Egils Zariņš. Vasarā bez televīzijas

"No pulksten 7 līdz 11, neraugoties ne uz ko, esmu šīs radiostacijas ēterā. Šobrīd esmu radio cilvēks, bet tas ir tikai pagaidām," uzsver Egils, kurš kopā ar raidījuma "0 pozīcija" komandu bija spiests aiziet no darba LTV.

"Televīzijas vadība aiztaisīja ciet arī manu svētdienas "7 dienas", lai gan ar šo raidījumu es biju tāds trekns bonuss. Nebūt par to neesmu aizvainots, taču tas ir stulbi. Bet es nespēju un arī nevēlos regulēt LTV politiku. Šķiet, viņi paši sev nevar izskaidrot, ko tad īsti grib. Var jau visādi strīdēties par tām kvalitātēm, kuras piedāvāja "0 pozīcija" un mani kolēģi – pret to it kā bija kaut kādi iebildumi presē un vārdu cīņas kuluāros. Visdīvaināk šķita, ka "0 pozīciju" pa labi un kreisi mala, vēl pirms raidījums parādījās – sliktie suņa bērni, ielīduši te kaut kur... Vispār unikāls gadījums! Izteicās dažādi eksperti, gan apšaubāmi, gan tādi, kurus es cienu, bet par "7 dienām" nerunāja neviens... Man vairs nebija nekādas intereses strādāt, jo jautājums par to, kas notiks ar mani, tā arī palika neatrisināts. Beidzamo mēnesi no dienas dienā man solīja, ka būs skaidrība, taču LTV vadība nekādu skaidrību neieviesa. Tā, pati neko nesaprotot, svaidījās ar dažādiem viedokļiem. Žēl, protams. Biju gatavs iesākto turpināt un centos strādāt profesionāli, bet viss tika aiztaisīts ciet. Tādi bija spēles noteikumi. Es biju zem viena sitiena ar saviem kolēģiem.

Visvairāk mani aizskāra LTV pilnīgā ignorance pret šo projektu – ne no LTV7 direktora Arņa Kupriša, ne no ģenerāldirektora vietnieka Edgara Kota vispār nedzirdēju neviena vārda! Radās sajūta, ka manis vispār nav... Par ģenerāldirektoru vispār nerunāsim, viņam varbūt jārisina citas problēmas – ir atnācis audits un sūdi līdz celim... Es pat neesmu apvainots, tikai man šāda pozīcija šķiet dīvaina."

Egils vēlas atgriezties darbā televīzijā. "Man ir dažādas idejas, tikai nezinu, kur tās realizēšu. Vasarā var tikai runāt par plāniem, jo tas man ir pārdomu un meklējumu laiks. Rudenī skatīsimies, kas būs. Esmu pietiekami ilgi žurnālistikā, un mani nav skārusi Jāņa Dombura narcisisma problēma, kurš ir tik liels savā varenībā. Varbūt daļēji pamatoti, bet, šķiet, viņš pārāk ilgi ir skatījies spogulī un samīlējies redzētajā tēlā. Es savām problēmām varu pieiet daudz vienkāršāk, lai gan LTV ar mani solīdi neizdarījās. To pašu varu teikt par mūsu producentu apvienību (producenta Edvīna Inkena firma "S.A.F. pakalpojumi"), vajadzēja vismaz cilvēkiem pateikt – piedodiet, jūsu pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi, jūs slikti strādājāt, tāda ir konjunktūra... Runāt vajag!

Par televīziju, kurā es, par laimi vai nelaimi, biju (žēl, ka projekts tik ātri – nepilnos trijos mēnešos – beidzies, netika pat dotas tās simt dienas, kas valdībai), varu bez pārspīlējuma teikt: priekš manis lielākais brīnums ir tas, ka LTV vispār vēl raida. Pēc visiem loģikas likumiem viņiem jau sen bija jābūt aizsaulē. Gods un cieņa tiem cilvēkiem, kuri tur strādā, es viņus labi saprotu un negribu aizvainot, bet tā māja ir mirusi! Cilvēki jau nav vainīgi – par tādu naudu, ko viņiem maksā, neko labāku gribēt nevar. Taču tā sistēma... Ja kāds grib atgriezties 80. gados, tad vajag aiziet uz televīziju, jo tur nekas nav mainījies, tikai priekšnieki, parādījušās arī reklāmas un kokakolas automāts. Nevar televīzija kā radošs organisms strādāt pēc skrūvīšu fabrikas principa. Tas nav iespējams! Varbūt es par daudz esmu nostrādājis privātā televīzijā, kur attiecības ir būvētas uz pilnīgi citiem principiem. Šeit attiecību nebija vai, pareizāk sakot, tās bija kroplīgas un nenormālas. Ir runa par tīri cilvēciskām, un es gribu uzsvērt – radošām, attiecībām. Televīzija nevar būt lampiņu ražošanas cehs..."

