"Ekstrēmiste" ŠEILA

— No cik gadu vecuma sāki apzināties, ka tevi «velk» uz mākslu?

— Kopš sevi vispār atceros! Kā jau jebkurš normāls bērns, arī es kopā ar savu jaunāko brālīti Oskaru gāju bērnudārzā. Domāju, ka jau bērnudārzā iemācījos protestēt. Kamēr citi bērni gulēja, es biju sarunājusi, ka man ļaus gatavot mammai brošiņu no māla ar rozītēm.

Vispār to mākslinieka ķērienu laikam esmu mantojusi no tēva, kurš ļoti labi zīmēja. Tētis mani arī veda uz visām iespējamām izstādēm. Tas man bija milzīgs pārdzīvojums. Ja zināju, ka iesim uz izstādi, tajā dienā vispār neko nevarēju ieēst. Kā toreiz, tā arī tagad mani fascinē jebkāda veida skaistums, tas mani spēj aizkustināt līdz asarām. Kad man bija četri pieci gadi, tētis mani «aizstiepa» uz Pionieru pili, kur bija bērnu zīmēšanas studija. Tur saka, ka tik mazus bērnus nepieņem, bet, kad parādīja manus zīmējumus, manu dalību tomēr akceptēja. Taču arī tur es neiztiku bez īpašām protesta formām. Protestēju arī tur. Vasarā mums bija zīmēšanas nometne. Visi bērni atkal guļ pusdienas laiku. Tikai es, protams, ne! Sēdēju un zīmēju rozītes, kas auga turpat rožu dārzā.

— Skolā arī protestēji?

— Jā... Savu skolu es nevarēju ciest. Visu to laiku, ko es tur pavadīju, tā arī nepieradu. Rokdarbos skolā es biju gandrīz nesekmīga. Ja mani spieda kaut ko darīt, man nekas nesanāca. Ne es varēju iemācīties krustdūrienu, ne piešūt pogu. Arī priekšautu, ko vajadzēja šūt kā ieskaites darbu, manā vietā uzšuva mamma. Rokdarbus necietu ne acu galā, īpaši jau šūšanu!

— Kad tad tu iemācījies šūt?

— Tur jau tā lieta, ka šūt es mācēju, vienkārši skolā man nekas nesanāca. Atceros, manai mammai bija veclaicīga «Zinger» kājminamā šujammašīna, mamma šuva kleitas. Man tieši bija tāds leļļu laiks, kad šuvu tām kleitas. Vienu dienu mamma aizgājusi uz veikalu, es skatos — viņai uz šujammašīnas stāv skaists audums. Pielavījos šim audumam un nogriezu mazu gabaliņu. Vēlāk izrādījās — tieši no auduma vidus... Sašuvu svārkus, bet man tie šķita tādi nabadzīgi un pārāk vienkārši. Ieraudzīju mammai uz galda mežģīnes, kas bija dabūtas «pa blatu», jo tolaik tās bija baigais deficīts. Loģiski, visas šīs mežģīnes piešuvu lelles svārkiem. Es tikai šuvu, šuvu, šuvu. Tā piešuvu visus daudzos mežģīņu metrus. Mamma mani nepēra, tikai noteica, lai turpmāk griežu no malas.

— Kad tu pārstāji šūt lellēm un sāki šūt cilvēkiem?

— Uzreiz pēc tam, kad beidzu spēlēties ar lellēm. Visiem zināms, ka padomju laikā neko nevarēja dabūt, visi staigāja vienādās drēbēs. Es tā nevarēju, tāpēc sāku šūt pati sev. Jau tad, kad man bija trīspadsmit četrpadsmit gadu, pati šuvu drēbes ar dažādiem krāsainiem uzrakstiem, visādiem «bļambukiem». Ja pilsoņi man apkārt nebija sašutuši par manu izskatu, es nemaz nevarēju paiet pa ielu, man nevedās solis. Pēc kāda laika man tas trakums pārgāja, tomēr drēbes sev joprojām šuvu pati, sāku šūt arī draudzenēm. Biju tik traka, ka arī uz skolu nevilku formu, kā tas pienācās padomju skolēnam. Tāpēc, tikko notika līnijas, kaut kāda rindās stāšanās, man lika iziet vidū un visiem mani rādīja kā paraugu, kā nedrīkst ģērbties. Tā kā es pēc savas būtības tomēr esmu diezgan kautrīga, man šie pasākumi parasti šķita diezgan nepatīkami.

— Tava modes mākslinieces karjera sākās bez kādas īpašas izglītošanās.

— Tāda oficiāla papīra, kur rakstīts, ka esmu tas un tas, man nav. Kad man bija jāraksta savs CV, sapratu — man īstenībā nav, ko rakstīt. Mācījos studijā te pie viena mākslinieka, te otra. Viens gads vienā skolā, otrs atkal citā. Bet nu kaut ko es tomēr esmu pabeigusi, un kaut kādi papīri jau man ir. Atskatoties pagātnē, spriežu, ka esmu darījusi dažādas lietas, kas man nemaz nevar noderēt. Piemēram, zīmēt multenītes. Nu, kāda vajadzība man zīmēt multenītes?! No otras puses — daru to ļoti labi. Tad gāju pie vienas mākslinieces uz viņas komunālo dzīvokli un zīmēju. Man šķiet, es esmu mācījusies un māku pilnīgi visu — ādu apdarināt, apgleznot porcelānu un stiklu, pīt groziņus... Līdz šim man šķita, ka kaut ko iesākt un nepabeigt ir ļoti slikti. Bet tagad es iesāku, un šuvējas visu pabeidz. Tas man ir ideāls variants!

