Ķirsons:"Es ēdu un raudāju, jo man nebija neviena, kas mani aicina pusdienās..."

Bet bērnības atmiņas šai ziņā viņam nepavisam nav ļoti saulainas.

„Atbraukuši no Sibīrijas, mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi, tiešām nabadzīgi. Bijām pieci bērni. Tēvs strādāja, māte strādāja, māsas un brālis mācījās, bet es – mazākais – darīju, ko gribēju. Un visbiežāk es biju pagalmā, kur ar citiem sētas puikām spēlējām bumbu,” atceras Gunārs Ķirsons.

Viņš atminas arī savus tā laika vislielākos pārdzīvojumus, un tie bija tad, kad viņa draugu mammas ap pusdienlaiku nāca ārā un katra savu bērnu aicināja pusdienās. „Pusdienās! Pusdienās! Nāc mājās paēst!" Un es skrēju uz savu māju un ņēmu pienu, ko govs mums deva, maizi, ko tēvs ar māti nopelnīja, un liku klāt brūkleņu ievārījumu.

Es ēdu un raudāju, jo man nebija neviena, kas mani aicina pusdienās...”

Lido šefs neslēpj, ka viņam šodien ir 57 gadi, jo viņš izskatās jaunāks par saviem gadiem. Un tas tikai tāpēc, ka viņš zina: jāēd ir regulāri. „Tā nav atruna, ka nav laika, viņš uzskata. Viņaprāt, veselīgs un pareizs dzīvesveids sniedz enerģiju, palielina darbaspējas un dod to, ko mēs visi tik ļoti gribam – būt mūžam jauni.