Kaspars BINDEMANIS gatavo revolūciju

"Revolūciju, kur ieroču vietā tiktu izmantots pozitīvisms! Ir pēdējais laiks, lai mēs saprastu, ka darīt otram labu ir daudz kaifīgāk nekā gūt labumu uz citu ciešanu rēķina. Es ar prātu apzinos, ka savas dzīves laikā to nepaspēšu, bet, ja neko nedarīšu, es nevarēšu mierīgi dzīvot. Es gribu vismaz sakustināt ledu!"

Vēl aizpagājušajā nedēļā viņš bija Rīgā, kur ar saukli "Pablo, lock up Your daughter, the boy is back in town!" reanimēja savas ik ceturtdienas uzstāšanās bijušajā klubā "Casablanca", tagad "Fīlinga" pagrabstāvā. Tad uz nepilnu nedēļu viņš devās prom, lai smeltos kārtējo pozitīvisma devu, mazliet pasauļotos Barselonas šā brīža plus divdesmit piecos grādos un uzsāktu kolorītu aktieru meklēšanu savai pirmajai filmai.

"Pašreizējā filmas nosaukuma versija, kas, iespējams, vēl var mainīties, ir "Debesu manna"," atklāj Kaspars. "Tas ir nosaukums restorānam, kurā Dievs satiek velnu. Gribu uzsvērt, ka Dievs un velns filmā ir domāti kā ļaunā un labā simboli — tajos nav jāmeklē nekāda saistība ar reliģiju," skaidro augumā garais vīrietis, kura kolorītais stāvs šonedēļ jau atkal būs satiekams Rīgas ielās.

Svešinieku neuzpērkams

"Atšķirībā no "Casablancas" manos vakaros "Fīlingā" neskanēs tik daudz pasaules mūzikas — šī kluba pagrabstāvā daudz vairāk būs dzirdamas populāras, taču tajā pašā laikā arī gaumīgas dziesmas," informē Kaspars, kas vēlāk par sevi atklās kādu mūsdienās reti sastopamu faktu, un proti — viņš nespēlējot sev svešu cilvēku privātajās ballītēs. Arī par ļoti lielu naudu ne. "Nesen, piemēram, spēlēju mācītāja Jura Rubeņa jaunākā dēla Georga kāzās. Tā bija mana kāzu dāvana — es vienkārši jaunlaulātajiem uzdāvināju diseni. Un tas viss tikai tāpēc, ka visi sanākušie cilvēki bija savējie. Ir viegli spēlēt, ja tu zini, ko no tevis gaida. Tieši šī iemesla dēļ es nespēlēju nepazīstamu cilvēku ballītēs."

Kaspars atzīstas, ka vislabāk viņam patīkot spēlēt "house" mūziku. "Šī pulsācija, kas milzīgu cilvēku pūli spēj iešūpot vienotā ritmā, ir tas, kas "pavelk" arī mani pašu," vēsta multimākslinieks. "Tajā pašā laikā pozitīvas emocijas man spēj sniegt arī tāds "chillout" sveču vakars, kādu mēs ar Regnāru (aktieris un režisors Regnārs Vaivars — aut.) savulaik uztaisījām "Pulkvedī" (klubs "Pulkvedim neviens neraksta" — aut.). Projekta ar nosaukumu "Salon de Don Juan y Casanova" ietvaros, kas vēlāk turpinājās kā ik ceturtdienas ballītes klubā "Casablanca", viss "Pulkveža" pagrabstāvs tika izklāts ar melno gurķu plēvi. Visapkārt tika salikti melni galdi ar desmitiem aizdegtu sveču uz tiem. Mēs spēlējām absolūtu "chillout" un "world" mūziku — tādu, pie kuras parasti nedejo, taču beigās tik un tā visi gāja pa gaisu," smaidot atceras Kaspars un brīdi vēlāk mazliet skumji piebilst, ka diemžēl no tīri komerciālā viedokļa nevienam Rīgas naktsklubam šāda veida pasākumi šodien neesot izdevīgi.

