Roberto Agostino Meloni: "Itālieši dzimst, lai baudītu dzīvi"

Viņa itāliešu temperaments un kūsājošais optimisms neatstāj vienaldzīgu nevienu. 30 gadus vecais Roberto Latvijā piedalījies vairākos šovos un mūziklos, tagad viņš televīzijā vada raidījumu "Sapņi piepildās". Popularitātes kauss līst pāri malām, taču itāliešu dziedātājs steidz atgādināt, ka pirātiem varot gan piemesties jūrasslimība, bet zvaigžņu slimība noteikti nedraudot.

– Stāsta, ka itālieši nākot pasaulē, lai dziedātu...

– Itālieši dzimst, lai priecātos, lai izbaudītu dzīvi, lai dziedātu, lai smaidītu. Itālieši piedzimst pareizā gaisotnē un dzied, turklāt sākumā – skaļi dzied.

– Laikam jau neesat izņēmums un dziedāšana jums gēnos ierakstīta?

– Manas ģimenes centrs noteikti ir mamma Gavina. Iesākumā abi ar brāli Mario dziedājām mammai par godu un viņa aizkustinājumā vienmēr raudāja. Man bija četri gadi, kad pirmo reizi kāpu uz skatuves.

– Mamma gribēja, vai ģimenes jaunākā atvase pati vēlējās?

– Es visu laiku dziedāju. Mamma saprata, ka pienācis laiks laist uz skatuves mazo Meloni. Tas bija skaisti. Joprojām atceros mammas asaras. Sirsnības un patiesa prieka asaras. No viņas es tik daudz mācījos un mācos joprojām. Pats galvenais – esi atvērts un patiess, un cilvēki tevi sapratīs.

– Arī jūsu vārds skan kā melodija.

– Man tas ļoti patīk. Šo vārdu izdomāja mana vecākā māsa Roza. Man vēl ir divas māsas – Gradziela un Džovanna, brālis Mario. Esmu jaunākais un visizlutinātākais. Vienīgais no mūsu ģimenes dzīvoju ārzemēs. Mamma to ļoti pārdzīvoja, īpaši sākumā. Taču bieži sazvanāmies, un vismaz tā sarūk lielais attālums, kas mūs šķir. Bet, kad atbraucu uz Sardīniju, kad visa ģimene esam kopā un kad mamma cep savas izcilās apaļās kūciņas ar biezpienu un rozīnēm, katru reizi domāju – kā es bez tā visu šo laiku esmu spējis iztikt? Mēs esam tipiska itāliešu ģimene, kurā rūpējas un satraucas cits par citu, kurai lielu prieku sagādā pulcēšanās pie kopīga pusdienu galda, kad cits caur citu stāstām par visu, kas ar mums noticis un notiek.

– Sarunās tik bieži pieminat savu ģimeni. Acīmredzot nebija vienkārši pamest dzimtās mājas un doties uz svešu zemi.

– Pašlaik esmu Rīgā, taču vienmēr uzsveru, ka esmu pasaules pilsonis. Rīgā jūtos ļoti labi, man patīk dzīvot Latvijā kopā ar latviešiem. Man patīk, ka cilvēki uz ielas smaida pretī, reizēm paprasot – vai sapņi piepildās? Taču nevaru apgalvot, ka palikšu Rīgā. Dzīvē nekas nav prognozējams.

– Kāpēc atbraucāt uz Rīgu, nevis uz Londonu, Vīni, Parīzi?

– Starp citu, Parīzē ERASMUS programmā mācījos franču valodu.

– Tad jau franciski runājat labāk nekā latviski?

– Patiesībā no franču valodas daudz ko esmu aizmirsis. Kad esmu Sardīnijā ar savu ģimeni, ar mammu, pieķeru sevi domājam, ka, sarunājoties itāliski, man pa vidu jaucas latviešu vārdi, piemēram, "nu". Mana mamma prasa, kas tas ir – "nu"?

– Viņa nesaka, ka itāliski jau runājat ar akcentu?

– To gan ne. Es taču arī latviski vairs nerunāju ar akcentu, vai ne? (Smejas.) Mana ģimene it kā jau sen pieradusi, ka ceļoju apkārt pa pasauli. Esmu kādu laiciņu pastrādājis arī Vācijā. Tomēr saprotu – manējiem tā līdz galam nav iespējams pierast, ka esmu tālu projām no mājām. Atgriežoties Sardīnijā, īpaši mamma katru reizi lūdz – varbūt šoreiz, dēls, nekur vairs prom nebrauksi. Taču viņa, māsas un brālis redz, ka man ir labi, man veicas un esmu laimīgs. Un viņi ir laimīgi kopā ar mani.

– Pirms pieciem gadiem par jūsu galamērķi kļuva Rīga.

