izlidoja ārā..."

Pēc tam abi "putni", kā Tomass viņus nosauca, uzrakstīja iesniegumu policijai. Tomēr kriminālprocess netika ierosināts, jo miesas bojājumi neesot bijuši nopietni. Protams, kauties nav labi, taču, aplūkojot tuvās vēstures lappuses, tajās parādās ne viens vien gadījums "iz muzikantu dzīves", kad viens, neizturējis otra ņirgāšanos — vārdisku vai klusējošu, vienkārši sadod otram, kā mēdz teikt, "pa ļocku". Šoreiz izskatījās pēc divu pieaugušu puišu ķīviņa, taču viens no viņiem aizskrēja sūdzēties uz policiju. Kaut gan vajadzēja palīst zem galda, nosarkt un paklusēt.