Reiniks: "Zvaigžņu lietus" ir pilnībā no "Dziedi ar zvaigzni" nošpikots

Pietrūka mūžīgā «Reiniks ir visur», kas krita uz nerviem, taču tajā pašā laikā bija neatņemama Latvijas šovbiznesa sastāvdaļa. Nu viņš ir atpakaļ un ķēries pie darbiem ar ierasto spēku – radiostacijās skan jauna dziesma, TV3 ēterā skatāms jauns šovs Koru kari utt. Lauris ņem to visu vieglāk, taču strādās ar košumu – varētu teikt, samiksējot viņa paša mīļākos izteicienus.

TV3 ēterā skatītāju izklaidi uzsācis jaunais šovs Koru kari, kas tiek pieteikts kā «varenākā sadziedāšanās» un pie kura vadīšanas esi ķēries tieši tu. Kā tev liekas, cik veiksmīgs būs šis projekts?

Koru karos būs dažādi interesanti pārsteigumi, jo cilvēki mēģinās darīt to, ko ikdienā nedara.

Nesen runāju ar kādu cilvēku, un viņš teica: «Kad beidzot mums būs tāds šovs, kurā piedalās arī parastie cilvēki, nevis tikai zvaigznes?» Lūk, te tas ir! Man liekas, šovu industrijā jau iestājusies tāda stadija, ka zvaigznes atkārtojas un iet uz riņķi. Paliek neinteresanti, jo to zvaigžņu mums nav nemaz tik daudz, un, kad tiek prezentēta kāda jauna zvaigzne, tad brīnies – kas tad tā par zvaigzni, ja es to vēl neesmu redzējis?! Savukārt Koru karu laikā tieši parastie cilvēki kļūs par zvaigznēm, jo katrā raidījumā priekšplānā tiks izvirzīti divi solisti. Līdz šova beigām skatītāji būs viņus iepazinuši, un tieši šie cilvēki kļūs par zvaigznēm, nevis korus diriģējošās personas. Man liekas, ka tas būs interesanti – vismaz kaut kas jauns un svaigs.

Bet cilvēkiem jau šādu sadziedāšanos nevajag – viņi grib redzēt, kā divas slavenības uz skatuves māžojas!

– Būs arī slavenie, tie stāvēs koriem priekšā! Starp citu, katrā raidījumā varēs izvēlēties, vai gribi būt diriģents, vai varbūt stāvēt pašā kora viducī un dziedāt, vai varbūt piespēlēt kādu instrumentu – savu lomu varēs izvēlēties, un man liekas, ka tieši tas varētu būt interesanti. Šis šovs ir aizgūts no Amerikas – tur tas saucas Koru sadursme un tam bija ļoti labi reitingi.

Kā tev liekas – vai nevajadzētu vispār tiem šoviem darīt galu? Nu jā, cilvēki tos skatās un pēc tam paši par tiem gānās, taču būsim reāli – tie nepilda nekādas izglītojošas vai audzinošas funkcijas, kultūras vērtību tiem nav, tikai plika un visbiežāk ārkārtīgi zemas kvalitātes televizorā blenšana!

– Nē, man liekas, ka vienkārši visu laiku nepieciešams meklēt jaunus risinājumus, veidot jaunus šovus. Es neredzēju Zvaigžņu lietus pirmo sezonu, jo biju Amerikā. Kad atbraucu atpakaļ, skatos – ārprāts, pilnībā no Dziedi ar zvaigzni nošpikots! Pat torte, tikai citā krāsā! Man palika tā drusku jocīgi… Nē, nu var jau… hmmm… smelties idejas, bet… Ir jau, protams, smuki un koši, skaista skatuve… Kas savukārt ir ļoti līdzīga kā amerikāņu šovam Dancing With Stars (Smejas).

Vai tad Latvijā vispār ir kaut viens šovs, kas nav aizgūts no citurienes?

– Es jau arī tā sāku skatīties! Taču ir košums, un svētdienas vakaros cilvēks negrib kaut ko baigi tur pie TV ekrāniem domāt un analizēt. Nedēļu ir strādāts, un cilvēki jau ar šausmām domā, ka rīt atkal būs pirmdiena. Ja viņus jau svētdienas vakarā noskaņos, ka viss ir baigi smagi, kas tad būs tālāk?! Vajag tā viegli… Nu jā, vajag ņemt to visu vieglāk!

