VOLFAM joprojām labi
Dīdžejs Artis Volfs Radio SWH nostrādājis 15 gadus un atzīst: «Ak, Dievs, cik ilgi! Pēc ārzemju standartiem tas laikam nav īsti normāli, bet Latvijā ir cita situācija – esam maza valsts un cilvēku mums ir tik, cik ir. Un es nevaru arī iedomāties, ko citu varētu darīt!»
[5]
[5]
«Atradu pašu pirmo topu!» ar roku aprakstītu A4 formāta lapu atlocītiem stūriem rāda Radio SWH ētera cilvēks Artis Volfs.
Mēs sēžam viņa jaunajā kabinetā, uz galda ir divas metāla plāksnītes ar viņa vārdu. Runājam par to, kā bija kādreiz, - tad, kad pirms 15 gadiem tika izveidots Radio SWH un Artis Volfs bija viens no tiem pieciem cilvēkiem, kas veidoja topošās raidstacijas komandu.
Mazliet avantūras
1992. gads. Tolaik Artis Volfs strādāja radio Divi A, kur veidoja ziņas un pats tās arī lasīja. Un, būdams arī dīdžejs, labi pazina Fredi (Andri Freidenfeldu), Ufo (Kasparu Upacieri). Ar mūziķi Ainaru Mielavu arī bija pazīstams, bet tikai nedaudz. Un tad, kad tapa ideja par radio un no vīzijas viss kļuva par realitāti, Ainaram Mielavam tika uzdots uzdevums – izveidot komandu. Ko viņš darīja? Protams, uzaicināja pievienoties viņam pazīstamos cilvēkus, to skaitā arī Arti Volfu.
"Mēs, protams, uzreiz piekritām, jo toreiz tas bija sapņa piepildījums – tev būs visas iespējas, tev uzliks tehniku, kas 1992. gadā šķita kā medusmaize," atminas Artis un tūliņ arī nosauc to pirmo piecnieku – Ainars Mielavs, Fredis un Ufo, Horens Stalbe un viņš. Tiesa, līdz brīdim, kamēr jaunizveidotā radiostacija sāka raidīt, darbinieku pulciņš bija pieaudzis un klāt pienākuši Ēriks Loks, Māra Kalniņa, Dace Volfa, Māris Spilva, Aldis Kušķis, Ivars Krastiņš. "Jāsaka, kā ir. Ko darīt, mēs tā īsti nemaz nezinājām, tā bija liela avantūra. Viens gan bija skaidrs – mēs gribējām spēlēt sev tuvu mūziku un vēlējāmies, lai tā sasniedz daudz dzirdīgu ausu. Tāda bija sākotnējā doma, ko akceptēja arī Zigmars Liepiņš. Viņš gribēja, lai būtu personības, kuras cilvēkiem var vairāk pastāstīt par mūziku, jo tolaik ar to informāciju bija, kā bija, nevis kā tagad. Internets un mobilie telefoni bija apmēram tādi (rāda uz datoram pieslēgto tumbiņu)," ne bez smaida stāsta Artis Volfs.
1993. gada 15. maijs. Ar milzīgu koncertu tiek atklāts Radio SWH. "Koncerta viesis bija Dr. Albans, un toreiz tas bija kaut kas neiedomājams. Jā, atklāšanas ballīte man ir spilgti palikusi atmiņā kā ārkārtīgi vērienīgs, pompozs un dārgs pasākums," teic Artis.
No avantūras uz biznesu
Par avantūru jaunizveidoto radiostaciju varēja dēvēt pirmos pāris gadus. "Mums absolūti nebija saprašanas par to, kā mēs te varam nopelnīt vai izdzīvot. Vai tas bija svarīgi? (Smejas.) Tas pilnīgi nebija svarīgi aptuveni divus gadus. No sākuma eiforija, un pēc tam bija jāsāk domāt, kā staciju sakārtot."
