Princese Dace: "Valdis Škutāns ir kā ... biksīšu ieliknis..."

"Tas varbūt izklausīsies paradoksāli, bet, ja šajā šovā līdzi naudai kā balva uzvarētājai nāktu arī Princis, es tajā nepiedalītos," smaidot paziņo Dace. "Ja zinātu, ka beigās būs vēl jāņem un jāprecas, man momentā ieslēgtos — o, nē! Tieši tādēļ mani šis šova formāts ļoti apmierināja. Varbūt vienīgi bija nedaudz žēl mūsu Prinča. Jā, Valdis ir ļoti foršs cilvēks, taču kā Princis viņš šajā šovā bija vajadzīgs un tajā pašā laikā — ne. Princis kā šovam svarīgs tēls sevi neattaisnoja. Tās rozītes izdalīt mums tikpat labi varēja arī Čeburaška vai krokodils Gena. Tieši tādēļ arī salīdzinājums ar biksīšu ieliktnīti...

Zini, kad ir tik ļoti emancipēts laikmets kā šobrīd, sievietei vairs neprasās prinča. Viņa var to atrast pati! Un lielākā daļa jau sen arī ir atradusi. Tieši tādēļ visa šova būtība varēja būt veidota mazliet savādāk — piemēram, pēc izbalsošanas shēmas. Taču tad, iespējams, šovs nebūtu tik interesants un arī es tajā tik ilgi nepaliktu, — cik atceros, vismaz pirmajās dienās es pārējām meitenēm ne pārāk simpatizēju. Iespējams, tāpēc, ka biju mazliet savādāka.

Es piedalījos šovā, domājot tikai par naudu. Man vajadzēja jaunu ledusskapi! Un vēl es ļoti vēlējos aizbraukt uz Tibetu. Tieši tādēļ arī gāju šovā ar pārliecību, ka man ir dziļi vienalga, kas ir Princis. Manis pēc viņš varētu būt... varbūt ne gluži Deivids Duhovnijs vai Breds Pits, jo tad man sāktos smagas sirdssāpes no sērijas: "O, Deivid, kā tu man patīc!"

Vīlē nagus pasu nodaļā

"Pirms iegāju šovā, man bija gari mati. Tādi — pāri plecam, turklāt spilgti rudi un čirkaini. Nepilnu mēnesi pirms pieteikšanās šovam es tos nogriezu. Kādēļ? Vienkārši sapratu, ka ar šādiem matiem nejūtos vairs ērti. Aizbraucu pie frizieres un paziņoju: "Tā, griežam to visu nost, atstājam tikai kādu sprīdi!" Friziere bija šokā: "Nē, nevajag tik īsus!" Taču es neatkāpos: "Nē, vajag gan! Es maksāju — tu griez!"

Un tad es nogriezu matus un kļuvu par "Latvijas Princesi"! Šovā piedalījos ar savu dabīgo matu krāsu. Man viss bija un vēl joprojām ir dabīgs — gan mati, gan nagi, gan arī pārējais. Par garajiem nagiem man ir kāds komisks stāsts. Lai saņemtu jauno pasi, man bija jāatstāj pirkstu nospiedumi un izrādījās — man priekš šīs procedūras ir pārāk gari nagi. Tad nu es sēdēju pie tantes pases nodaļā un... vīlēju nagus!"

Sasmīdina raudošu kaķēnu

"Uz šovu aizgāju pilnīgi uz dullo — kādu dienu, sēdēdama darbā, atvēru pieteikuma anketu un aiz neko darīt kaut ko saklikšķināju. Sarakstīju dažādas smieklīgas lietas, ko vēlāk mēģināju atcerēties, taču bez rezultātiem. Ar mani tā dažkārt notiek — uzrakstu tekstu, kuru pēc tam lasu un brīnos, par ko gan tajā brīdī esmu domājusi. Draugi tad parasti jautā: "Klau, ko tu īsti pīpē, ka spēj uzrakstīt kaut ko tik vājprātīgu?" Es atbildu: "Nu, citējot Stefanu Ezru Dimiteru, dzīvi var izpīpēt ar "s"!" Pēc tam parasti iestājas klusums, kuram seko gara nopūta: "Nu jā — filozofi..." (Dace šobrīd studē filozofiju — aut.)