Norunājis no sevis sakrājušos televīzijas pārdzīvojumus, Egils aizsmēķē jaunu cigareti un pievēršas vasarai, atpūtai...

"Man vasaras paiet darbā, brīvas labākajā gadījumā ir pāris nedēļas. Televīzijām nereti pārmet to, ka pa vasarām skatītāji tiek baroti ar konserviem (raidījumu atkārtojumiem), bet uz mani tas nevarētu attiekties. Kad LNT veidoju "Mikšļus", arī vasarās vienmēr viss gāja uz priekšu, nekas neatkārtojās.

Savulaik LNT "Nedēļas" radošajam kolektīvam bija tradīcija vasarās braukt kopīgos ceļojumos pa pasauli. Esam pabijuši daudzos Eiropas populārajos kūrortos pie Vidusjūras, taču pēc brauciena uz Maroku mēs savas vasaras pārcēlām uz ziemu.

Jūlijā ceļot pa Maroku ir neprāts – viss jau it kā skaisti, bet galu galā tu saproti, ka esi iebraucis auzās... Būt 44 grādu karstumā Āfrikas saulē – tā ir nāve! Pa dienu gulējām baseinā, tas bija vienīgais glābiņš, bet naktīs bija jāguļ slapjos palagos, jo kondicionētāji Marakešas viesnīcā bija pussabrukuši. Vasarā meklēt vēl lielāku vasaru nevienam neiesaku..."

Tagad Egils vasarās meklē veldzi tepat, Latvijas ūdeņos. "Sabīdīt laiku, lai patusētu uz ūdeņiem, var vienmēr. Arī makšķerēt man patīk." Savas meitas Baibu (21) un Lailu (20) Egils gan neņem līdzi. "Ko nozīmē meitas?! Taču – pieauguši cilvēki. Viņām ir savas intereses. Tā ir pilnīgi cita planēta. Dzīvojam mēs kopā, lai gan ar vienu kāju viņas ir jau aizgājušas lielajā dzīvē... Vasara jau domāta savējiem."

Egils pats zivis neēd, jo "savējos nevar aiztikt" (viņa horoskopa zīme ir Zivs – aut.). "Man patīk spiningot, bet visus lomus es atdāvinu. Nezinu labāku atslēgšanos kā ar makšķeri rokā. Parasti ar čomiem ejam līdakās, dažreiz patrāpās arī kāds zandarts. Esmu atklājis sev ideālu makšķerēšanas vietu gluži Rīgā – Baltezeru. Izklausās absurdi, jo ezerā braukā motorlaivas un visapkārt redz atpūtniekus, taču ar tīkliem neviens nesaimnieko, un zivis ir." "atpūta.tv" interesējās, kādus dzērienus Egils ņem līdzi laivā. "Dzeršana laivā – tas nav par mani. Protams, ja brauc uz vairākām dienām, vakaram šņabītis ir, bet nedaudz. Man nepatīk apdullušam ne strādāt, ne makšķerēt."

Dabas netrūkst arī Egila piemājas dārzā Čiekurkalnā. "Katru vasaru man pie loga dzied lakstīgala un pa sētu vazājas eži. Neesmu pilnībā atrauts no laukiem arī Rīgā," priecājas Egils, kuram nav nekas pretī paburzīties pilsētas kņadā. "Ir man ar čomiem tās svētās piektdienas, kad izejam ielās un ieskatāmies Rīgas klubiņos, tā sakot, paskaloties pa cilvēkiem. Tā ir nodeva tradīcijai.

Man nekad nav patikušas pārmērības, īpaši piedzīvojumus nemeklēju. Savu adrenalīna līmeni asinīs es mēģinu kontrolēt pats.