1995. gadā radio patiesi sāka veidot kā biznesu un nostādīt uz pareizajām sliedēm, lai tas varētu pelnīt. Artis Volfs norāda, ka būtībā Zigmars Liepiņš bijis tas cilvēks, kurš "nolika staciju uz kājām", un gan viņš, gan Jānis Šipkēvics braukuši uz Ameriku smelties zināšanas. "Tajā procesā no psiholoģiskā viedokļa bija arī nepatīkami brīži, sevišķi dīdžejiem, jo viņus mēģināja ielikt kaut kādos rāmjos, likt spēlēt tās dziesmas, kas ir jāspēlē, un vairs nevarēja tā izvēlēties. Jebkurai radošai personībai rāmji – tā ir katastrofa. Bet tik un tā tas neizslēdz iespēju uzspēlēt to, kas arī pašiem patīk, jo man ir grūti nosaukt kādu radiostaciju Eiropā, kur ir tik liela datubāze kā mums. Jebkurš dīdžejs var paņemt un nospēlēt to, ko viņš grib, ja tas ir iekļauts datu bāzē," stāsta Artis un min piemēru. Kāda radiostacija Igaunijā operē ar 500–600 dziesmām datu bāzē, bet Radio SWH strādā ar aptuveni 5000 dziesmām. Tādējādi iespēja nospēlēt dziesmu, kas ir sirdij tīkama, ir desmit reizes lielāka.
Kopš 2000. gada Artis Volfs ir ne vien dīdžejs, bet arī mūzikas redaktors un, kā pats norāda – sanāk, ka arī radiostacijas menedžeris. "Lielā mērā es šo darbu esmu darījis gandrīz no pašiem pirmsākumiem, un, tā kā nebija kārtīgas sistēmas, ar mūziku principā nodarbojāmies mēs visi. Jānis Šipkēvics, kā jau programmu direktors, to visu pieskatīja." Tādējādi ētera stundas Artis Volfs dēvē tikai par aisberga redzamo daļu, otra sevī ietver tehnisku lietu risināšanu, kas viņam ne visai patīk, bet jādara ir.
Joprojām ir labi
Pirms 15 gadiem iekļūšana toreiz jaunizveidotajā radio Artim Volfam bija sapņa piepildījums. Ko darbs viņam nozīmē šobrīd? "Būtu pompozi teikt – sapņa piepildījums, bet toreiz nevarēju iedomāties sevi izpaužamies nevienā citā veidā. Tagad es varu teikt to pašu, jo ir ļoti grūti iedomāties, ko citu es tagad varētu darīt. Sajūta, ka ir labi, ir joprojām. Varbūt ar gadiem zināma rutīna ir iestājusies, bet tas ir neglābjami. Bez radio varu iztikt aptuveni divas dienas, un tad gribas atpakaļ. Tas laikam ir rādītājs," pasmaida iemīļotās ētera balss īpašnieks. Viņš ir cieši pārliecināts – lai būtu īsts radio cilvēks, ar radio ir jāslimo. "Ja cilvēki ar to neslimo, viņi, protams, nāk uz darbu, izpilda uzticētos pienākumus un ļoti pareizi visu dara, bet neatdod sevi visu šim darbam. Nezinu, kā ir televīzijā, lai gan es tur kādreiz parādos un kaut ko daru, bet radio ir jābūt drusku slimam ar to lietu."
