Rodrigo Laviņa lielākais fans ir viņa dēls Martins

Uz interviju Rodžers ir kopā ar savu piecgadīgo dēlu Martinu, kurš arī trenējas hokejā un ir viens no tēva lielākajiem līdzjutējiem.

"Tas vienmēr bijis mans sapnis, spēlēt mājās," saka Rodrigo. "Spēlēt labā līgā, spēlēt labu hokeju un galvenais – dzīvot mājās. Pēdējos trijos gados man jau zuda motivācija, bija apnicis vienmēr būt ārzemniekam, spēlējot svešos klubos. Ja nebūtu jaunizveidotā Dinamo, es laikam tomēr būtu palicis Rīgā. Varbūt spēlētu Latvijas līgā, bet ne pārāk nopietni. Protams, viss atkarīgs no komandas. Biju nolēmis nekur nebraukt prom. Te hokeja līmenis ir krasi zemāks nekā citur Eiropā.

– Uz cik gadiem tev ir līgums ar dinamiešiem?

– Uz diviem. Es arī piederu pie cilvēkiem, kas jebkuru līgumu tā īsti līdz galam neizlasa. Uzticos cilvēkiem. Pārliecinos vienīgi par tur uzrakstītajiem algas cipariem. Man ir aģents, ar viņu atrunāju nianses. Pašam nepatīk nodarboties ar tādām lietām. Man nepatīk iet un runāt, kur nu vēl lūgt pašam par sevi. Nekad to neesmu darījis. Mani līgums pilnībā apmierināja.

– Kā tas nāk, ka brīvās dienas pēcpusdienā tu vēl žāvājies?

– Iepriekšējā dienā bija spēle. Pēc tās bija baigais sagurums. Aizgāju laikus gulēt, bet ilgi nevarēju aizmigt, turklāt no rīta bija agri jāceļas, jābrauc uz treniņu. Nebiju izgulējies. Iepriekšējā vakarā iegāju karstā sāls vannā, to ieteica Ģirts (Ankipāns – aut.). Izdomāju – pamēģināšu. Treniņā uz ledus labi jutos. Ģirts teica, ka sāls vanna izvadot no muskuļiem pienskābi. Taisnība, vannas un pirtis dažreiz palīdz atgūties. Un Martins žāvājas, jo viņš arī līdz vēlam vakaram spēlēja hokeju, un nav nemaz tik vienkārši viņu piedabūt gulēt.

– Kad tētis spēlē Rīgā, kur tu esi, Martin?

– Esmu hallē, mums tur speciālas vietas.

– Komandas spēlētāju sievām un ģimenēm ir ierādīts īpašs sektors, – turpina Rodrigo. – Martins ar hokeju ir pārņemts un spēles laikā tikpat kā nekustas. Daudzi brīnās, kā viņš tik azartiski vēro spēli no pirmā iemetiena līdz beigu signālam. Mača pārtraukumos Martinam ar vienaudžiem ir garlaicīgi, jo viņi grib izskraidīties. Dēls atrod tribīnēs onkuļus, ar kuriem var parunāt par hokeju.

– Martin, bet vasarā nav hokeja...

– Tad man ir skumji. Bet zini, man ir astoņpadsmit zobu.

– Kā tu to zini?

– Tētis izskaitīja. Bet vai tu zini, kas ir pasaules foršākais dziedātājs? Andris Ērglis. (No mobilā tālruņa atskan pazīstamais "Ripo akmens".)

– Martinam nebija citas izvēles, kā vien trenēties hokejā?

– Varu jau teikt, ka gandrīz kopš piedzimšanas viņam hokejs kā pielipis. Manai sievai Janai vēl klēpī sēdēja un spēli vēroja tikpat mierīgi un pacietīgi kā tagad. Viņš jau sen ir mans lielākais fans. Kad spēlēju Zviedrijā, Jana ar Martinu dzīvoja Latvijā un laiku pa laikam abi pie manis atbrauca. Tad hokejs varbūt mirkli nebija tik aktuāls. Tagad viss ir citādi, un Martins ar savu mammu ir katrā manā spēlē. Protams, katru dienu ar viņu hokejs jāuzspēlē, kāda programmiņa jāpalasa.

– Un hokeja datorspēles?

– Mēs neļaujam. Viss notiek pa īstam. Izejam ārā un uzspēlējam, tā mums jau sen iegājies. Es gan katru vakaru nevaru, bet viņš, protams, gribētu. Martins jau pats ik dienas ir aizņemts. Viņš iet ļoti labā skolā, kas ir nopietns solis uz lielo skolu. Tur daudz zīmē, dzied, dejo, mācās angļu valodu. Dzīvē noderēs. Pats galvenais, ka viņam tas viss ļoti patīk.

– Kad Martinu uzliki uz slidām?

– Sen. Pirmoreiz bija par agru, jo kājiņas vēl nebija pietiekami stipras un viņš nemaz nevarēja paslidot. Lielie puikas slidoja, viņam bija asaras acīs. Viņš teica: "Tēt, mēs varam pēc gada atnākt?"

– Pie kā pēc gada aizgājāt?

– Mēs trenējamies Piņķos, tas ir tuvāk mūsu mājām. Te ir hokeja skola Lūši, kur Martins trenējas, un tad vēl pie Ulda Opita reizi vai divas reizes nedēļā notiek treniņi.

– Es noteikti būšu hokejists, – apgalvo Martins.

– Martina izpratnē patlaban ir hokejisti un vārtsargi, – turpina Rodrigo. – Vārtsargs viņam neskaitās hokejists. Tas tiek ļoti atdalīts.

– Ja Artūrs Irbe to dzirdētu...

– Viņš to zina. Interesantākais tas, ka Martinam vārtos ļoti patīk. Ja viņš būtu hokejā, es, protams, labāk gribētu, lai viņš ir laukuma spēlētājs. Martinam katrā ziņā nekas netiek uzspiests. Es lieku reizi uz treniņu dēlu nevedīšu. Labāk lai viņš izguļas un atpūšas. Tagad taču nevar pateikt, kas notiks nākotnē. Pienāks brīdis, un Martins pats izlems. Viņš nav un laikam tomēr nebūs tipisks sportists.