Domburs par Dievu, sievietēm un cinismu kā maņu uzlabotāju

Kādas, tavuprāt, īpašības, kvalitātes nepieciešamas, lai cilvēku varētu saukt par labu un krietnu cilvēku? Kāds ir mērs, ar ko mēra labumu? Vai varbūt dažreiz situācija piespēlē savus noteikumus?

Es domāju, ka neesmu labuma un krietnuma mērītājs. Es varbūt esmu zināmu temperatūru mērītājs, bet ne šajā aspektā. Tas ir diezgan ciniski, bet bieži vien labumu mēra pēc cilvēka nāves. Es vairāk nodarbojos ar dzīvajiem. Esmu krietnais, cēlais, cienījamais un cūka, provokators, destruktīvais. Tas atkarīgs no tā, kā kuram liekas. Man nav kā politiķim, kas izņem savu dividendi reizi četros gados. Skaidrs, ka es runāju par reitingiem, jo gribu, lai raidījums tiek skatīts. Tādēļ reizi pa reizei es apdomāju, vai nevajag kaut ko uzmanību saistošu no formas, stila vai kāda cita viedokļa. Tajā pat laikā es dēļ tā neupurēšu raidījuma saturu. Man nav nepieciešamības celt savu personīgo popularitāti. Nekad neesmu to darījis un ceru, ka pārskatāmā nākotnē tas nebūs vajadzīgs. 

Kā tev šķiet, vai esi populārs, atpazīstams cilvēks? Un vai tas ko maina tevī un apkārtējos?

Pie tā var pierast un tajā pat laikā nevar. Tas, protams, pastiprina adrenalīnu, jo mani vērtē personiski. Nevērtē kā firmas, medija X, partijas Y vai bandas Z pārstāvi, jo tās nav vienkārši LTV debates, tas ir Dombura raidījums. Es nevaru sūdzēties par popularitātes trūkumu un arī nesūdzos. Es ļoti priecājos par to, ka pēc pusnakts kādā klubā man pienāk klāt gados jauni elementi, kas vēl nav galīgi pārdzēruši jēgu. Izrādās, ka viņi studē cienījamās iestādēs, darbojas interesantos biznesos un grib man pateikt to un parunāt par šo, grib iedzert ar mani, jo skatās manu raidījumu. Man tas patīk, jo, ja es šajā auditorijas daļā nejustu nekādu reakciju, tad popularitāte, lai man piedod pensionāri, nedotu gandarījumu. Ja jauniešiem ir piedūriens, tad es redzu, ka spēju aptvert to spektru. 


Kam tu tici? Ir varianti - sev, augstākiem spēkiem, nākotnei, tagadnei. 

Man liekas, ka Mērfija likumos rakstīts, ka katram ir kaut kam jātic. Es ticu, ka dabūšu vēl vienu glāzi dzeramā. Kādā radio pārraidē kāds mācītājs stāstīja, ka reiz bija pateicis, ka tic pats sev, un iedzīvojās daudzās ķezās. Dievs viņam esot padevis sveicienu, lai neaizraujas. Tā kā es neesmu kristīts un praktiski esmu uzskatāms par neticīgo reliģiskā izpratnē, man ir zināmas grūtības atbildēt. 

Ir tādas ziņas, ka savulaik Alberts Einšteins vēlējies noskaidrot, kā Dievs radīja šo Pasauli. (A.E. svarīgas bija Dieva domas, viss pārējais viņam šķita tikai detaļas.) Vai esi mēģinājis to noskaidrot, vai arī tas nešķiet gana aktuāli?

Man šķiet aktuāli kas cits. Ja par šo tēmu mēs varam atļauties vieglu cinismu, tad man šķiet interesanti, vai minētajam pilsonim...

Albertam?

Nē, Dievam. Tam, kurš nosaukts par Dievu. Sauksim viņu par tēls, pilsonis, jēdziens. Vai Viņam šobrīd šis projekts... Ko Viņš domā par šo projektu? Man liekas, ka dažās projekta daļās Viņš varētu būt vīlies.

Diez vai Viņam bija konkrēts mārketinga plāns...

Grūts jautājums. Man dažreiz patīk iedomāties, ka tie čaļi baznīcās, kas sevi dēvē par sakarniekiem un viņiem esot tiešais vads...  Varbūt viņi blefo, ka ir tas tiešais vads. Varbūt Dievs jau labu laiku atpakaļ ir nolēmis, ka jāatstāj čaļi kādu brīdi vieni, lai tiek paši ar sevi galā. Viņš varbūt jau ir pievērsies kādam citam projektam. Nav izslēgts, ka Viņš atgriezīsies. Bet Viņš nav atbildīgs par visiem tiem sūdiem, kas te tagad notiek. Process ir palaists, jāpaskatās, kā tā rotaļa turpināsies. 

Vai ar tiem cilvēkiem, kas bijuši raidījumā, pēc tam veidojas kādas diskusijas? Vai arī raidījums beidzies, cilvēki aiziet un ar to viss beidzas līdz nākamajai konkrētās tēmas aktualizēšanai?