Televīzijā Artis kopā ar kolēģi Tomu Grēviņu redzams svētdienas vakaros – Cīņas kluba tiešraidēs esot tiesnešu lomā. Jau otro sezonu. "Redzi, es nesaprotu, kādēļ cilvēki tik ļoti nopietni ņem pie sirds visu, ko mēs sakām. Mēs ar Tomu to vairāk uztveram kā izklaidi, negribam tā nopietni tiesāt, un ceru, ka plus mīnus mums arī sanāk. Mēģinām to visu ņemt vieglāk, kā teiktu Lauris Reiniks. Drīzāk esam kā Bīviss un Batheds no amerikāņu seriāla un taisām teātrīti," nosmej dīdžejs. Vedināts uz apceri, vai nevajadzētu uzsākt arī televīzijas karjeru, piemēram, vadīt kādu šovu, Artis Volfs atteic, ka to viņš nevēlas, un piebilst, ka tas, salīdzinājumā ar radio, ir sarežģīti. "Radio ir tā burvība, ka šovu taisu pats. Sēdi, tev ir pults, tev ir monitors, mikrofons, viss pie rokas, vari izdarīt visu, ko vēlies, un viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis. Ja kļūdīsies, pats vainīgs. Savukārt televīzijā ir vēl daudzi cilvēki, kuri ir atbildīgi, lai viss notiktu, kā nākas, un es varu visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, bet, ja kāds nepiespiedīs pareizo pogu īstajā brīdī, tad viss vējā. Radio es neesmu redzams, viss ir manās rokās un paliek manās rokās. Jūtos laimīgs, ka varu visu regulēt," stāsta Artis. Iespējams, ja viņš varētu šādu sistēmu ieviest arī televīzijā, tā iepatiktos. Bet vismaz pagaidām mazais teātrītis radio ēterā ir sirdij tuvāks.
Kino un grāmatas
Artis Volfs regulāri dodas uz koncertiem un festivāliem ārzemēs, un arī šobrīd viņam padomā vairāki pasākumi, kas jāredz un jādzird. "Apvienojot šos pasākumus ar tūrismu, rodas lielisks veids, kā atpūsties," norāda dīdžejs. Tuvākais no tiem ieplānots jau maija beigās, kad Artis dosies uz Barselonu, kur notiks festivāls Primavera Sound, savukārt pēc tam iecerēts brauciens uz Poliju. Un tad Positivus AB Festival "08 pašu mājās, kurā, pēc Arta vārdiem, būs daudzi mākslinieki, kurus viņš vēlas redzēt un dzirdēt. "Iespējams, ka augustā došos uz Beļģiju, uz Pukkelpop festivālu, kur biju pērn un nenožēloju – bija bezgala jauks pasākums. Pats labākais šādos festivālos ir tas, ka pāris dienās izdodas nobaudīt tik daudz mūzikas, cik citādi viena gada laikā nav iespējams izdarīt," teic Artis.
Lai arī lielāko daļu laika viņa ikdienā aizņem mūzika, pazīstamā dīdžeja interešu lokā ietilpst arī kino un grāmatas. Tās ir lietas, kas viņu, tāpat kā mūzika, interesējušas vienmēr. Artis cenšas sekot līdzi aktualitātēm neatkarīgā kino lauciņā un noskatīties mīļāko režisoru radītās filmas. "Cenšos atrast vismaz divus vakarus nedēļā, kad noskatos vai nu kādu seriālu, vai filmu, ko Latvijā nerāda. Spilgtākais pēdējā laika kinobaudījums? Gardi smējos, skatoties režisora Vesa Andersona jaunāko filmu Ceļojums uz Dardžilingu, ko, man par izbrīnu, demonstrēja Forum Cinemas. Joprojām ceru, ka Latvijā rādīs leģendārā fotogrāfa Antona Korbīna debiju kino režijā, filmu Control par grupas Joy Division līderi Ianu Kērtisu. Nupat noskatījos vēl vienu filmu, kas arī nav rādīta Rīgā – Toda Heinsa režisēto filmu par Bobu Dilanu I"m Not There – tā mani ļoti sajūsmināja," stāsta Artis Volfs. Viņš neslēpj, ka arī grāmatas, kas atrodamas viņa bibliotēkā, lielākoties saistītas ar mūziku un daudzas no tām pirktas Londonā, kur, salīdzinājumā ar Latviju, ir zemākas cenas un lielāka izvēle. Ja kāda grāmata Arti aizrauj, viņš to var izlasīt ļoti ātri. "Lasīšana nāk par labu arī darbam, jo iespējams papildināt vārdu krājumu. Runājot ēterā, ir ļoti svarīgi prast pēc iespējas labāk izteikt domu, interesantāk," paskaidro Artis, piebilstot, ka ir svarīgi šo sajūtu nepazaudēt.
