Linda Leen: "Gribat slikto meiteni, labi, būšu sliktā meitene"

Kā tu reaģē uz sajūsmu cilvēku acīs, kad viņi ierauga tevi kādā sabiedriskā vietā un atpazīst?

Es tā īpaši to vairs neievēroju. Es to neredzu vairāk. Protams, es uzkrītošiem cilvēkiem varu izteikt piezīmes. Bet ikdienā man ir raksturīgi visu laiku kaut ko domāt un plānot. Es vienkārši eju un vispār bieži vien nepamanu apkārtnotiekošo.  Dažreiz pat, ejot pa ielu, iemetu acis skatlogā un nobīstos, jo izskatos dusmīga, bet īstenībā nemaz neesmu, tikai esmu šausmīgi sakoncentrējusies. Tad sapurinu sevi un nodomāju: nē, nē, cilvēki sāks domāt, ka esmu dusmīga visu laiku!


Ir rakstīts, ka Cabaret sniegums Latvijā ir pat labāks, nekā tas ir Parīzē. Kā tu uz to reaģē, vai salīdzini Latvijas skatuvi ar pasaules mēroga skatuvēm?

Par Latvijas mūziku runājot, ir tā, ka tā dalās divās daļās. Viena ir diezgan progresīva visādā ziņā, arī tiek atzīta ārpus Latvijas. Progresīva tikai tāpēc, ka orģināla. Tā ir mūsu folklora un akadēmiskā mūzika. Un ir otra puse, kas ir popmūzika, rokmūzika, šlāgermūzika. Estrādes mūzika, kas tepat vien grozās, diemžēl. Mēs varam tikai domāt, kāpēc tā notiek. Man liekas, ka galvenais iemesls ir tas, ka mēs esam nevis avots, bet spogulis. Mēs kautrējamies vai baidāmies radīt kaut ko orģinālu un domājam, ka, ejot pakaļ pasaules modes vajadzībām un standartiem mūzikā, tas kādam būs interesanti. Manuprāt, mēs nebūsim pasaulē slaveni, kamēr neradīsim kaut ko orģinālu, jo otra Madonna vai otra Kailija nevienam nav vajadzīgas, tas ir tāpat skaidrs. Un viss... 

Vai nav sajūta šobrīd, ka Latvijas skatuve tev un tavam potenciālam ir par mazu?

Nedomāju, ka Latvija ir par mazu. Drīzāk domāju, ka ar Latviju ir par maz. Tikai viena iemesla dēļ – reāli Latvijā ir apmēram 2 miljoni iedzīvotāju, šobrīd jau 2,5, kā noprotu, un Rīgā ir mazāk par miljonu, tāpēc sarīkojumu var būt tik, cik tie ir, tāpēc aprite ir šaura, vēriens ir mazs. Ar to nav iespējas pārdot, piemēram, vairāk nekā 10 000 disku. Nav iespējama vairāk kā 1 tūre gadā, un katru gadu cilvēki nenāk uz koncertu. Fiziski nav iespējams izveidot lielāku vērienu.

Tāpat Latvijā vairāk ir populāra šlāgermūzika, tāpēc tas, kas mani interesē, - jazz un izsmalcinātākas mūzikas virziens, -  tas ir šaurākam mūzikas gardēžu lokam,  un tāpēc šis mans loks samazinās vēl vairāk un es nevaru izdzīvot ar to.

Godīgi sakot, mani neinteresē stadioni, jo tāda mūzka, kādu izpildīšu jaunajā albumā, ir drīzāk piemērota koncertzālēm, tā ir mūzika, kurā jādzird teksts, noteikti jāsajūt diezgan tuvu dziedātājs, tā ir krāsaina, ekspresīva un tomēr eleganta.  Mani interesē lielas koncertzāles, ne arēnas. Latvijā mums īstenībā tādas nav, vienīgi kaut kas līdzīgs ir Kongresu nams. Mans ideāls un sapnis ir dziedāt Londonā Albert Hall. Tas ir tas formāts, uz ko es eju un kā man gribētos nest savu mūziku pasaulē un realizēties. Domāju, ka tas ir pilnīgi reāli, ceru, ka man pietiks spēka, ticības sev un pacietības (smaida).

Kāpēc tikai ceri?

Jo konkurence ir ļoti liela. Esot orģināls, tu vari kaut ko radīt un cerēt, ka tā ir tā dvēseles stīga, kas pašlaiks cilvēkiem vibrē stiprāk. Ka tieši to viņi pašlaik sajūt kā savu. Tu nekad nevari zināt, ar cik daudziem cilvēkiem tev sakrīt šis noskaņojums.

Tā ir tā tava dievišķā dzirksts, kas tevī ir ielikta, tu esi tāds, kāds tu esi. Bieži vien par mūziķiem saka: nu jā, šo jau viņš radīja narkotiku iespaidā, tāpēc jebkurš muļķis to var radīt. Es varu pateikt vienīgi to, ka cilvēkā ir tikai tas, kas viņā ir, un nekādas narkotikas vai alkohols, vai vienalga kas, stipra tēja, piemēram (smaida), nevar atraisīt to, kā cilvēkā nav. Ja viņā tas nav, viņš to nespēs radīt. Ir cilvēki, kas ir it kā norakušies sevī, kautrējas no savām dziļākajām sajūtām, tāpēc ir vajadzīgi šie stimulanti. Bet ir divi ceļi, ko mākslinieki izvēlas –  tie, kuri izmanto jebkuru līdzekli, lai radītu, un tas ir tieši tikpat produktīvs, kā tad, ja viņi neizmanto šos līdzekļus. Tie ir dažādi ceļi, ko izvēlas. Vienkārši radošais mūžs ir īsāks, kurā viņi sevi izsmeļ, jo narkotika tomēr ir lieta, kur tu avansā pasmel no sevis to, kas šobrīd tev nepienākas. Katram cilvēkam ir viņa enerģija un radošais kodols, kad viņš piedzimst, un tad mūža garumā cilvēks tērējas. Tas ir dabiski, jā, mēs tērējamies, tikai narkotika tevi tērē tieši trīs reizes ātrāk. Tas arī viss... 