Labi, pārceļamies pie Holivudas tēmas. Kopš iepriekšējās intervijas ir acīm redzams, ka esi krietni paskolojies aktiermākslā [vai katra otrā atbilde tiek pavadīta ar izteiksmīgām grimasēm un žestiem, ko diemžēl uz papīra neattēlosi]… Vai vadīt šovus ir tavu spēju griesti? Nu jau būtu laiks filmēties kādos seriālos!

– Bet es jau to daru! Žaklīna [Cinovska] tagad filmē jauno sezonu seriāla Prāts vai instinkts – latviešu Sekss un lielpilsēta versijas – sērijām. Viņa man jau nākamajā dienā pēc atgriešanās no Amerikas piedāvāja filmēties kādā epizodē. Nopriecājos, ka man sāk piedāvāt arī dažādas aktierlietas, nevis tikai šovu vadīšanu un dziedāšanu.

Iepaticies būt par aktieri?

– Jā, tās aktieru lietas man baigi iepatikās! Pirms tam biju pamēģinājis [filmēties] vienā filmā un divos mūziklos, bet nebiju pārliecināts, vai man sanāk. Pirmajā skolas dienā man likās, ka iebāzīšu galvu smiltīs un ārā vairs nelīdīšu. Mums bija divas grupas – A, kurā ieskaitīja cilvēkus ar jau nelielu pieredzi starptautiskajā šovbiznesā, un B, kurā bija starptautiskie studenti, kuriem angļu valoda ir otrā. Taču mani ielika pirmajā grupā un uzreiz vajadzēja spēlēt ainiņas no kādas filmas. Divi aktieri – Tamāra un Mets no Austrālijas – tā nospēlēja, vienkārši fantastiski! Pēc šā snieguma sēdēju un domāju, ka tikai nākamo neizsauc mani. Protams, atliek tikai tā padomāt, lai uzreiz – Next One, Loris! Izgrūda mani klases priekšā, un es ar nosvīdušām kājām kaut kā to etīdi nospēlēju… Vēlāk gan man teica, ka mācībās es esot progresējis pa stundām… [nedaudz paironizē pats par sevi].

Fotogrāfijās gan esmu redzējis tikai kadrus no kāda videoklipa, kur tu tēloji tādu vācu pajoliņu – nelikās uzrunājoši…

– Kā, es tev neizskatījos pēc vācieša?! (Tēlo sašutumu.) Redzētu tu to klipu – tur tā arī ir domāts, ka visi ir lohi! (Smejas.) Sajutos kā Rolfs no Mūzikas skaņām – man pat frizūra bija veidota kā ciema idiotam. Nu jā, varu tēlot eiropieti, varu – kalifornieti u.c. lomas. Kursu beidzot, apsēdies un tev izstāsta, kam tu vispār deri.

...un pēc atgriešanās no Amerikas un sadarbības ar tādu ekrāna monstru kā Beržeronu pēkšņi nonāc kāzās, kur kalpo par speciālo pārsteigumu līgavai... Vai tā nav savas vērtības nonivelēšana?

– Ha, bet kurš teica, ka tas ir lēti?! Arī Kailija Minoga par miljonu uzstājas privātās ballītēs! (Smejas.)

Un par cik uzstājas Reiniks?

– Nu… Arī. (Smejas.) Varbūt santīmos. Nē, nē, es vispār ar to neaizraujos. Piedalīties šādos pasākumos piekrītu tikai cilvēkiem, kurus labi pazīstu. Vai arī, ja labi samaksā. Populārākā dziesma arī šovasar joprojām bija Sirds sadeg neparasti, vēl arī Es tev apmulsis, kas ir pateicīga no tā viedokļa, ka tai ir arī krieviskā versija.

Par muzikālajām aktivitātēm runājot: tavs pirmais solis nākamā darba tapšanā ir duets kopā ar Rūtu dziesmā Es esmu tev dzīslās. Vēlējies māsu pavilkt uz augšu? Viņa kaut kā iesēdējusies backing vokālistes lomā…

– Bet viņai patīk tur sēdēt! Esmu pamanījis, ka ļoti daudzas backing vokālistes ļoti labi jūtas savā lomā un nemaz negrib iet skatuves priekšā un dziedāt. Stum kaut ar varu!