Tas atkarīgs no žurnālistikas specifikas. Ja ir jautājumi, kurus redakcijā vēlamies noskaidrot, tad sanāk vēl neliela skaldīšanās. Mani nekaitina argumentēta vai neargumentēta, slikta vai laba, konstruktīva vai nekonstruktīva kritika. Lieta, kas mani kaitina, ir publiskā telpa, kura ir ļoti kusla reaģēt. Ko es ar to saprotu? Man ir atskaites punkts. Ir bijusi virkne cilvēku - letiņu no rietumu pasaules, kuri saka – mēs nesaprotam, kas jums te notiek ar demokrātiju! Publiskas debates tiešajā ēterā vairāk nekā stundu ar deputātiem, premjeru, ministriem, profesoriem un visādiem gudriniekiem, kuri katru dienu nemaz tā neuzstājas tiešajā ēterā. Ja kas līdzīgs notiek Amerikā, atnāk kongresmenis tiešajā ēterā, tad pēc tam izpreparē, ko viņš teica, kā teica, ko nepateica. Latvijā pēc raidījuma gaidām, šķiram avīzes – nekā nav. Tas mani kaitina.

Nenoliedzami, sievietes ir burvīga parādība uz šīs zemes, bet ko tu kā vīrietis ar grūtībām saproti sievietē vai arī nekad nesapratīsi?

Viens mans labs draugs, kurš man iedeva drausmīgi daudz vitamīnu dzīves veselīgā cinismā, reiz precīzi noformulēja, ka sievietes ir vienīgie dzīvnieki uz šīs planētas, kas viņu tuvākiem otriem dzīvniekiem – vīriešiem prot dot tādas komandas, kuras vienlaicīgi ir par vienu un to pašu jautājumu, bet savstarpēji izslēdz viena otru. Es tevi mīlu, es tevi ienīstu. Nāc šurp, ej prom! Ar racionālu prātu uztverot, šīs komandas nav savienojamas. Manuprāt, tā ir pilnīga taisnība. Ir lietas, kuras ir bezjēdzīgi mēģināt saprast un nemaz nevajag. 



Vai ir kas tāds, kas tevi joprojām spēj izbrīnīt, varbūt pat šokēt, atstāt katrā ziņā paliekošu iespaidu?

Šokēt un izbrīnīt ikdienā spēj droši vien daudz kas. Paliekošu iespaidu? Man atkal džezs nāk prātā. Var spēlēt vienu instrumentu, un tas arī skanēs kā atsevišķs instruments. 


Un ko cinisms šajā sakarā saka?

Cinisms palīdz. Jo, redzi, ja tev ir cinisms, tas veicina meklēšanas procesu. Jo var jau arī blenzt sev riņķī apkārt, daudz ko redzēt, bet nebūt ne par ko pārsteigts. Cinisms palīdz pārsteigties. Jo cinisms - maita, atrod vietas, ko var apcelt. Maņu pastiprinātājs. 

Kam tu pielīdzini dzīvi – izaicinājums, piedzīvojums, nebeidzams mēģinājums, ceļojums, vai kā savādāk?

Viss kopā. Plus vēl vismaz piecdesmit astoņi apzīmējumi. Viss der. Bingo! Jūs esat laimējis! 


Klau, kāds, tavuprāt, ir visbriesmīgākais vārds pasaulē, ko viens cilvēks var pateikt otram cilvēkam? Lai rastu līdzsvaru – kāds visaugšupceļošākais?

Man gandrīz vai liekas, ka visbriesmīgākais, kas var būt – gaidīt, gaidīt, ka pateiks, bet nepasaka neko. Nesagaidīt. Tā ir, ar klusumu var nogalināt vairāk nekā ar vārdu. Ar to pozitīvus ir grūtāk. Jācitē kārtējais klasiķis, ka viss sākas galvā. 


Kādu jautājumu tev uzdod visbiežāk? Kas notiek Latvijā? Tas jau ir folklorizējies.

Jā, tas ir drausmīgi folklorizējies. To laikam arī uzdod visbiežāk, jo ņirgāšanās jau ir visvienkāršākā. 


Kāda profesija, pēc taviem vērojumiem, ir vissmieklīgākā un, kādā strādājot, persona nes vislielāko atbildību? Atbildība gan var būt dažāda, - cilvēka dzīvība, situācija valstī... 

Ja par atbildību, tad visasprātīgākais, ko esmu lasījis par to, ir uzrakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Tur melns uz balta rakstīts, ka valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Neko jautrāku nevaru iedomāties. Tauta to ik pa laikam aizmirst, viņiem liekas, ka kāds pilī par kaut ko atbild. Šis jautājums ir, lai apvainotu kādu profesiju?


Pirms došanās uz sarunu ar tevi es apjautāju pāris sev pazīstamus cilvēkus, lai caur mani uzdod tev kādu sasāpējušu jautājumu. Un, lai kā arī internetā viņi diskutētu un komentētu aktualitātes valstī, katram it kā ir savs viedoklis, pa tiešo neviens nesadūšojās. 

Tas jau ir tāds smadzeņu treniņa jautājums. Kāds varbūt palasa ziņas, bet tās neko neveicina. Balts – melns, vinnēts – zaudēts. Ziņas neiedod fonu, ar kuru var rotaļāties, ar jēgām, vērtībām, versijām. Visa mana apzinīgā dzīve ir komunikācija pašam ar sevi – kā uzdot jēdzīgu jautājumu. Manuprāt, tas attīsta domāšanu.