Kas sagaidāms tavā nākotnē?

Šobrīd svarīgākais ir albuma iznākšana, “Chameleon”. Satura ziņā pie tā esmu strādājusi  8 gadus, kopš pirmā albuma iznākšanas. Tās ir 13 idejas, kuras esmu attīstījusi šo gadu laikā. Esmu apvienojusi autobiogrāfiskas lietas. Starp citu, pāris dziesmas ir par konkrētiem cilvēkiem manā dzīvē (smaida), un es prātoju, vai viņi atpazīs sevi. Tāpat tie ir cilvēki, kurus noteiti pazīst arī Latvijas publika. Tas varbūt tagad būs tāds cietais rieksts, kas klausītājam būs jāuzmin (smejas).

Atceros, strādāju kā vokālais producents. Šo jomu arī gribētu attīstīt nākotnē, kaut arī ļoti maz dziedātāju Latvijā vēlas saņemt padomus. Bet, piemēram, bija tāda grupa Mixeri, sen diezgan. Mēs bijām vienā kompānijā - Active Music. Ierakstot jauno albumu, es ar viņiem nedaudz pastrādāju. Es kaut kādā veidā gadījos studijā, kad viņi rakstīja savu albumu, un es teicu: pamēģini to nodziedāt TĀ! Un pamēģināja, un sanāca! Tā es arī sāku strādāt ar to. Strādājot ar frāzēm, ar tehniskām lietām, kad cilvēkam augšējā notiņa īsti nesanāk, tad viņam jāpaskaidro, kas jādara. Šai ziņā man ir arī izglītība, esmu vokālais pedagogs. Tāpēc, kolīdz nonāk līdz kaut kādām niansēm, kad varu tieši no sevis ielikt to mazo niansi, kura atšķir labu dziedātāju no izcila, tad mani tas interesē.


Ja agrāk manī ir bijusi pilnīga pārliecība, ka arī tālā nākotne būšu tikai mūziķe, tad šobrīd vairs nedomāju sevi ierobežot ar vienu sfēru. Es noteikti gribētu, lai man ir kādi 4-5 ļoti labi draugi, ar kuriem apceļot pasauli, apspriest izlasītās grāmatas, noteikti nākotnē sagaidu vairāk emocionālo komfortu. Varbūt es varētu iestāties augstskolā un studēt psiholoģiju, ko vienmēr esmu gribējusi. Viss ir arī atkarīgs no tā, kas uz to brīdi būs mans vīrs (smaida). Ja viņš būs, piemēram, prezidents, es būšu prezidenta kundze un nodarbošos ar labdarību, jā, tas būtu ļoti labi (sapņaini smaida)! Visdrīzāk uz tālāku nākotnes mirkli es būšu realizējusies mūziķe pati priekš sevis un gribēšu baudīt dzīvi. Piemēram, iemācīšos spēlēt tenisu (smaida). Un noteikti izdarīšu kaut ko labu mammai Dabai!

Kā varētu aprakstīt savu iekšējo personīgo telpu?

Šurp nākot, par to iedomājos. Dažreiz ir grūti saprast, kas es esmu.
Tas štamps, kas ir piedēvēts man, visbiežāk ir augstprātība un vēsums, neemocionāls aprēķins un karjerisms. Es to atkal un atkal lasu, un man liekas, ka esmu jau tā ar to iebarota, ka pašai sāk likties – varbūt tiešām tādai jākļūst. Tas tā zombē, ka nogursti ar to cīnīties, vēlies padoties: gribiet slikto meiteni, labi, būšu sliktā meitene. Tāpēc ar iekšējo telpu ir baigā ņepoņatka, kā teiktu krievi. Apmulsums.

Es mēģinu izlobīt, kur ir tā Linda, aiz cik kārtiņām noslēpusies, kāpēc noslēpusies. Par to visu var rakstīt mūziku. Un mēģinu kā sīpoliņam noņemt kārtiņas, aizkļūt līdz Lindai, kura ir piecus kreklus mugurā uzvilkusi, jo ir gribējusi sevi pasargāt no viedokļiem, kuri mēģina manā prātā ieliet to, kas man par sevi būtu jādomā.

Es mēģinu iet pie cilvēkiem atklāta. Jā, es esmu prasīga pret profesionālām lietām, es to atzīstu un negrasos piekāpties, ja kāds negrib papildstundu pastrādāt, lai būtu laba skaņa, piemēram. Jā, es mēģinu būt patiesa, un, ja tas liek cilvēkiem justies neērti, tad tā diemžēl ir viņu pašu problēma, kas rada iekšējo diskomfortu. Mēģinu būt ar cilvēkiem veidā, kas neapsiež mani, jo negrasos pieņemt un samierināties ar lietām, kas man nav pieņemamas, jo tas mani neattīsta, bet tikai degradē mani un cilvēkus, kas tajā ir iesaistīti. Tāpēc arī es turpināšu iet uz priekšu.