PĻAVNIECE: "O, ir Latvijā arī gari, forši, vīrišķīgi džeki!"

Dailes teātra kasē pie sienas vīd fotogrāfijas no skatītāju iecienītām izrādēm. Pārsvarā fotogrāfijās redzami vieni un tie paši aktieri: Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris. Arī tu - vienā fotogrāfijā ar kailām krūtīm, otrā - ar kailu muguru.

Nopietni? (Iesmejas dūmakainā tembrā. Nu gluži kā Laiza Minelli!) Viena no izrādes Ivonna, Burgundijas princese, otra no Morisa. Par Ivonnas bildi gan ir "kolosāli", jo fotografēja ģenerālmēģinājumā. Pēc tam lietas tika mainītas. Zināju, ka tā bilde iebāzta teātra mājaslapā, taču maziņa!

Šajā sakarā gribu tev jautāt: kaut arī necik nozīmīga, tomēr šāda "piekāršana pie sienas" savā ziņā liecina par tavu statusu teātrī - ka skatītājiem esi interesanta. Kā tu domā?

Ja teiktu, ka man tas galīgi nav svarīgi, tad melotu. Protams, man ir svarīgi, vai ir darbs un kādas lomas dod, jo bez darba aktieris vienkārši iznīkst.

Emocionāli iznīkst vai tīri praktiski - nu, ka nav, no kā dzīvot?

Pirmkārt, emocionāli sabrūk. Un tas atstāj iespaidu arī uz fizisko stāvokli. Taču mums ir arī otra galējība: pārslodze. Vai nu tev neko nedod, vai dod lomas visu laiku. Tu rotē no lugas uz lugu, un cik tad var kaut ko jaunu radīt? Ja es būtu Holivudas spicē… Ja varētu nospēlēt lielu, smagu lomu filmā un saņemt lielu naudu, tad var pusgadu ceļot. Nospēlēt vēl kādu lomu pēc laika. Un atkal ceļot. Vēl uzkrājumi veidojas, lai var pensijas vecumā dzīvot, cepuri kuldams.


Tu pieminēji sociālo tēmu. Brīžiem liekas, ka daļa aktieru, mākslinieku dzīvo pilnīgi citā pasaulē un materiālās problēmas viņus neuztrauc. Viņi pat nezina, kas īsti valstī notiek. Piekrīti?

Tas, ka es dzīvoju pilnīgi citā pasaulē, tā ir. Nesen mani aizveda uz jaunu džeza klubu Rīgā, kas pieder Arnim Mednim. Skatos, "wow", cik smuki viss uztaisīts, bārmeņi forši, un džeki - gari, forši, vīrišķīgi. O, ir Latvijā arī tādi! Mana draudzene Ieva Kerēvica, kura mani turp aizveda, teica: "Pļavniece, pamosties! Latvijā ir vēl daudz kas cits bez teātra!"

Man ir mazliet bail no sabiedrības. Īpaši, ņemot vērā, ka latvieši šobrīd jūtas nospiesti un pazemoti ar politisko, ekonomisko situāciju un viņi mēģina no negācijām atbrīvoties, ķengājot citus, piemēram, interneta vidē. Tas ir kā apburtais loks! Es esmu par pacifismu.

No malas lūkojoties, šķiet, ka asuma tev netrūkst.

Man ir svarīgi, ko par mani domā, kā ar mani jūtas tuvākie cilvēki, ar kuriem satiekos mājas ballītēs.

Man ļoti patīk nakts dzīve, bet ne tādā ziņā, ka es staigātu pa klubiem. Par to es neko daudz nezinu. Man patīk nakts sarunas. Naktī ir cita dzīve, cita domāšana, cita pilsēta. Tu pats esi cits. Nevajag jau sadzerties nāvīgi. Neliela bohēma ir patīkama, bet tai blakus vienmēr ir radošas lietas. Rodas mega idejas, un tās vajag izmēģināt ar klavierēm, ģitāru. Tagad gribu atrast studijas tipa telpu, kur varētu apvienot radošās lietas ar bohēmu.

