GUSTAVO par 9 mēnešiem, "Prāta vētru", konfliktu ar Ozolu un Dalailamu

Tas būs interesants arī no tā viedokļa, ka pie producenta pults sēdējis nevis kāds Rietumu meistars, bet mūsu pašu Gustavo. Šim reperim vienmēr ir bijis, ko teikt, – gan dziesmās, gan vienkārši tāpat. Tagad redzam, ka viņam ir savs argumentēts sakāmais arī par svešām dziesmām.

Mēs uz sarunu mūziķi un producentu Gustavo aicinājām uzreiz pēc darba pie albuma ieraksta pabeigšanas, 25. aprīlī, – uz svaigām un karstām emocijām, kamēr nianses vēl nav paguvušas nosēsties emociju dzīlēs un apaugt ar ikdienas rutīnu.

– Tātad disks ir iznācis, viss ir kārtībā, būs mums Prāta vētras albums?

– Jā (atviegloti), vakar tika atsūtīts māsters no Ņujorkas, tagad, pēc šīs intervijas, iesim to visi noklausīties, bet pēc tam jau… Nu, pēc tam jau jādara, kas ir jādara (smejas), jāsāk svinēt!

– Cik ilgi strādāji pie šīs ripas?

– Kādus deviņus, desmit mēnešus. Pirmais gabals tika ierakstīts pagājušā gada jūnijā, uzreiz tapa otrs, un tad mēs kopā sākām rakstīt pārējos. Tā arī pagāja deviņi, desmit mēneši. No rīta līdz vakaram.

– Vai tev nav drusku bail par to, ka tavu darbu salīdzinās ar iepriekšējiem kopā ar Prāta vētru strādājušajiem producentiem, kas bijuši cilvēki jau ar starptautiski pazīstamu vārdu?

– Nē, pirms sākām ar Prāta vētru strādāt, vienojāmies, kurā virzienā to darām, ko gribam panākt, kāpēc mēs to darām u. tml. Respektīvi, nekas šajā albumā nav sanācis netīšām vai kaut kā starp citu. Viss ir ar nolūku radīt kaut ko jaunu. Gadu gadiem viņi ir spēlējuši attiecīgajā stilā un paši nonākuši pie secinājuma, ka kaut kas jāmaina, ka malt to pašu vēl un vēl nav ne pašiem interesanti, ne arī tas vispār kādam ir vajadzīgs.

– Kā tu vispār satrāpījies kopā ar Prāta vētru? It kā esot tik…

– …pilnīgi dažādiem? Pirms kāda laika sadraudzējāmies – it īpaši ar Rogu un Mihelsonu. Roga režisēja arī čikibriki tūri, kurā braucām kopā ar R-vi un Monstrz. Kādā brīdī mums radās spontāna ideja paeksperimentēt ar kādu gabalu. Pēc tam izdomājām uztaisīt vēl vienu, bet tad jau viņi paši nonāca pie secinājuma, ka šādā veidā ir jātop visam albumam.

– Kā ir strādāt kopā ar šiem vīriem? Nav tā, ka jāpiedomā – tas taču Renārs Kaupers, latviešu mūzikas "stārs"…

– Nu, nē (smejas), tādā ziņā problēmu nav, esmu ļoti tiešs un neatkāpjos no savām domām. Ja kaut ko pasaku, tad tā vai citādi, bet līdz tam manis iecerētajam arī nonākam.

Bija tādi gadījumi, ka nācās viņiem teikt – nu... (Pieklust.) Tur bija ļoti dažādi gadījumi, par kuriem visiem nestāstīšu, taču… Viņi ir četri cilvēki – katrs ar savu redzējumu. Kad es kādu ideju piedāvāju, katrs to redz pa savam. Mans uzdevums ir panākt, lai katrs šo ideju uztver tā, kā to redzu es. Nu jā, tajā visā ir zināms psihologa darbs (smejas): vienam jāapstāsta tā, otram – savādāk, trešajam – vēl citādāk.


– Ja tev vajadzētu izvēlēties, kur gūt emocionālu lādiņu – Ņujorkas debesskrāpjos vai Tibetā, tad…

– Tibetā (knapi ļauj pabeigt jautājumu). Noteikti Tibetā. Lai dabūtu ārā visu to, kas man ir tekstos. Tas viss jau manī ir iekšā, man tas tikai ir jāatrod. Lai to atrastu, man nevajag kņadu apkārt, tā rada vēl lielāku haosu. Tāpēc arī vajadzīgs miers, lai viss nosēžas, un tad var ķeksēt ārā no sevis to, ko vajag.