"Debesu manna"

"Uz Latviju ik pa brīdim atbraucu tikai divu iemeslu dēļ — savas filmas dēļ, pie kuras beidzot varu sākt reāli strādāt, un savas ģimenes, draugu un mīļotās sievietes dēļ (Agnese Čivle — aut.)," informē Kaspars. "Runājot par filmu, Rīgā notiek tikai tās administratīvā organizēšana — visa tehniskā puse tai tiks gatavota Barsā. Filma nav lielbudžetniece ar milzīgiem masu skatiem un dabas ainavām, tādēļ darbs pie tās varētu aizņemt nepilnu gadu.

Tie būs pieci stāsti, kuros tiks aplūkotas galvenās pasaules problēmas — tādas kā atsvešinātība, ļaunums, karš, mantrausība, vienaldzība utt. Tā kā filmas sarunvaloda tiek plānota angļu, aktieri, kas spēlēs galvenās lomas, tomēr nebūs no Latvijas."

Ar cilvēkiem ir jārunā!

"Starp citu, mana filma ir pirmais solis ceļā uz to, ko es esmu nodēvējis par pasaule revolūciju," sarunas noslēgumā piemetina Kaspars. Es vienkārši gribu likt cilvēkiem aizdomāties par to, ka izturēties pret citiem pozitīvi ir daudz kaifīgāk nekā gūt sev labumu, kādam nodarot pāri. Izstāstīšu tev vienu gadījumu, kādus man ir nācies piedzīvot gana bieži.

Netālu no "Kabatas" man pienāk klāt kāds absolūti svešs cilvēks un paziņo, ka gribot ar mani kauties. Jāatzīmē, ka viņš man ir knapi līdz padusēm... Es toreiz nostāvēju uz ielas un norunāju ar viņu kādas piecpadsmit minūtes no vietas. Nu, beigās viņš pagriezās un tāds diezgan sagruzījies aizgāja. Pēc pāris nedēļām es viņu atkal satiku. Pareizāk sakot, es stāvēju klubā pie letes, un iepriekš minētais puisis pats pienāca man klāt un teica: "Kaspar, tu atceries — es esmu Miša!? Paldies, ka tu toreiz man izskaloji smadzenes!"

Protams, ja tev pretī nāk uzreiz ar negatīvo, ir ļoti grūti iemācīties atbildēt uz to ar pozitīvo, taču — ticiet man, tas ir tā vērts! Ar cilvēkiem vienkārši ir jārunā! Šī gan ir manas pasaules revolūcijas vieglākā daļa — sarunu ceļā pārliecināt cilvēkus par pozitīvisma plusiem.

Vēl ir arī otra, daudz grūtāka lieta — panākt to, lai... nu, ir pasaulē daudz ļaunu cilvēku, kas dara milzīgas cūcības, taču tas viss skaitās likumīgi. Es domāju visādus rūpnīcu īpašniekus un tamlīdzīgus mantrausīgus tipiņus, kuri piecūko pasauli un rauš, un rauš, paši nesaprotot, kāpēc viņi rauš un kāpēc, piemēram, viņiem, lai pārvietotos pa pilsētu, ir vajadzīgs džips ar astoņu litru motoru laikā, kad planēta mirst. Arī tādi ir jābombardē ar sarunām. Arī viņiem ir jāskaidro, kas ir kas. Ka nav tev vajadzīgi tie multimiljardi bankā, ja tā rezultātā mirst cilvēki un iet postā daba. Es, piemēram, visur braucu ar velosipēdu, un vēl man ir auduma maisiņš.

Esmu sapratis, ka laime slēpjas mērenībā. Tā ir mierīga dzīve bez stresa. Ja cilvēki iemācītos būt mērenāki, esmu vairāk nekā pārliecināts - nevienam nebūtu jāstrādā vairāk par divām stundām dienā! Viens atnestu klēpīti malkas, cits varētu izdarīt kaut ko tikpat vienkāršu, un pasaulē valdītu harmonija.

Ir tik daudz sīku, elementāru lietu, kuras mēs ikdienā varētu paveikt, pat nesaspringstot, vienkārši kūtrums un vienaldzība ņem virsroku. Kaut vai tās pašas kvēlspuldzes — vai tad grūti nomainīt tās pret ekonomiskajām! Vai tad grūti aiziet uz veikalu ar savu somu un neņemt to sasodīto polietilēna maisiņu! Jo vairāk cilvēku to sapratīs, jo labāka kļūs šīs pasaule!" ar mazliet apgarotu sejas izteiksmi sarunu nobeidz Kaspars.