Ģirts Ķesteris: "Ja es būtu sieviete, tad noteikti netēlotu orgasmu"

Tas izrādījās spontāns, iepriekš neplānots ceļojums uz Venēciju un Pēterburgu — ja nu reiz tas otrais brauciens izdevās, tad tāpēc, ka Pauls iemīlējās pilsētā... Nē, nē — nevis kādā Pēterburgas meitenē, bet pašā pilsētā, — domāji, ka būs materiāls žurnālam?! Nē, viņš ir ļoti monogāma būtne, vismaz pats tā apgalvo, un ir ļoti uzticīgs savās attiecībās, ar to visu vienmēr ir kārtībā.

Vai ar Žaneti? Nu, to es nezinu... es nelienu tajā iekšā. Varbūt viņam nav monogāmas attiecības, bet pēc savas būtības — mīlestībā — viņš ir monogāms vīrietis. Par to es esmu pārliecināts.

Venēcijā es arī nebiju viens. Mēs braucām tērēt 1000 eiro, ko man ziemā piešķīra skatītāji kā savai simpātijai...  Es gribēju arī vienkārši izrauties no  visa ārā. Un tad es braucu uz zemēm, kur ir daudz krogu un baznīcu — man patīk šāds savienojums. Vecim tas ir nepieciešams — dvēseliskais un miesiskais sadzīvo vienlīdz labi. Venēcijā ir ļoti daudz krogu un nosacīti daudz baznīcu — cik nu tajā mazajā valstiņā (jo liekas, ka Venēcija ir suverēni atdalīta no visas pārējās pasaules) satilpis. Un no kroga dodies uz katedrāli — pa taisno! Tas ir tāds reāls fakts: tu ieej kādā pazemes katedrālē, nopērc kādu svecīti vai svētbildīti, vienkārši pavadi tur kādu minūti, un viss sakārtojas.

Pēterburgā caur internetu uzgājām dažus klubus, no kuriem ārzemniekus cenšas aizvirzīt prom, bet uz kuriem vajag aiziet, lai saprastu, ko nozīmē Pēterburgas naktsdzīve. Tie ir tādi XXXX tipa klubi — ar četriem, nevis trim X! Paradokss, ka tur neviens neizģērbjas, bet tur ir brīvā skatuve. «Dreskods» absolūti brīvs — nāc, kā gribi, un jūties ērti; unikāls kluba noformējums.

Klubs sāk funkcionēt astoņos vakarā ar labu virtuvi un bezdievīgi garšīgu šņabi, kuru es gan nedzēru, bet tikai nogaršoju. Zinu — ir stulbi būt Krievijā un nedzert šņabi, bet man ir īpaši rēķini ar šiem dzērieniem. Bet līdz ar to es izbaudīju notiekošo mazliet asāk. Mēs ar Paulu to visu drīzāk vērojām no malas — jūsmojām, spiedzām, bet barā nelīdām iekšā. Un tas, ka divi tādi veči — lai arī atšķirīgas paaudzes — tā kopā sēž, protams, piesaista uzmanību. Par mums tika izrādīta interese, bet tā ļoti neuzbāzīgi, un mēs tā «šuvāmies» un piedalījāmies it kā ķinī, kā skatoties no malas...

Mums te nav tādu vīriešu klubiņu. Latvijā cilvēki veido attiecības un ģimenes — tā ir tā pamata fīča. Bet itāļu veči tusē kopā, un reti redzi tur arī kādu sievieti. Dienā gan var vērot, kā viņas ēd saldējumu... Un, ja cilvēkiem ir divu stundu pusdienas pārtraukums, tad es nebrīnos, ka viņi brauc ēst pie saviem vecākiem. Bet mēs esam rukātāju nācija. Stulbi tas, ka mēs visu laiku lepojamies ar savu aizņemtību — to vajadzētu likvidēt kā šķiru.

Šķēle savā laikā pateica, ka vajag trijās, četrās darbavietās pastrādāt, tad gan būšot labi. Nu kāds laiks pagājis, bet visi tomēr turpina strādāt trijos, četros darbos. Un, atšķirībā no oficiantes Mašas, te visi ir noslēgti. Es jau nesaku, ka vajadzētu sadoties rokās, pasarg Dies! Bet kaut kā gribas, lai cilvēki labi jūtas, lai naktīs iet uz ielām un uzdzīvo — arī itāļiem taču no rīta uz darbu jāiet, un tomēr viņi tusē!

