Ella: "Paņemiet rokā mikrofonu un tad paskatīsimies, kurš no mums ir blondīne"

– Vai tu savā publiskajā un privātajā dzīvē esi atšķirīgs cilvēks?

– Man jau šķiet, esmu tāda, kāda esmu. Ar darbu mana dzīve ir tik ļoti saaugusi, ka dažbrīd grūti to nošķirt no manas privātās dzīves. Mūzikā draudzīgas attiecības veido lielu daļu no panākumiem. Ja tu spēj atstāt labu iespaidu uz cilvēkiem, viņiem iepatikties, iespējams, ar laiku jums var izveidoties sadarbība.

– Kāda formāta koncerti tev pašai patīk vislabāk?

- Man patīk elitārā klubu publika. Kādreiz tāda bija sastopama kluba «Nautilus» VIP zālē. Vislabāk man patīk uzstāties cilvēkiem, kuri zina, kas ir deju mūzika – tusētājiem! Viņi saprot, ko es daru, un viņiem tas patīk.

– Kādi tusētāji, salīdzinot ar pārējām tautām, ir latvieši?

– Latviešus ir grūti atraisīt. Viņi tikai koncerta beigās sāks aplaudēt, nelaižot tevi nost no skatuves. Pirms tam sēdēs auksti. Citas tautas ir daudz atvērtākas – krievi, spāņi, amerikāņi, turki, ēģiptieši...
Publikas aktivitāte bieži vien ir atkarīga no koncerta vietas – klubu publika ir ļoti enerģiska, bet parastos koncertos cilvēki lēnāk iesilst.

– Kāda ir tava pieredze saistībā ar stereotipu par skaistām un pavieglām meitenēm no Latvijas?

– Mani šis stereotips nav skāris, jo neesmu standarta cilvēks. Protams, karsto zemju vīrieši vairāk atskatās uz gaišām meitenēm, bet ar savu uzvedību var parādīt pretējo. Mēs savu tēlu radām paši. Stereotipi mūsu zemē ir ļoti spēcīgi – tāpēc, ka man mājās ir mazi šunelīši, daudzi domā, ka esmu pilnīga blondīne. Bet pamēģiniet paši paņemt rokā mikrofonu, novadīt pasākumu, nodziedāt koncertu, novadīt TV vai radio pārraidi, pamēģiniet noorganizēt kādu liela mēroga projektu, un paskatīsimies, kurš no mums ir «blondīne"! Es kādreiz arī pakļāvos stereotipiem, taču mēs visi ļoti labi zinām, ka ārējais veidols un iekšējā būtība atšķiras.

– Vai nav tā, – lai pārdotu albumu, būs vairāk jāstāsta par suņiem, nevis par mūziku?

– Tā ir bijis. Mana vaina, ka vairāk ļāvu ieskatīties savā privātajā dzīvē, nevis runāju par darbu. Tagad es sniedzu intervijas, taču nevienam vairs neļaušu filmēt savu māju, bildēt suņus – tas ir noiets posms. Ja cilvēkiem interesēs, ko es daru, tad interesēs. Negribu vairs riskēt ar savu privāto dzīvi. Prese arvien vairāk saprot, ka ar mani nevar spēlēties, tāpēc es arvien mazāk nonāku visādās muļķīgās slejās. Ja es uz pasākumu atnāku vienkārši ar draugu un nesniedzu komentārus, bildes bieži vien nemaz netiek ieliktas, kā viņi to darīja agrāk, kad katrā otrajā žurnālā bija Ella ar viņas jauno draudziņu…

– Kas ir tevī mainījies laika posmā starp abiem albumiem?

– Ir lielāka sapratne par mūziku, studijas darbu. Esmu krasi mainījusi savu tēlu - no mazās Ellas, kas cenšas nosargāt savu sapni, uz klubu mūzikas dziedātāju, kas skaidri apzinās, ko no dzīves grib. Nācis klāt ir prāts, pieredze. Jācer, ka tas kādā brīdī neapstāsies un būs iespējas tālākai attīstībai. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.