Dinamīts ar spēcīgu balsi, vārdā Candy

Dziedājusi un iejutusies tēlā mūziklos "Robinsonu dārgumi", "Dekamerons", bet šovasar startēs izrādē "Ar būdu uz baznīcu". Mūziķu aprindās novērtēta kā dziedātāja ar nepārspējami spēcīgu balsi, kas koncertā eksplodē kā dinamīts un aizrauj sev līdzi skatītāju tūkstošus.

«Ja es kaut ko daru, tad kārtīgi. Man nepatīk sasteigt, nogrūst pa roku galam. Tad parasti sanāk čiks,» viņa saka. Vēl viņa atzīst, ka šobrīd viņas dzīve ir dažādiem būtiskiem notikumiem bagāta. Jo īpaši Lienei esot prieks par iespēju izpausties radošajā jomā. Tagad es izbaudu to, ka esmu sieva, ka esmu māte, ka esmu mūziķe, ka esmu jauna sieviete.»

Zvaigzne jau trīs gadu vecumā

Mana bērnība pagāja Siguldas pievārtē. Ģimenē bijām trīs bērni. Man ir pusotru gadu vecāka māsa Linda, piecus gadus jaunāks brālis Edgars jeb sīkais bračka, kā mēs viņu saucam, un vēl pusmāsa - no tēva pirmās ģimenes.

Mana mamma ir farmaceite. Kādus piecpadsmit gadus viņa nostrādāja savā profesijā, tad - bērnudārzā, bet tagad viņa auklē manu dēliņu. Atvilināju viņu uz Rīgu.

Ar tēti man nav tik ciešs kontakts kā ar mammu, jo vecāki izšķīrās, kad gāju astotajā klasē. Satiekoties ar tēvu, pasakām viens otram čau!, pajautājam, kā iet, un vairāk neko.

Kopš bērnības esmu bijusi barvede un cīnītāja - neļāvu sevi apvainot, darīt pāri. Man nekad nebija miera - gribēju visu ko darīt, visur kur piedalīties. Jau trīs gadu vecumā ieguvu 1. vietu Latvijas Televīzijas mazo vokālistu konkursā Cālis. Tagad dēliņš neatpaliek no manis - divus gadus un sešus mēnešus vecais Sebastians Matiass arī dzied - pirms Mātes dienas uzstāsies koncertā.

Bērnībā vecāki man mācīja nemelot, vienmēr teikt patiesību acīs un neslēpt savas emocijas, vienalga, vai tās būtu labas, vai sliktas. Sava tiešuma dēļ bieži dabūju ciest, jo kāds apvainojās, cits sabļāva pretim. Tas dažkārt man ķērās pie sirds tik ļoti, ka varēju apraudāties. Savas taisnības mīlestības dēļ esmu dabūjusi arī zilu aci. Kad klasesbiedram aizrādīju, lai beidz ņirgāties par vienu no mūsu klases meitenēm, konflikts samilza līdz tādai pakāpei, ka es dusmās viņam iesitu. Viņš blieza pretim, un tā abi tikām pie zilas acs.

Pēc šīs saķeršanās klasesbiedrs īpaši nemainījās, taču es vismaz biju mēģinājusi aizstāvēt cilvēku, kuru noniecina, aizvaino. Tagad sevi mēģinu piebremzēt un jebkurā situācijā uzreiz nespļaut ārā to, kas uz mēles. Taču, ja cilvēks man nepatīk, tad nepatīk, un man viņu vispār nevajag, bet, ja patīk, tad ļoti. Esmu diezgan liels galējību cilvēks. Mana labākā draudzene ir tieši tāda pati. Pat vēl trakāka, jo bieži vien viņa mani bērnībā nolika pie vietas.