Stāstot par to, kas vecim ir svarīgs, Ģirts uzvedināja uz jautājumu — kāds viņš būtu kā sieviete. Ne uz skatuves, kur jāpārtop jebkurā dzīvā būtnē, bet dzīvē.

Ļoti vienkārša atbilde — ko es visvairāk gribētu redzēt sievietē, tāds es arī būtu. Man jau nav jāizdomā — man ir tā, ka mamma un tētis dzīvoja tādā saskanīgā padomju romantikas laikā. Viņi laikam drausmīgi viens otru mīlēja... Svinēja sudrabkāzas baznīcā ar ērģelēm — to visu es esmu piedzīvojis, un tas man liekas tik svarīgi.

Es nesaku, ka es kā sieviete gribētu būt seksīgs — tas pats par sevi saprotams: sieviete grib būt seksīga, vīrietis grib būt vīrišķīgs. Bet es gribētu būt «zamužem». Tas nozīmē , ka ne tikai precējusies, bet «za mužem», tas ir, aiz vīra. Es gribētu to sajūtu. Tas nozīmē, ka es zinu, kādam jābūt vīrietim. Un es kā sieviete darītu visu, visu, visu, lai vīrietis varētu sevi realizēt, lai viņš justos labi tajā, ko viņš dara, un justos gaidīts. Seksā netēlotu orgasmu. Sievietes jau māca, ka ne vienmēr, kad nav orgasma, tas nozīmē, ka sekss nav izdevies. Tā ir? Nu, lūk! Es taču kaut ko tomēr iemācos!

Bet kā sievietei var likt manīt, ka tu ievēro un novērtē viņas labo attieksmi? Sieviete ir jāapdāvina — bieži un nemotivēti, bez lieliem svētkiem! Jāpārsteidz! Jā, arī ar ceļojumu uz Venēciju.

Es atbalstu tos, kas domā, ka laikā, kurā mēs dzīvojam, mums ir tiesības meklēt vienu unikālu lietu — laimes hormonu. To ir viegli piefiksēt — tas nāk no bērnības, jaunības, tā ir tāda absolūti neierobežota emocionāla un izvēles brīvība.

Un, ja tu sāc nobīdīties no tā nost, tad ir jāsaprot, — vai tas ir tikai uz brīdi, kā kompromiss, vai tu sāc zaudēt un esi novirzījies no galvenā ceļa. Lielākoties mēs ejam pa to — ne savu ceļu, un tā laimes hormona nav, un mēs izdomājam dažādus iepriecinājumus, dažādas Venēcijas, Pēterburgas, klubus XXXX... Un man tā miera tomēr nav.

Jebkuras jaunas emocijas, jaunas attiecības — tā ir sāpīga pieredze, sāp viss. Ja valstī ir sūdīgi, tas nenozīmē, ka es identificējos ar visu tautu. Bet, ja tuvam cilvēkam ir slikti, tas manī rada ne tikai nemieru, bet panikas sajūtu.

Es nerūpējos šādā gadījumā par savu komfortu, bet man patiešām ir svarīgi, lai apkārtējie būtu apmierināti. Es vainu meklēju sevī. Ja kāds man blakus jūtas slikti, acīmredzot es to esmu pelnījis. Jā, «esmu pelnījis», nevis «esmu vainīgs», — tā vainīgo meklēšana noved pie baigām katastrofām... bezjēdzīgs process. Ir jābūt ļoti pašpietiekamam, lai tam visam ietu vēsā mierā cauri. Tas nu nav man raksturīgi. Kā tieku ar to galā? Nu, netieku! Nekā!

Es kā kristīgs un pietiekami brīvi domājošs cilvēks diezgan skaidri apzinos laiku, kurā dzīvoju, un to, ar ko es te beigšu. Tāpēc es saprotu, ka viss ir pārejoši. Zini, kā man brāļasieva teica brīdī, kad man atkal kādas attiecības ne tā sagāja? Viņa teica — zini, kā iesnas pāriet? Tāpat pāriet arī viss cits. Pateica to tā vienkārši tajā brīdī, kad bija emociju kulminācija, asaras, puņķi un tā tālāk. Nu jā, pāriet pat hroniskās iesnas! Es iemācījos, ka attiecību krīzes un attiecību pajukšanu nevajag ārstēt. Jā, krogi un baznīcas tad palīdz, arī draugi palīdz. Ir daudz dažādu plāksteru izdomāts, lai mēs saprastu, ka neesam te vieni un ka mūsu gadījums nav unikāls.