Artis Pabriks asi kritizē latviešus Dziesmu svētkos: "Mēs neprotam svinēt!"

Artis Pabriks ar kundzi vēroja arī Dziesmu svētku noslēguma koncertu. Viņa pārdomas ir skarbas.

"Ir pagājuši Latviešu XXIV dziesmu svētki un mēs vēl priecājamies par skaisto nobeiguma koncertu, tādēļ varbūt nepamanīti paslīdēja garām kādi citi svētki - Zvejnieku svētki.

Salīdzinot ar Dziesmu svētkiem, Zvejnieku svētki parasti sākas ar masveida auto plūsmām uz piekrastes ciemiem, Neptūna vai Poseidona gaidīšanu, tas - atkarībā no vēstures izpratnes. Tomēr svētki beidzas katru gadu ar vienu un to pašu, jaunāku un vecāku cilvēku masveida piedzeršanos, masveidā piemēslotām pludmalēm un izlauzītām kārklu audzēm kāpās, neiedomājami skaļu mūziku un daudz ko citu.

Šo svētku laikā un dienu pēc tam es vienmēr sev uzdodu jautājumu - kāpēc? Kāpēc mūsu tauta neprot svinēt? Kāpēc mūsu tauta tik daudz dzer, sēžas pie stūres un nogalina citus, un mirst paši? Kāpēc mēs, kas spējam sacerēt un atcerēties saules dainas un vienoties kopīgā dziesmā tā, kā neviena Eiropas vai pasaules nācija, nespējam saprast, ka, ejot uz pludmali, nav izdzertā pudele jānomet, kur pagadās, nav jālauž priežu un kārklu zari, nav jāčurā jūrā un jāsit pudeles pret akmeņiem.

Man nav labas atbildes uz šo jautājumu, jo inteliģence, civilizācija un uzvedība mums vispirms tiek ielikta šūpulī, tā sakot, iebarota ar mātes pienu. Tālāk mums skolā būtu jāiemācās uzvesties un saprast, kā uzvedas civilizētas tautas vai vienkārši pieklājīgi cilvēki. Un, visubeidzot, kur ir Latvijas policija, kas vajadzīgā brīdī spētu atgādināt pieklājīgā bet stingrā veidā, kā uzvesties tiem, kuriem visas iepriekšminētās mācību stundas ir gājušas secen?

Kamēr mēs neiemācīsimies nenomest papīrus, pudeles un citus mēslus, kur pagadās, nepiedzerties pie pirmās izdevības un nenobraukt kādu cilvēku svētku reibumā, mums nav tiesību saukties par civilizētu Eiropas tautu, un patiesībā es domāju, mums nav pat tiesību sūdzēties par tiem, kuri savus svētkus svin ar avīzi, voblu un šņabi, par tiem, kuri reiz pietaisīja manas vecāsmātes maizes krāsni 1944.gadā. Jo - ar ko mēs esam labāki?

Par cilvēku un tautu spriež ne tikai pēc tā, cik jauki tiek nosvinēti svētki, bet arī pēc tā, kā tiek novākts svētku galds nākošajā dienā. Mēs svinam šodien, bet man ir bailes par rītdienu, par dienu pēc svētkiem. Vai jums nav?"

Artis Pabriks, 13.jūlijā 2008.gadā