Mēs sēžam viņa jaunajā kabinetā, uz galda ir divas metāla plāksnītes ar viņa vārdu. Runājam par to, kā bija kādreiz, - tad, kad pirms 15 gadiem tika izveidots Radio SWH un Artis Volfs bija viens no tiem pieciem cilvēkiem, kas veidoja topošās raidstacijas komandu.
Mazliet avantūras
1992. gads. Tolaik Artis Volfs strādāja radio Divi A, kur veidoja ziņas un pats tās arī lasīja. Un, būdams arī dīdžejs, labi pazina Fredi (Andri Freidenfeldu), Ufo (Kasparu Upacieri). Ar mūziķi Ainaru Mielavu arī bija pazīstams, bet tikai nedaudz. Un tad, kad tapa ideja par radio un no vīzijas viss kļuva par realitāti, Ainaram Mielavam tika uzdots uzdevums – izveidot komandu. Ko viņš darīja? Protams, uzaicināja pievienoties viņam pazīstamos cilvēkus, to skaitā arī Arti Volfu.
"Mēs, protams, uzreiz piekritām, jo toreiz tas bija sapņa piepildījums – tev būs visas iespējas, tev uzliks tehniku, kas 1992. gadā šķita kā medusmaize," atminas Artis un tūliņ arī nosauc to pirmo piecnieku – Ainars Mielavs, Fredis un Ufo, Horens Stalbe un viņš. Tiesa, līdz brīdim, kamēr jaunizveidotā radiostacija sāka raidīt, darbinieku pulciņš bija pieaudzis un klāt pienākuši Ēriks Loks, Māra Kalniņa, Dace Volfa, Māris Spilva, Aldis Kušķis, Ivars Krastiņš. "Jāsaka, kā ir. Ko darīt, mēs tā īsti nemaz nezinājām, tā bija liela avantūra. Viens gan bija skaidrs – mēs gribējām spēlēt sev tuvu mūziku un vēlējāmies, lai tā sasniedz daudz dzirdīgu ausu. Tāda bija sākotnējā doma, ko akceptēja arī Zigmars Liepiņš. Viņš gribēja, lai būtu personības, kuras cilvēkiem var vairāk pastāstīt par mūziku, jo tolaik ar to informāciju bija, kā bija, nevis kā tagad. Internets un mobilie telefoni bija apmēram tādi (rāda uz datoram pieslēgto tumbiņu)," ne bez smaida stāsta Artis Volfs.
1993. gada 15. maijs. Ar milzīgu koncertu tiek atklāts Radio SWH. "Koncerta viesis bija Dr. Albans, un toreiz tas bija kaut kas neiedomājams. Jā, atklāšanas ballīte man ir spilgti palikusi atmiņā kā ārkārtīgi vērienīgs, pompozs un dārgs pasākums," teic Artis.
No avantūras uz biznesu
Par avantūru jaunizveidoto radiostaciju varēja dēvēt pirmos pāris gadus. "Mums absolūti nebija saprašanas par to, kā mēs te varam nopelnīt vai izdzīvot. Vai tas bija svarīgi? (Smejas.) Tas pilnīgi nebija svarīgi aptuveni divus gadus. No sākuma eiforija, un pēc tam bija jāsāk domāt, kā staciju sakārtot."