— Tu uzskati, ka tas papīrītis nav vajadzīgs vispār?

— Nē, tā gan es nedomāju. Taču es uzskatu, ka izpratni nevar iemācīt — vai nu tā ir, vai nav. Ideāls variants, ja diplomu iegūst cilvēki nopietnā vecumā. Bet, ja mācās un papīrus saņem tādi zaļi gurķi, viņi bieži vien nobremzē savu izaugsmi, jo pēc tam visu mūžu seko vienam noteiktam šablonam, ko iemācījusi viņu vienīgā pasniedzēja. Protams, ir arī daudzi izņēmumi, bet gadās arī tā. Vispār es arī labprāt dotos kaut kur prom un mācītos. Kad izkļūsti laukā no ierastās vides, tu visu ieraugi skaidrāk un asāk. Bet tas nozīmētu apgriezt ar kājām gaisā visu savu dzīvi — darbu, ģimeni...

— Atceries, kā nopelnīji savu pirmo naudu?

— Tolaik naudu varēja nopelnīt tikai tie jaunieši, kam bija tā laime piedzimt kolhozā. Pārējiem nauda bija kaut kas neaizsniedzams. Mēs ar manu mazo brālīti braši devāmies uz melno tirgu, kas kādreiz atradās pie Sporta akadēmijas, un pārdevām mūsu mākslas darbus, drēbes, ko uzšuvām ar dažādām firmas zīmēm. Tā arī sapelnījām pirmo naudu.

— Un kad tā pavisam nopietni pievērsies savai karjerai?

— Sākumā tā nemaz nebija nekāda karjera. Manai mammai piederēja mākslinieku darbnīca. Bet naudas, kā jau māksliniekiem, nebija. Mirklī, kad sākās gaišie laiki un cilvēki jau drīkstēja paši kaut ko darīt, steidzīgi ar mammu nobīdījām stelles malā un sākām šūt. Izrādījās, visi bija gaidījuši, kad mēs beidzot sāksim šūt. Vēl pēc kāda laiciņa apprecējos. Mans nu jau bijušais vīrs tieši tolaik bija nopircis sadzīves pakalpojumu kombinātu, kurā bija arī šūšanas salons. Tur es kārtīgi ievingrināju roku. Pēc tam mēs izšķīrāmies, un, lai tiktu no manis vaļā, bijušais vīrs nopirka man darbnīcu. Tā arī viss sākās.

— Droši vien ne vienmēr bijis viegli.

— Nav jau bijis viegli, turklāt es esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka nekad nav izdarījis labāko, ko varējis. Atceros kādu reizi, kad biju baigi sakreņķējusies. Mana laba draudzene, grāmatvede un administratore, kas mani vienmēr ļoti atbalsta, atnesa man Paulu Koelju grāmatu. Tas tieši sakrita ar laiku, kad man vajadzēja piedalīties vienā milzīgā modes pasākumā, kuru organizēja Žanete Auziņa. Aizgāju uz šo pasākumu, kur mani izlamāja, jo es kaut ko biju izdarījusi ne tā, kā vajag. Es kārtīgi izraudājos. Taču beigās uzvarēju šajā konkursā! Un tieši iepriekšējā naktī grāmatā biju izlasījusi — ja cilvēks kaut ko dara no visas sirds, tad visa pasaule viņam palīdz. Tā arī bija. Lai mani uzmundrinātu, viena šuvēja man bija uzšuvusi jaunu kleitu, kuru man atnesa taisnā ceļā uz operu. Tā balvu saņēmu, uzcirtusies jaunā kleitā, priecīga un laimīga. Tāpēc, ja kaut ko sirsnīgi dari, vari tikai iegūt.

— No malas tā vien izskatās, ka tu esi mūžīgā kustībā.

— Bet tā jau arī ir! Tagad es jau esmu drusku nomierinājusies, bet kādreiz — piedalījos visos konkursos pēc kārtas, ko tikai es nedarīju! Atceros, tikko man bija piedzimusi meita. Visus deviņus mēnešus tāda apaļīga biju nostaigājusi un pēc tam strauji novājēju. Kopā ar kādu draudzeni izlēmām, ka jāpiedalās modeļu vai kaut kādā tamlīdzīgā konkursā. Sieviete tikko pēc dzemdībām!!! Tie konkursi vispār ir baigi foršie — man uzreiz ir ideja, tāds stress...

— Šķiet, ka riskēt arī tev patīk — realitātes šovs «Ekspedīcija», sniega dēlis...

— Man ir tāda nelaime — bieži vien, kad ar kādu runājos, esmu iegrimusi savās domās un pusi nedzirdu. Tomēr cilvēki man izsaka dažādus priekšlikumus, un es parasti atbildu ar «jā», kaut reizēm nemaz īsti nezinu, kam esmu piekritusi. Tā, piemēram, reiz biju kāda metālistu konkursa žūrijā. Esmu lēkusi ar izpletni, gandrīz 40 gadu vecumā iemācījos braukt ar sniega dēli. Laidos pa Amatu smailītē ar 20 centimetru augstām malām. Kopš tā laika gan no ūdens diezgan apzināti izvairos. Vienmēr esmu gatava jauniem izaicinājumiem. Smejos — kad nomiršu, lai mani sakausē kopā ar moci — tā man būtu lielākā dāvana.

Materiāls publicēts sadarbībā ar