Iepriekš man daudzi bija vaicājuši, kad beidzot būs duets kopā ar Rūtu – ar tik daudzām jau esmu dziedājis, bet ar māsu vēl ne. Taču man it kā nebija tam iemesla, turklāt noteikti daudzi teiktu: ēēē, tas jau tikai salts aprēķins, Reiniks grib spiest uz jūtām! Taču Amerikā, kur pirmos trīs mēnešus dzīvoja arī Rūta (viņa mācījās valodu institūtā), satuvinājāmies vēl vairāk, lai gan arī iepriekš mums bija ļoti labas attiecības. Atgriežoties piedāvāju kopā iedziedāt jauno dziesmu.

Un viņa, protams, piekrita...

– No sākuma tielējās, taču vēlāk piekrita. Studijā šo dziesmu ierakstījām un konstatējām, ka baigi labi skan! Savukārt cilvēki brīnījās un šokējās: Rūta tik ļoti labi dzied, viņa dzied pavisam citādi u.tml. Taču viņu iepriekš kā solomākslinieci neviens nemaz nav īsti dzirdējis! Man ļoti patīk rezultāts, kas ir sanācis. Dziesmai ir arī angļu versija, un pie tās man kā teksta autors piepalīdzēja tāds [sauc gandrīz vai pa zilbēm] Gordons Pogoda no Losandželosas… Viņš nav krievs.

Cik sapratu, tas šī dziesma ir kā priekšvēstnesis tavam solo albumam, kas klajā nākšot pavasarī. Ja jau tiek solīts pavasarī, tātad – rudenī…

– Nē, nē, nē, tik ilgi nevar vilkt! (Enerģiski pārtrauc vai pusvārdā.) Mēs gribam, lai albums iznāk jau februārī vai martā. Ir visādas idejas, taču tās atklāti nevar stāstīt – pie mums mēdz visai čakli tās špikot. Ir skaidrs, ka šī kopdziesma ar Rūtu būs viens no pavelkošajiem gabaliem. Līdz šim no cilvēkiem, kas to dzirdējuši, ir bijušas ļoti labas atsauksmes. Man ir tāda sajūta, ka ar šo dziesmu notiks kaut kas labs – vēl ne par vienu anglisko gabalu man nav bijusi tik laba sajūta.

Ar tiem albumiem tev tā interesanti: katrā ir pa pāris hitiem, kas aiziet uz urrā!, taču kaut kā neesmu redzējis, ka veikalos kāds lauztu krēslus Reinika albuma dēļ…

– Nezinu, ko nozīmē « lauzt krēslus», bet vispār albumi tiek pirkti labi, – ja tā nebūtu, mēs tos neizdotu. Tāds «uz urrā!» laikam tiešām bija tikai disks Lidot savādāk, kad DC++ iespējas vēl nebija tik augstā līmenī. Ja kāds gribēja kaut vai tās pašas dziesmas Sirds sadeg neparasti vai Es neesmu neprātīgs, zināja, ka šajā diskā tās ir, un pirka. Taču man liekas, ka arī albums Nakts veikalā tika labi pirkts. Es gan neesmu tā skaitījis, cik tieši disku pārdots, taču ik pa brīdim kāds pienāk un lūdz, lai uzlieku autogrāfu uz diska, vai arī iedod to parakstīt koncertos.

Kas ir tie devēji? Tīņi?

– Mana auditorija ir gan mazie, gan lielie – nav tādas izteiktas, vecumā vienotas. Protams, aktīvākie fanotāji ir pusaudži, kuri raksta arī e-pastus. Taču arī nobriedušāki cilvēki nopērk disku, tas viņiem patīk, un pēc tam albums tiek nolikts mašīnā, lai skan. Mani fani nav histēriskie, kas metas nez kādās akcijās, viņi ir tādi piezemētāki.

Tad tev vairs mobilajā telefonā nav jāraksta, kā kādreiz, « necelt 1», « necelt 2», « necelt 3» utt., jo no šiem numuriem zvanošie tik vien spēj kā grūši elst un stenēt klausulē?

– Tagad tā vairs nav, jo šis man ir jau trešais vai ceturtais numurs. Taču es nemaz neceļu svešus numurus. Ja man kāds numurs nav saglabāts, šādam zvanam neatbildu. Ja kāds ļoti gribēs, mani sameklēs – caur menedžeri vai kā citādi.

Patiesībā es par to [albumu tirdzniecības datiem] īpaši nedomāju, jo manas dziesmas klausās, tās vienmēr ir topos, cilvēki uz koncertiem nāk utt. Nevaru sūdzēties!

Katram ir kaut kā maize jāpelna – uz ko tu liec galveno uzsvaru: uz korporatīviem pasākumiem, koncertiem, pasākumu vadīšanu?