– Laimēju stipendiju studijām Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Ja man kāds toreiz teiktu, ka palikšu tik ilgi dzīvot Latvijā, noteikti nenoticētu. Lai gan – man patīk redzēt jaunas zemes, patīk iepazīt cilvēkus, patīk būt viņu vidū.

– Kādi ir latvieši itālieša skatījumā?

– Pirmo reizi uz Latviju atbraucu oktobrī. Lija lietus. Laiks bija drūms un draņķīgs. Kur saule, kur zilās debesis un ierastais siltais laiks? Manu dzīvi priecīgāku darīja Latvijas audžumāte Lilita Rozenberga ar savu ģimeni. Tieši pateicoties viņiem, man bija vieglāk iejusties svešajā zemē. Sākumā reizēm pat smieklīgi sanāca ar savstarpējo saprašanos, jo tobrīd es angliski ne bum bum. Tagad, protams, ir citādi. Lilita mani uzņēma savā ģimenē, te es jutos kā savējais. Ja sailgojos pēc mājām, man to ļāva baudīt Rozenbergu ģimene. Ar viņu sirsnību, sapratni un iejūtību arvien vairāk izpratu Latviju un iemīlēju to. Lilitas ģimene joprojām seko līdzi maniem darbiem, nāk uz koncertiem. Un zinu, ka jebkurā brīdī būšu gaidīts pie viņiem.

Cilvēki visā pasaulē tomēr ir vienādi. Galvenais, ja esi pozitīvi noskaņots, dzīvespriecīgs, proti priecāties par dzīvi, tad cilvēki tev smaidīs pretī. Agri vai vēlu, bet smaidīs. Un tad pat paskries garām kāda skaudība vai vēl kāda negatīva nots. Starp citu, par to rudeni. Man tagad ļoti iepaticies Latvijas rudens ar savām krāsām, ar košumu. Te valda miers un klusums.

– Dziedošais Roberto tagad piepilda bērnu sapņus televīzijas raidījumā. Varbūt kādam ienāks prātā, ka nospiedīsiet pogu, un arī Eirovīzijā mūsu pirātiem sapņi piepildīsies?

– Sak, vēl beigās iedos mums diplomu. (Smejas.) Man ļoti patīk strādāt raidījumā "Sapņi piepildās". Par šo piedāvājumu uzreiz biju sajūsmā. Esmu pārliecināts, ka man piestāv šis raidījums. Priecājos par bērnu vienkāršību, viņu sajūsmu par katru it kā šķietamu sīkumu. Vienmēr atcerēšos meitenīti no Daugavpils rajona, kura gribēja redzēt Rīgu. Tāpat kā bērnus, kas grib kļūt par ārstu vai stjuarti un kuru vēlmes izdodas piepildīt. Ar šiem bērniem kopā es izbaudu visvienkāršākās lietas, lai dzīvotu no sirds. Un varbūt arī – lai vienkāršāk varētu pārvarēt sarežģītus un grūtus mirkļus, ja kādreiz tādi nāks priekšā.

– Jūs esat pirmais no Latvijas, kurš divus gadus pēc kārtas uzvarējis Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas finālā.

– Tagad atliek vien domāt, ka sapņi tiešām piepildās. No Itālijas arī esmu vienīgais, kurš uz Eirovīziju brauc otro reizi pēc kārtas. Pirms manis kaut kas līdzīgs izdevās Dominiko Modunjo, kurš dziedāja ...volare... (Roberto sāk dungot melodiju). Man ir atbildīgs uzdevums, jo beigu beigās pārstāvu divas valstis. Pagājušajā gadā man bija liels gods piedalīties Eirovīzijā Bonaparti.lv vīru grupā. Un šogad esmu viens no pirātiem. Mums ir fantastiska kompānija, kas nedaudz mainījusies, gatavojoties konkursam Belgradā. Taču tas nemaina mūsu kopējo saprašanos.

– Vai jums ir svarīgi būt slavenam?

– Tas ir ļoti nosacīti. Man svarīgākais ir darbs, ko daru. Un, ja tas vēl sagādā prieku ne tikai pašam, bet ļoti daudziem, ja tas liek dzīvot līdzi tūkstošiem cilvēku, lai ir tā popularitāte. Bet nez vai esmu slavenība. Es lepojos, ka visa Eiropa redzēs, kā itālietis dzied kopā ar latviešiem. Visi redzēs, cik labi mums tas sanāk.

– Jūsu dzimtenē ne īpaši daudz raksta par gaidāmo konkursu.

– Itālijā par Eirovīziju daudz neinteresējas.

– Nu ja, jums jau ir savs Sanremo un vēl citi populāri konkursi.

