Rešetinam paliek slikti, nododot asinis

ups

ne nu pirmais ne pēdējais ģībējs! Bet zeltiņas dižošanās par pirmo asins ziedošanas reizi, ir nožēlojama. Būtu labāk kaunējusies, ka nekad agrāk nav glābusi kāda cilvēka dzīvību.

Kad mēs augām, bija vienkārši. Reizi gadā pie faķa piebrauca busiņš, visus bez žēlastības salādēja iekšā un nogādāja Sēlpils ielā vai Gaiļezerā. No turienes cukurslimniekus, botkinu pārslimojušos, grūtnieces u.c. vājniekus palaida vaļā. Pārējos - uz krēsla. Dēlieši ģība viens pēc otra. Nu un? Viņiem tak nav regulāra asins zuduma treniņa. Pasēdēja koridorā un gāja mājā. Kopš tā laika diezgan daudzi bijušie studenti puslīdz regulāri piestaigā uz asins punktiem bez īpašas aicināšanas. Valstī vajadzētu vairāk varmācības šai jomā. Piemēram, visus aizdzīt uz donorcentru pirms tiesību saņemšanas. Savādāk galīgi izlaidušies. Apsisties avārijās - to jā. Nopumpēt vismaz reizi pāris gados kādu asinsdevu - to nē.

Kas tur smiekliigs, es pats nevaru nodot asinis, gazhos giboni, no pirksta kaut vai no visiem, a kad noveenas, tad man ir chau.