– Pašlaik man nav jauna albuma, tāpēc nav arī pārāk daudz koncertu. Līdz ar to vairāk sanāk piedalīties korporatīvos pasākumos, uz kuriem pēdējā laika mani aicina ļoti bieži. Mans pluss ir tas, ka varu brīvi runāt angliski, turklāt vienmēr obligāti kaut ko nodziedu. Nezinu, vai to var saukt par koncertu – es to drīzāk sauktu par uzstāšanos vai priekšnesumu.

Man liekas, ka koncerti pašlaik ir jāorganizē pašiem – uztaisi tūri un brauc. Nav vairs kā agrāk, kad klubu vai kultūras namu vadītāji aicināja uz koncertiem. Varbūt baidās, varbūt neuzņemas. Taču ik pa brīdim kādā koncertā tomēr uzstājos.

Kāda ir tava vērtības skala, uz kurieni tu brauc uzstāties? Nesen braucu kādus 150 kilometrus no Rīgas ziemeļu virzienā un redzēju, ka tur kādā mazā ciematā, Grundzālē, dziedās Ivo Fomins…

– Man gan nepatīk par to runāt, taču, tā kā neesmu diez ko lēts, tad vismaz pēdējo pāris gadu laikā man vairāk tomēr trāpās tāda paliela mēroga koši pasākumi, ar svaru. Taču esmu bijis dažādās vietās, jo uzskatu, ka visur ir jābrauc, kur aicina, un, ja cilvēki atnāk uz koncertu, tad pēc tam tieši viņi jau arī būs tie, kas pirks albumus vai balsos Muzikālajā bankā. Man ļoti patīk pavērot cilvēkus laukos, – ko viņi dara, ko klausās, par ko interesējas utt.

Cilvēki sāks teikt, ka Reiniks lepns palicis, vairs nebrauc pie tautas…

– Nē, nē, es braucu! Piemēram, 1. septembrī, bija pagodinošs uzaicinājums no Valsts prezidenta Valda Zatlera braukt kopā uz Cesvaines vidusskolu – man tas ļoti patika, kopā ar skolēniem un skolotājiem dziedājām skolas himnu. Piedalos arī labdarības pasākumos, - ja vien man tajā brīdī ir brīvs laiks un tas saskan arī ar manām domām, tad piedalos arī par velti. Nav tā, ka visur visu nosaka tikai nauda.

Nē, vispār ir jābrauc arī uz tādu Grundzāli! (Smaida.) Citādi – ko tad? Grundzālieši vēl apvainosies!

Jautājums jau arī tieši par to. Šeit tu esi izkarojis savu vietu, šeit tu dzīvo labi utt., bet vai esi gatavs doties plašākos medību laukos? Tas ir kā hokejistiem – var mierīgi spēlēt Rīgas Dinamo un saņemt labu naudu, bet var arī riskēt un mēģināt iekļūt NHL, bez jebkādām garantijām nepalikt pie maizes un ūdens. Esi gatavs mēģināt iekļūt NHL? Bet varbūt tev tas nemaz nav vajadzīgs?

– Nu jā, tas ir stāsts par to, kāda pele vēlies būt. Kādā vietā vienmēr būs siers, bet vienas šķirnes, taču vari braukt uz citurieni, kur ir daudz vairāk sieru, un tos pagaršot. Bet varbūt tur nemaz to sieru nav… (Aizdomājas.) Vispār es tomēr gribētu uz kādu laiku pamēģināt laimi ārpus Latvijas. Tiesa, tad arī diezgan daudz jāziedo. Es arī tagad nodzīvoju tur pusgadu, vispār nepelnot naudu. Labi, es mācījos, taču vienā brīdī sāc besīties no tā vien, ka nestrādā un neko nepelni.

Man pietrūktu skatuves, pietrūktu kontakta ar publiku. Bet… es nezinu… (Atkal aizdomājas.) Nē, laikam tomēr gribētu pagaršot tos vairākos sierus. Man Amerikā teica: "Lauri, priekš tevis vienkāršākais ceļš ir nevis šeit uz vietas par kaut ko cīnīties, bet atbraukt no Latvijas jau ar iespaidīgu panākumu sarakstu."

Šobrīd gan par to visu nedomāju, jo esmu aizņemts ar jauniem projektiem, un esmu priecīgs, ka tagad šeit varu realizēt visas tās idejas, ko sasmēlos Amerikā. Turklāt, ja visi aizbrauks uz to NHL, kas tad tepat Rīgas Dinamo spēlēs?!