1995. gadā radio patiesi sāka veidot kā biznesu un nostādīt uz pareizajām sliedēm, lai tas varētu pelnīt. Artis Volfs norāda, ka būtībā Zigmars Liepiņš bijis tas cilvēks, kurš "nolika staciju uz kājām", un gan viņš, gan Jānis Šipkēvics braukuši uz Ameriku smelties zināšanas. "Tajā procesā no psiholoģiskā viedokļa bija arī nepatīkami brīži, sevišķi dīdžejiem, jo viņus mēģināja ielikt kaut kādos rāmjos, likt spēlēt tās dziesmas, kas ir jāspēlē, un vairs nevarēja tā izvēlēties. Jebkurai radošai personībai rāmji – tā ir katastrofa. Bet tik un tā tas neizslēdz iespēju uzspēlēt to, kas arī pašiem patīk, jo man ir grūti nosaukt kādu radiostaciju Eiropā, kur ir tik liela datubāze kā mums. Jebkurš dīdžejs var paņemt un nospēlēt to, ko viņš grib, ja tas ir iekļauts datu bāzē," stāsta Artis un min piemēru. Kāda radiostacija Igaunijā operē ar 500–600 dziesmām datu bāzē, bet Radio SWH strādā ar aptuveni 5000 dziesmām. Tādējādi iespēja nospēlēt dziesmu, kas ir sirdij tīkama, ir desmit reizes lielāka.
Kopš 2000. gada Artis Volfs ir ne vien dīdžejs, bet arī mūzikas redaktors un, kā pats norāda – sanāk, ka arī radiostacijas menedžeris. "Lielā mērā es šo darbu esmu darījis gandrīz no pašiem pirmsākumiem, un, tā kā nebija kārtīgas sistēmas, ar mūziku principā nodarbojāmies mēs visi. Jānis Šipkēvics, kā jau programmu direktors, to visu pieskatīja." Tādējādi ētera stundas Artis Volfs dēvē tikai par aisberga redzamo daļu, otra sevī ietver tehnisku lietu risināšanu, kas viņam ne visai patīk, bet jādara ir.
Joprojām ir labi
Pirms 15 gadiem iekļūšana toreiz jaunizveidotajā radio Artim Volfam bija sapņa piepildījums. Ko darbs viņam nozīmē šobrīd? "Būtu pompozi teikt – sapņa piepildījums, bet toreiz nevarēju iedomāties sevi izpaužamies nevienā citā veidā. Tagad es varu teikt to pašu, jo ir ļoti grūti iedomāties, ko citu es tagad varētu darīt. Sajūta, ka ir labi, ir joprojām. Varbūt ar gadiem zināma rutīna ir iestājusies, bet tas ir neglābjami. Bez radio varu iztikt aptuveni divas dienas, un tad gribas atpakaļ. Tas laikam ir rādītājs," pasmaida iemīļotās ētera balss īpašnieks. Viņš ir cieši pārliecināts – lai būtu īsts radio cilvēks, ar radio ir jāslimo. "Ja cilvēki ar to neslimo, viņi, protams, nāk uz darbu, izpilda uzticētos pienākumus un ļoti pareizi visu dara, bet neatdod sevi visu šim darbam. Nezinu, kā ir televīzijā, lai gan es tur kādreiz parādos un kaut ko daru, bet radio ir jābūt drusku slimam ar to lietu."
Televīzijā Artis kopā ar kolēģi Tomu Grēviņu redzams svētdienas vakaros – Cīņas kluba tiešraidēs esot tiesnešu lomā. Jau otro sezonu. "Redzi, es nesaprotu, kādēļ cilvēki tik ļoti nopietni ņem pie sirds visu, ko mēs sakām. Mēs ar Tomu to vairāk uztveram kā izklaidi, negribam tā nopietni tiesāt, un ceru, ka plus mīnus mums arī sanāk. Mēģinām to visu ņemt vieglāk, kā teiktu Lauris Reiniks. Drīzāk esam kā Bīviss un Batheds no amerikāņu seriāla un taisām teātrīti," nosmej dīdžejs. Vedināts uz apceri, vai nevajadzētu uzsākt arī televīzijas karjeru, piemēram, vadīt kādu šovu, Artis Volfs atteic, ka to viņš nevēlas, un piebilst, ka tas, salīdzinājumā ar radio, ir sarežģīti. "Radio ir tā burvība, ka šovu taisu pats. Sēdi, tev ir pults, tev ir monitors, mikrofons, viss pie rokas, vari izdarīt visu, ko vēlies, un viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis. Ja kļūdīsies, pats vainīgs. Savukārt televīzijā ir vēl daudzi cilvēki, kuri ir atbildīgi, lai viss notiktu, kā nākas, un es varu visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, bet, ja kāds nepiespiedīs pareizo pogu īstajā brīdī, tad viss vējā. Radio es neesmu redzams, viss ir manās rokās un paliek manās rokās. Jūtos laimīgs, ka varu visu regulēt," stāsta Artis. Iespējams, ja viņš varētu šādu sistēmu ieviest arī televīzijā, tā iepatiktos. Bet vismaz pagaidām mazais teātrītis radio ēterā ir sirdij tuvāks.
