Busulis un citi bandīti Krievijas plašumos bez sievietēm

«Gribēju dubļus, gribēju pārbraukt upes, gribēju kalnus, klintis, komandas garu, pats «gāzt» ar mašīnu pa granti uz 110 kilometriem stundā!» tā, atgriezies no piedzīvojumu ekspedīcijas «1000 jūdzes Urālu kalnos», sajūsmināts stāsta dziedātājs Intars Busulis.

Latviešu ivanuškas meklē citplanētiešus

Maskava, Sanktpēterburga — tā esot pavisam cita pasaule, atzīst Intars: «Mazajos ciemos, pilsētiņās — tur viss ir pa vienkāršo, govis uz ielām, ceļiem, pat maģistrālēm! Viņiem viss tur ir uz tāda «uzbrauciena» principa. Labi atceros vienu pelmeņu ēstuvi — attieksme uzreiz noliek pie vietas: redz — tu esi ieradies, tu gribi tos pelmeņus, tev vajag! Es tērēju savu dārgo laiku, lai viņus uztaisītu! Te klientam nav taisnības, — priecājies, ka vispār dabū ēst!»

Vispirms piedzīvojumu meklētāju misija esot bijusi satikt citplanētiešus nostāstiem bagātajā Permas trijstūrī, taču, vai zaļos vīriņus latviešu ceļiniekiem ir izdevies redzēt pašu acīm, Intars viltīgi noklusē.

Bez sievietēm — nekādu problēmu!

Divpadsmit dienas bez sieviešu gādīgajām rokām — vai nav bijis grūti dzīvot vien vīriešu sabiedrībā? Intars smej: «Nekādu problēmu — nav ne jāskujas, ne jāmazgājas, ne nagi jāgriež vai zobi jātīra — visiem vienalga, kāds tu izskaties! Nekas nav jādara, — uztaisi ēst, ej gulēt, gribi — mazgājies, gribi — nemazgājies!» Kolektīvais gars valdījis visu laiku, turpina dziedātājs: «Griežam sīpolu — viens grib vienu, otrs — piecus, nu, lai iet septiņi, lai visiem prieks! Tāds mūžīgais kompromiss, pilnīgi nekādu konfliktu nebija.»

Pirms ekspedīcijas Intars esot personīgi pazinis vien divus biedrus no radošās komandas, taču ar pārējiem «čomiem» kontakts esot nodibināts jau pirmajā dienā: «Protams, zināju, kas ir Grāvelis, Zlidnis un Dombrovskis, bet nebijām pirms tam pat runājuši. Jau pirmajā dienā visi «sačomojāmies», viss bija pa īstam, bez intrigām. Pieļauju, ja šādā režīmā būtu jāpavada kādi divi mēneši, varbūt kaut kas sāktu nepatikt, bet tik īsā laikā nepaspējām pat sastrīdēties.»

Ķiploki un «Melnais balzams» labākam miegam

Arī fiziskās izturības ziņā ekspedīcija bijusi īsts piedzīvojums: «Vienu dienu neapstājoties nogājām pat 18 kilometrus. Katru dienu braucām ar mašīnām astoņas, desmit stundas, gadījās pat, ka braucām gandrīz 16 stundas no vietas. Galvenais pēc tam ir aizmigt, tā mūždien ir problēma, kuru risinājām, ar ķiploku un nu jau ekskluzīvo dzērienu «Melnais balzams». Palīdzēja!»

Satraukumu un bailes «aplauzties» Intaram raisījusi pēdējā ekspedīcija uz uzspridzināto, slepeno karabāzi Čistopu, kas atrodas pašā kalnu grēdas virsotnē. To cilvēki mūsdienās apmeklējot reti: «Augšā tos četrus kilometrus braucām astoņas stundas, pat vēl ilgāk! Mums teica, ka būšot brīnišķīgi skati uz kalniem, bet vienīgais, ko redzējām turpceļā, bija visapkārt esošie mākoņi. Par laimi, braucot lejā, paveicās, un skats bija superīgs — tāda dabas pārākuma sajūta! Sajutos kā puteklis, salīdzinot ar to visu, — tu esi mākonī, un lejā aiz horizonta klaji lauki.» Par Čistopu klīstot dažādi nostāsti, un, kā vēsta internets, tur esot paaugstināts radiācijas līmenis un, iespējams, šur tur vēl atrodamas raķešu paliekas.

Bandīti oranžos džipos

Latviešu puiši raduši kontaktu ar vietējiem, lai arī ceļotājus viņi uzņēmuši ar aizdomām: "Bija veikals, kurā pārdevēja no mums nobijās. Garāmbraucošs vietējais aizveda mūs pie otras ciema veikalnieces, kura savukārt atteica — viņai zapte jāvāra, neesot laika! Lai arī veikala darba laiks bija līdz 22, jau deviņos viņa grasījās to slēgt ciet, sakot, ka esot pārstrādājusies. Bet mēs protestējām: jums taču līdz desmitiem! Uz ko sieviete nevaļīgi attrauca: «Nu un tad, ka līdz desmitiem strādā!»."

Tikmēr cilvēki jau esot sākuši pulcēties, lai paši savām acīm aplūkotu atbraucējus trīs oranžās automašīnās. Intars smejas: «Droši vien vēl ilgi runās: atceries, kā pirms desmit gadiem pie mums bija atbraukuši! Drīz dabūjām rokā priekšnieku. Šis atveda arī to pirmo veikalnieci, kura esot nobijusies, jo domājusi, ka bandīti atbraukuši. Bet mēs taču viņai pirms tam vēl solījām tējas naudu, teicām, ka iepirksimies vismaz par 100 dolāriem!»

Visu jau nevarot izstāstīt, dziedātājs nosmīn: «Ir taču jāsaglabā intriga. Varu apgalvot, ka katrā sērijā skatītāji redzēs kaut ko interesantu. Lāču pēdas pie telts ieejas, cīņa ar sikspārni nakts melnumā, ufologu stāsti... Būs tiešām interesanti! Mūsu vadmotīvs bija: negribi, nedari! Bet man gribējās, man patiešām patika... Reizēm arī paslinkoju, bet laiks kopumā ļoti ātri pagāja, viss bija rūpīgi pārdomāts, katra sīkākā ekspedīcijas detaļa.»