Man bija brīva diena, tādēļ, saņemot "draugos" uzaicinājumu uz šova pirmo atlases kārtu Rātslaukumā, uzvilku kleitu, augstpapēžu kurpes un arī aizgāju. Starp citu, reālajā dzīvē esmu ļoti sievišķīga. Tas, ka šovā izskatos kā pašpuika, nezinu, kā viņi tur visu ir samontējuši.

Otrajā atlases kārtā manā priekšā nolika triju dažādu puišu bildes bez vārdiem un man bija jāizvēlas, kas, manuprāt, varētu būt "Latvijas Princis". Vienā no šīm bildēm bija redzams arī Škutāns... Pārējos divus es neatpazinu. Ar: "Nu, šis man liekas tāds visņemamākais!" es izvēlējos Škutānu. Ja godīgi, tieši šāda džentlmeņa tipa vīrieši, kāds ir viņš, man arī reālajā dzīvē liekas vissimpātiskākie.

Protams, bargā žūrija uzdeva arī dažādus jautājumus, un es beidzot uzzināju, ko īsti esmu sarakstījusi savā pieteikuma anketā. Man, piemēram, bija jautājums: "Tu rakstīji, ka mākot sasmīdināt raudošu kaķēnu, — vai vari to mums nodemonstrēt?" Mana pirmā reakcija bija šoks. "Es patiešām esmu tā rakstījusi?" pie sevis šķendējos, bet, tā kā no saviem vārdiem atkāpties vairs nevarēju, es žūrijai nodemonstrēju mazo trusīšu izgājienu (un Dace paņem sevi aiz vaigiem un sāk sparīgi purināt — aut.). Visi smējās kā kutināti, un es iekļuvu starp divdesmit "princesēm". Mani gan nedaudz kaitināja, ka šova pieteikumā tas izskanēja kā "Latvijas skaistākās meitenes". Tas tomēr ir realitātes šovs, nevis skaistumkonkurss."

Atceros, ka pēc  šova sērijas, kur meitenes uzstājās ar referātiem, es ar saviem kursabiedriem diezgan detalizēti pārspriedu šo prezentācijas dienu un to, kā katra meitene uzstājās auditorijas priekšā un kādi pēc tam sekoja jautājumi no auditorijas. Mēs ar kursabiedriem par to visu tāāā izsmējāmies. Ne ļauni, drīzāk tā — no cita plauktiņa. No sērijas, ka mēs jau nu gan visus šos "diskursus" būtu virzījuši savādāk..."

"Ļoti smaga patiesībā bija tikai pati pirmā nedēļa, kad, noskatoties šova pirmo sēriju, man likās — ārprāts! Ko viņi ir izdarījuši!? Es taču tur esmu pataisīta par pilnīgu idioti! Īsu brīdi man likās, ka pēc tā visa es vairs nekad nepiecelšos no gultas un... ir jāimigrē no valsts! Kad vēl palasīju internetā komentārus, pārņēma sajūta — viss, es tūlīt pat varu iet pakaļ virvei un ziepēm!

Taču tad es sapratu, ka patiesībā jau viss ir kārtībā. Labi, es esmu izlasījusi šos komentārus un nu zinu, uz ko man jābūt gatavai. Nu ar kādu stulbu tekstu tā brutāli pa galvu iebliezt man nevienam vairs neizdosies. Jo tagad es esmu gatava uz to, ka kāds mani nosauks gan par džeku ar krūtīm, gan par Antiņu. Mans mīļākais komentārs bija par to, ka es esot citplanētietis. Es tā par to priecājos: "Yes, beidzot kāds ir sapratis to, ka esmu no citas planētas!" Iespējams, man šobrīd ir mazliet vieglāk nekā pārējām meitenēm, jo spēju būt ciniska.