— Sanremo gan pašlaik klājas ļoti slikti, reitingi šogad ir ļoti zemi. Zināt, kas ir interesanti? Eirovīzijā šogad piedalīsies vēl divi itālieši: viens – no Šveices, otrs – no Sanmarīno. Varbūt tieši mēs ar savu līdzdalību tik plašā pasākumā atvērsim tam durvis uz Itāliju un arī tur kādreiz notiks Eirovīzijas konkurss.

– Kur ir jūsu mājas?

– Manas mājas ir tur, kur sirdi un domas piesaista. Galvenais – esi mierā ar sevi, ar savu sirdi, ar prātu. Manas mājas ir tur, kur esmu laimīgs un priecīgs.

– Belgrada nav tālu no Itālijas. Vai kāds no jūsu ģimenes nedosies turp, lai atbalstītu jaunāko dēlu?

– Mana vidējā māsa Roza ļoti grib atbraukt uz Belgradu. Pagājušajā gadā, kad dziedājām Helsinkos, tas bija par tālu. Taču es nezinu, vai viņai vajadzētu braukt, jo Serbijā politiskā situācija nav ļoti droša un stabila. Atklāti sakot, es mazliet uztraucos par viņu. Turklāt es nevarētu daudz laika veltīt Rozai, jo pirātiem Belgradā būs liels darbs. Pirms izlidošanas no Rīgas izpētīju mums paredzēto darbības programmu – tā ir ļoti piesātināta.

– Uz skatuves esat temperamentīgs, visu varošs, atraktīvs. Vai sadzīvē arī esat izlēmīgs cilvēks, kurš, ja vajadzētu, spētu iet cauri sienām, lai sasniegtu vēlamo rezultātu?

– Esmu neiecietīgs. Tomēr negribu apgalvot, ka esmu varonis. Par varoni var kļūt, pārliecinoši un godīgi darot savu ikdienas darbu. Ziniet, mazi bērniņi ir īsti varoņi, dienās izaugot par lieliem cilvēkiem. No viņiem var iemācīties ļoti daudz. Patiesumu, atklātību, mīļumu, sirsnību, vēl daudz ko citu. Katrs cilvēks savā vietā un laikā var būt varonis. Galvenais ir atrast sev vispiemērotākās darbības, ar kurām vari sevi izpaust. Es zinu, ka esmu atradis savu īstāko apliecināšanas veidu. Bet varbūt pēc kāda laika atklāšu, ka protu vēl kaut ko tādu, kas patlaban pat sapņos nerādās.

– Jūs lieliski dziedat, bijāt "Talantu fabrikā", piedalījāties šovā "Dejo ar zvaigzni", tagad esat raidījuma "Sapņi piepildās" vadītājs. Esat domājis, kas varētu būt nākamais šajā rindā?

– Kļūt par Latvijas prezidentu. (Smejas.) Nopietni runājot, līdzdalība ikvienā no šiem pasākumiem mani patiesi bagātināja. Esmu dzirdējis, ka daudzi nosoda "Talantu fabriku", bet varbūt vienkārši skauž. Nekautrējos, ka tajā piedalījos. Ieguvu jaunus draugus, jaunu pieredzi. Tāpat kā zvaigžņu dejošanā, turklāt ļoti daudz iemācījos. Vien reizēm nepatīk, ka tik daudz un bieži lieto to vārdu "zvaigzne". Man šķiet, tas ir kaut kas īpašs, ne ik uz soļa lietojams vārds.

– Ļoti aizņemti cilvēki laiku plāno gandrīz vai pa minūtēm. Šķiet, jūs arī pie viņiem piederat.

– Ar lieliem plāniem neaizraujos. Taisnība, esmu aizņemts, nodarbojos ar tik daudzām interesantām lietām. Mana lielākā vēlēšanās ir būt apmierinātam ar to, ko daru ar pilnu atdevi. Ļoti gribu, lai tas, ko daru, patīk un palīdz citiem cilvēkiem. Es zinu, ka pat ar atklātu, saulainu smaidu var palīdzēt daudziem cilvēkiem, palīdzēt tiem, kuri ir rūpju nomākti. Un viņi vairāk uzticēsies citiem, būs atvērtāki un pārliecināsies, ka dzīvē ir arī daudz saules. Es no sirds gribu būt vērtīgs citiem.

***

Roberto MELONI

• Dziedātājs.

• 30 gadus vecs.

• 1997. gadā konkursā Una voce per Sanremo dziedājis finālā.

• Piecus gadus dzīvo Latvijā.

• Piedalījies Latvijas "Talantu fabrikā", šovā "Dejo ar zvaigzni", TV raidījuma "Sapņi piepildās" vadītājs.

• Kopā ar Elizabeti Zagorsku izveidojis koncertprogrammu itāliešu, latviešu un angļu valodā; deviņām dziesmām mūzikas autore ir Elizabete, tekstu autors ir Roberto.