Kulakovam 50, jauna draudzene (21) un dzīvē viss vēl priekšā

Paukš! Šampanieša pudelei korķis ir laukā! Līst uz visām pusēm. Trāpa nošu lapām, samta klavierbeņķim, biksēm un uz grīdas. Pelēkzilās acis aiz apaļajām Veidenbauma brillītēm samulsušas lūkojas apkārt. "Es atvainojos. Laikam par stipru sakratīju," skan lēnīgs nazāls. Otra tāda Latvijā nav. Ar papīra salvešu kumšķiem mēs metamies uzslaucīt. Kristiāna taču izmazgājusi grīdu! "Virtuvē," Kulakovs precizē. "Pirms nedēļām trim."

Jura Kulakova draudzene, 21 gadu vecā čelliste Kristiāna Balčus, labprāt uzspodrinātu arī komponista darba kabinetu. Taču šajā nošu, grāmatu, mūzikas instrumentu, dažāda izmēra glāzīšu un vienas medus burkas (uz klaviermalas) kakofonijā kārtību drīkst ieviest tikai viņš pats. Pie grāmatplaukta meitene rīta pusē piestiprinājusi zīmīti: "15.00 Tev noteikti jābūt mājās un jārunā labas lietas." Atgādinājums rakstīts ar sarkanu tinti un beidzas ar smaidiņu. Kulakovs tīksmīgi izstaipās un smaida. Laimīgs. Uz piecdesmitās dzimšanas dienas sliekšņa viņam blakus ir mīloša meitene, top mūzika un, galvenais — viņš var atļauties dzīvot, kā grib.

Mājīgajā divistabu dzīvoklītī Čaka ielā komponists atgriezās šoruden pēc šķiršanās ar otro sievu, mākslas zinātnieci Ievu Kulakovu. Pirms laba laika viņš draudzējās ar kādu citu personību no mākslas aprindām, - Mākslas akadēmijas pasniedzēju Barbaru Ābeli. Vēl pirms tam kopā ar pirmo sievu audzināja meitu Justīni, kurai tagad ir deviņpadsmit gadu. Abi kopā muzicē. Savas sievietes Kulakovs mīlējis un šķiroties pietaupījis visus skarbos vārdus. Ievai Kulakovai pat veltījis dziesmu, kas tā arī saucas — "Šķiroties - Ievai". Šī nu beidzot bija tā reize, kas lika viņam saprast: ar skaistām, gudrām un izdarīgām sievietēm, kuras mājās grib būt direktores, saprasties viņam īsti neizdodas. Gribas bēgt uz savu "vecpuiša dzīvoklīti", kur starp notīm, grāmatām un varbūt kādu vīna glāzi mierīgi vadīt savas dienas.

Pagalmā pie loga zālē ieaugusi viņa vecā, zaļā vabolīte. Tuvojoties piecdesmit gadiem, Kulakovam gribas mieru. Kaut ko jauku un skaistu. Bez cīkstēšanās "kurš gudrāks?" un norītiem krupjiem. Šoziem idille, par ko viņš lāgā neuzdrošinājās sapņot, kļuva par īstenību. Ierakstot jaunās dziesmas, Kulakovs vienreiz uzmeta aci jaunajai, gaišmatainajai čellistei ar acīm kā Bridžitai Bardo. Tad otrreiz. Viņa bija tik jauka! "Jauna un skaista, bet arī gudra," viņš saka, mēģinādams aizdedzināt cigareti. Šķiltaviņas drebošajos pirkstos knikšķ. Runājot par Kristiānu, bez saviļņojuma neiznāk. "Gudra un tik mīļa," viņš klusinātā balsī sirsnīgi saka. Šī ir pirmā reize dzīvē, kad viņam izveidojušās attiecības ar daudz jaunāku sievieti. Sākumā tas mulsinājis. Tad viņš padomājis, ka galvenais nav gadi, bet saprašanās.

Kādu vakaru, nākot pēc koncerta uz mājām, Artilērijas un Čaka ielas stūrī viņu apturēja meitenes. Kulakovs nepaspēja atvērt muti, lai atteiktos no nepiedienīga piedāvājuma, kad viena no viņām sāka raustīt otru aiz rokas: "Ti što ģelaješ, da on že kompozitor!"* Pirms pazušanas sava nama pagalmiņā iepretim Ziedoņdārzam meitenes viņam nopakaļ uzsauca: "Zinām jūsu mūziku! Klausāmies!". "Tagad vairs neko nepiedienīgu nepiedāvā," Kulakovs smejas. Pie Čaka un Artilērijas ielas skārņa, kur agrāk vēlos vakaros viņš redzēja skatus kā no Almodovara filmām, ir tukšs un kluss. Meitenes pārcēlušās uz citām ielām. Kulakovs atzīst, ka popularitāte viņu mulsina. "Patiesībā es esmu ļoti kautrīgs."

"Galīgs tizlenis es tomēr nebiju. Nodarbojos ar basketbolu," Kulakovs atklāj. Treniņi viņam palīdzēja tikt vaļā no elpošanas ceļu saslimšanām. No mammas iedzimto nazālo balss tembru pastiprināja hroniskās iesnas. Un vēl šķība deguna starpsiena. "Bērnībā runāju vēl briesmīgāk. Tagad skatuve mani izmācījusi," Kulakovs nosmejas.

Studējot komponistu klasē konservatorijā, solfedžo stundas viņam vienmēr sagādāja stresu. "Reiz bija jādzied trīsbalsīgi Baha fūgas. Mēs, trīs rūcēji, sanākuši. Nevienam nav diapazona, netiekam augšā." Slikta balss komponistu vidū nebūt nav retums. Tomēr "Pērkona" repertuārā ir dziesma ar Klāva Elsberga vārdiem, ko iedziedājis Kulakovs (Manā pagalmā kretīni dejo). "Tie varētu būt repa pirmsākumi Latvijā," viņš ironizē.


"Piecdesmit. (Pauze.) Nu jā," viņš iesmejas. Tas par gadiem. "Skan kaut kā jocīgi, bet it nekas nav mainījies. Varbūt no rītiem gribas pagulēt mazliet ilgāk." Krunciņas un nogurušas acis? Nav! Nekādas noteiktības dzīvē arī ne. "Reizēm jau padomāju — cik ilgi tā var iet? Varbūt… līdz gadiem sešdesmit," viņš sirsnīgi smej.