Kino un grāmatas
Artis Volfs regulāri dodas uz koncertiem un festivāliem ārzemēs, un arī šobrīd viņam padomā vairāki pasākumi, kas jāredz un jādzird. "Apvienojot šos pasākumus ar tūrismu, rodas lielisks veids, kā atpūsties," norāda dīdžejs. Tuvākais no tiem ieplānots jau maija beigās, kad Artis dosies uz Barselonu, kur notiks festivāls Primavera Sound, savukārt pēc tam iecerēts brauciens uz Poliju. Un tad Positivus AB Festival "08 pašu mājās, kurā, pēc Arta vārdiem, būs daudzi mākslinieki, kurus viņš vēlas redzēt un dzirdēt. "Iespējams, ka augustā došos uz Beļģiju, uz Pukkelpop festivālu, kur biju pērn un nenožēloju – bija bezgala jauks pasākums. Pats labākais šādos festivālos ir tas, ka pāris dienās izdodas nobaudīt tik daudz mūzikas, cik citādi viena gada laikā nav iespējams izdarīt," teic Artis.
Lai arī lielāko daļu laika viņa ikdienā aizņem mūzika, pazīstamā dīdžeja interešu lokā ietilpst arī kino un grāmatas. Tās ir lietas, kas viņu, tāpat kā mūzika, interesējušas vienmēr. Artis cenšas sekot līdzi aktualitātēm neatkarīgā kino lauciņā un noskatīties mīļāko režisoru radītās filmas. "Cenšos atrast vismaz divus vakarus nedēļā, kad noskatos vai nu kādu seriālu, vai filmu, ko Latvijā nerāda. Spilgtākais pēdējā laika kinobaudījums? Gardi smējos, skatoties režisora Vesa Andersona jaunāko filmu Ceļojums uz Dardžilingu, ko, man par izbrīnu, demonstrēja Forum Cinemas. Joprojām ceru, ka Latvijā rādīs leģendārā fotogrāfa Antona Korbīna debiju kino režijā, filmu Control par grupas Joy Division līderi Ianu Kērtisu. Nupat noskatījos vēl vienu filmu, kas arī nav rādīta Rīgā – Toda Heinsa režisēto filmu par Bobu Dilanu I"m Not There – tā mani ļoti sajūsmināja," stāsta Artis Volfs. Viņš neslēpj, ka arī grāmatas, kas atrodamas viņa bibliotēkā, lielākoties saistītas ar mūziku un daudzas no tām pirktas Londonā, kur, salīdzinājumā ar Latviju, ir zemākas cenas un lielāka izvēle. Ja kāda grāmata Arti aizrauj, viņš to var izlasīt ļoti ātri. "Lasīšana nāk par labu arī darbam, jo iespējams papildināt vārdu krājumu. Runājot ēterā, ir ļoti svarīgi prast pēc iespējas labāk izteikt domu, interesantāk," paskaidro Artis, piebilstot, ka ir svarīgi šo sajūtu nepazaudēt.
Grēviņš un Volfs Līgosvētkos neizvēlas "tra-la-la" 
atbildēt
0