Jaunajā izrādē Manu sievu sauc Moriss tu spēlē ērģeles.

Jā. Tam es arī deru.

Lomu jau esi satvērusi aiz krāgas?

Man ir, ko cīnīties ar nošu materiālu. Tiem, kuri redzējuši mūsu kursa diplomdarba izrādi Mežainis - toreiz gan nospēlējām tikai trīs izrādes -, varu teikt: šī ir otrā sērija.


Kāpēc šai lomai izvēlējās tieši tevi?

Tāpēc, ka neviens cits to nevar izdarīt. Skan drausmīgi ambiciozi, bet tā ir. Es nezinu nevienu citu aktieri, kurš varētu spēlēt ērģeles. Es desmitreiz režisoram pārvaicāju: vai tiešām ne klavieres, ne sintezators, bet tieši ērģeles? Tas ir ļoti atbildīgs darbs.

Es skolā mācījos spēlēt ērģeles. Protams, tajā laikā man neienāca prātā, ka jebkad dzīvē tas varētu noderēt teātrī. Vakar man prasīja: kas šajā manā lomā ir īpašs? Tad es padomāju: īpašs ir tas nezināmais faktors, kurš noticis gadus desmit pirms šīs pirmizrādes. Tieši pirms desmit gadiem es pabeidzu Doma kora skolu.

Ko teiksi par izrādes tēmu? Sieviešu lomās iejutušies vīrieši. Stāsts, kā var noprast, ir komēdija - maskarāde - homoseksuāla mīlestība.

Par izrādes tēmu man nav, ko teikt.

Ja nu sarauks degunu par to, ka izrādē vīrieši tērpjas sieviešu drēbēs?

Es domāju, latvietis ir ļoti aizspriedumains. Par ko tad mums izrādes taisīt - par inflāciju, politiku? Lielie teātri nevar atļauties tikai radošas laboratorijas. Kā uztaisa izrādi, kur jāiespringst pēc darba, jāpadomā, tā izrāde piedzīvo ļoti īsu mūžu. Kāda jēga iespringt uz trīs izrādēm? Un tad ir paradokss: uztaisa baigo blurstiķi, un tas aiziet! Kritika to noraksta, bet skatītājs nāk.


Kamēr citi vīpsnā par šoviem, tu ņēmi un piedalījies LNT Divas zvaigznes - laikam jau tāpēc, lai saņemtu to skatītāju mīlestību?

Negribu pie šīs tēmas atgriezties, bet es vienkārši gribēju dziedāt. Uz teātri nāk daudz mazāks skaits cilvēku, nekā skatās televīziju. Ne vienmēr teātrī man dod lomas, kurās varu ielikt savu redzējumu. Tad nu šovā bija iespēja padauzīties, ielikt kaut ko ļoti savu. Arī pacīnīties ar sevi, savu uztraukumu. Man vienmēr ir ārkārtīgi bail.

Ko tev tīri personīgi jaunā izrāde nozīmē - noteikti ir kaut kas, ko nevar atrast anotācijā, bet tev tas nozīmē daudz?

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, kas vairākas reizes izskan izrādē. Paradoksāli, ka, lai izpildītu nosacījumu, kas šajā teikumā, vispirms jāiemīl sevi pašu. Tikai tad varēsi mīlēt citus, izturēties pret viņeim godprātīgi.

Izrādē tas izdodas?

Cenšamies.

Un dzīvē?

(Smaida.) Dzīve ir viens liels darbs ar sevi. Būt par labu cilvēku ir pats lielākais darbs, jo paviršam būt ir vieglāk. Šobrīd sabiedrībā ir ļoti augsts paviršuma koeficients. Cilvēki pavirši mīl, pavirši draudzējas. Tāpēc es palieku pie savām ballītēm, nevis satiekos šā tā uz ielas.