– Tavi prātojumi skan tā, ka gluži vai gribētos ieteikt apmeklēt dalailamu…

– Jā (pārliecinoši), esmu uz to virzīts. Esmu pabijis klosterī Birmā, taču ne pārāk ilgi. Manī bija iekšējs konflikts – kā tad tā: viss, ko man šeit reiz mācīja, izrādās, ir pavisam citādāk. Pabūšana klosterī man lika uz visu paraudzīties pavisam citādāk.

– Līdz šim man šķita, ka tieši negācijas hiphopa mūzikas radīšanai nāk par labu!

– Jā, taču visas domas ir jānoformulē! Ir jānoformulē, ko gribu pateikt, kāpēc gribu pateikt utt. Uz visiem šiem jautājumiem man ir vajadzīgas sev pašam atbildes, un tikai tad, kad esmu tās saņēmis, turpinu kaut ko darīt. Tas saistīts ar skaņu, ar muzikālo pavadījumu, ar tekstu utt., savukārt tas ir saistīts ar rezultātu.

Respektīvi, ja pasaku, ka tas ir sūds, vai tas sūds no tā mainīsies, ka es tā pateikšu?! Nē! Ja es gribu, lai tas mainītos, mēģinu pateikt tā, lai tas tiešām mainītos. Es savulaik tā darīju – mēģināju visiem teikt: tas ir sūds, tas arī, tas, tas, vēl arī tas. Tagad, redzi, mēģinu kaut kā citādāk.

– Man liekas, ka tev vienubrīd bija iestājies tāds apvainotā Gustava periods…

– Jā, bija. Nē, nevis apvainotā – es vispār uz cilvēkiem neapvainojos. Iespējams, tā bija iekšēja neapmierinātība. Jau pēc tam nāca atklāsme, ka jebkura naida izpausme pirmām kārtām jau meklējama sevī, tas ir – ja man kaut kas nepatīk kādā citā cilvēkā, tad, visticamāk, man tas nepatīk sevī. Taču – ja kādam cilvēkam piemīt tāda īpašība, kas nav tev, tā tevi pa lielam absolūti un pilnīgi neskar, to var laist garām. Ja kāds cilvēks tev šķiet slinks un tevi tas besī, tad slinks esi tu pats. Tikko esi ticis ar to galā, arī otra slinkums tev šķiet absolūti vienaldzīgs. Kad es šīs lietas pie sevis tā pārdomāju, tad sapratu, kas ir jāmaina.


Gustavo un Ozols – divi redzamākie pārstāvji no latvju hiphopa pamatlicēju grupas Fact. Abi savulaik kaut ko nesadalīja un vairākus gadus komunicēja tikai ar dziesmu palīdzību, viens otram veltot ne jau tās glaimojošākās frāzes. Pirms dažiem gadiem abi oficiāli – paspiežot rokas – salīga mieru, un kopš tiem laikiem faktiem savstarpējo attiecību frontē vairs problēmu nav.

– Kā šobrīd skaties uz šo kādreizējo konfliktu ar Ozolu?

– Tolaik tas bija tāds iekšējs dvēseles stāvoklis, kad likās, ka tieši tā tam ir jābūt – nav citu variantu, "jāmočī" tieši šādi! Protams, šobrīd es uz to visu skatos pavisam citādāk. Bet tagad viss ir kārtībā.


– Ja nu tev piezvanītu kāds biezais un teiktu: veči, simt tūkstošus katram par vakaru, mana mazmeita grib dzirdēt jūs savā 18 gadu dzimšanas dienā…

– Nē, nē, nē, tas nav variants. Un – pat par to esam runājuši. Mums ļoti bieži kāds piedāvā šādu "fenomenālu ideju" – jau kādas reizes trīsdesmit ir piedāvāts –, ka fakti varētu sanākt kopā.


– Kāds ir Gustava vidējais patēriņa grozs? Bez kā tu nevarētu iztikt?

– Tā ir mūzika. Un atpūta. Grāmatas. Vientulība – tā man ļoti bieži ir vajadzīga. Vienatnē man labāk viss sakārtojas, es labāk koncentrējos. Nav tā, ka, būdams viens, justos vientuļi, - savā nodabā varu arī apsēsties un astoņas stundas nosēdēt, neko nedarīdams.

– Tev kādreiz būs 50 gadu…

– Super (smejas)!

– Un... Ko darīsi šajā vecumā?

– Dzīvosim, redzēsim! Es zinu, ko gribu. Rakstu dziesmas, repoju un producēju. To es daru un darīšu. Vai līdz 50 gadiem vai 60 – kas to lai zina! Kas zina, kas būs pēc mēneša! Es tik tālu uz priekšu nedomāju.