Operdziedātāja Kristīne ZADOVSKA:"Mīlestība mainīja visu manu dzīvi"

Tagad mazuļiem ir desmit mēneši, un līdz ar Karmenas lomu Žorža Bizē operas "Karmena" iestudējumā sākusies Kristīnes atgriešanās apritē. Viņa pati atzīst – nav viegli. Mēs tiekamies operā, viņas ģērbtuvē. Kristīnei kājās sarkani, fifīgi zābaciņi un ap kaklu liela šalle, jo pavasaris izrādījies viltīgs. Bet smaids uz viņas lūpām ir silts un patiess.

– Ar ko tu pati šodien atšķiries no tās Kristīnes, kas biji pirms desmit gadiem?

– Pēdējie dzīves notikumi, abi mani mazulīši, ir globāli mainījuši mani pašu, manu dzīvi, visu. Viss ir apgriezies kājām gaisā! Saistībā ar bērniņiem ir piedzīvots ārkārtīgi daudz, bet šobrīd laikam vēl neesmu gatava par to runāt. Pats galvenais – man viņi abi ir, lai gan tas nebija bez problēmām. Patiesībā tas mani arī pielika pie vietas, un, kā es smejoties saku, desmit gadu mani neviens nevarēja nolikt pie vietas, un te pēkšņi vienā datumā viss notika! (Ietur nelielu pauzi.) Esmu sapratusi tādas lietas, ko līdz tam nesapratu. Tagad man daudz kas šķiet smieklīgs un nevajadzīgs – tas, kas līdz šim šķita pilnīgi fatāli, piemēram, ka darbs ir viss, kas tev ir. Izrādās, tomēr nav tikai darbs, un tikai tad, kad rodas mazulīši, nāk apjausma, ka ir arī kaut kas cits. Vai tas ir labi vai slikti – nezinu. Laikam jau īstai dziedātājai vajadzētu glorificēt savu profesiju, bet dzīve mainās. Skaidrs ir viens – tagad man ļoti svarīgas ir divas lietas – ģimene un dziedāšana. Pēdējos mēnešus esmu dabūjusi diezgan pamatīgi pastrādāt – negulētas naktis, divreiz nedēļā jāiet pie skolotājas dziedāt, un, ja gribas tikt formā pēc tādas grūtniecības, tad tīri sievišķīgi jāiet nodarbināt sevi arī fiziski. Laiks rādīs, vai tam būs rezultāti. Vienkārši jādzīvo tālāk un jādzied.

Vēl esmu sapratusi, ka nekad dzīvē nesaki "nekad". Vienmēr esmu atcerējusies šo frāzi un tiešām varu sacīt – nekad nesakiet "nekad", jo jūs nezināt, kas var notikt aiz nākamā stūra, kas var notikt nākamajā rītā, kādi būs reālie dzīves fakti. Kad tie nāk tavā priekšā, tu esi bezspēcīgs.

– Ir dzirdēts – sievietes stāsta, kā pēc dzemdībām ir mainījusies viņu balss. Vai arī tava balss ir ieguvusi jaunas nokrāsas?

– (Smejas un vēršas pie ģērbtuvē ienākušās kolēģes Kristīnes Gailītes, vaicājot: "Kristīn, man ir mainījusies balss?" Kolēģe mirkli padomā un atteic, ka balss, iespējams, kļuvusi pilnīgāka.) Tā īsti pat nemāku pateikt... kaut kas savādāks jau tur ir. Varbūt to nosaka manas emocionālās izjūtas un balss nāk tā sāpīgāk, smeldzīgāk, bet laiks rādīs, kāda tā galu galā būs. Ar vienu vai divām nodziedātām izrādēm ir par maz, lai es saprastu, kas tagad ir noticis ar mani un manu vokālu. Katrā ziņā dziedot jūtos tā pamatīgāk, mazliet stabilāk, bet jāstrādā vēl ir ļoti daudz, lai tiktu atkal formā un dziedātu katru nedēļu pa izrādei, kā darīju kādreiz.

– Ko tev nozīmē būt labai mammai?

– Pateikšu vienkārši un skarbi – ja es gribētu būt laba mamma, tad man būtu jāatmet dziedāšana. Viennozīmīgi. Nekad nevarēju iedomāties, cik tas ir nopietni, – būt mammai, ja no sirds diendienā vēlos būt kopā ar saviem bērniem. Viņi taču gaida savu mammu, viņi grib mani visu laiku. Bērni nesaprot, kādēļ man ir jāaizskrien padziedāt vai vēl kaut kur citur, jo faktiski būt labai mammai nozīmētu pamest visu. Protams, visu var nomenedžēt – auklītes, mammas, vecmāmiņas, vīrus, māsas, brāļus, bet bērnam jau vajag mammu. To es tagad arvien vairāk un vairāk saprotu. Atklāti sakot, sirds plīst pušu, kad man jāiet prom uz darbu. Jo šī izrāde... neviens pat nenojauš, ko faktiski šajā brīdī jūt mani bērni un ko viņi pazaudē caur to... Un tad ir jautājums – vai es esmu laba mamma?

– Būt māmiņai laikam nav nemaz tik viegli...

– Tas ir ļoti, ļoti grūti! Ja es gribu izdarīt visu, ko esmu iedomājusies, tad tā ir ļoti nopietna lieta. Es visu laiku gribu zināt, vai mazuļiem nav aukstas rociņas, vai viņi labi jūtas, vai nav nosaluši. Ja vēl gadās ķibeles ar kādu no bērniem, citreiz ir žēl, ka sava dabas dotā vitalitāte, temperaments ir jāsadala. Vai es esmu temperamentīga? Nu... tāds dzīves ņēmiens man laikam ir gruntīgs – nav tā pa vieglo. Sekoju principam, ka tad, kad dara, tad dara – ja strādā, tad strādā, ja atpūšas, tad atpūšas. Esmu maksimāliste, un pati arī visvairāk šajās maksimālisma ugunīs degu. Man tiešām nepatīk pļurināties.

Līdz brīdim, kamēr man netuvojās pirmizrāde, biju ļoti laba mamma. Es to saku tādēļ, ka jutu – tuvojoties pirmizrādei un pieaugot manam nemieram, arī bērni kļuva kašķīgi. Mums ir paveicies ar ļoti labu auklīti, kurai ir pamatīga pieredze. Daudz no viņas varu mācīties, respektēju viņas viedokli. Māmiņas pieredze jau rodas izaugsmē, tādā radošā procesā.

– Un vai mūsdienās ir viegli būt sievietei?

– Manuprāt, savu sievietes būtību, sievišķību nekad neesmu tā īsti pazaudējusi, vienalga, cik grūti man klātos. Vienmēr esmu jutusies kā sieviete, un tas ir mana vīra nopelns. (Pauze.) Nezinu, no kā sievišķība ir atkarīga... laikam no tā, kas kuram svarīgāks. Jābūt daudziem komponentiem, un, ja tu vēl esi finansiāli nodrošināts, tad vispār... Kas ir sieviete? Skaista, kopta, un viņai ir jābūt bērniem, ja viņa vēlas būt īsta sieviete. Ja tu prasi par vieglumu vai grūtumu... nē, nu viegli nav tādēļ, ka dzīvot mūsu "brīnišķīgajā" valstī vispār nav viegli. Lai man daudzi piedod, bet dažkārt mēs vienkārši eksistējam. Vai tad tas ir forši? Domāju, ka ne.

– Kur, tavuprāt, slēpjas sievišķīgums?

– Vienā vārdā atbildot – šarmantumā. Tevi vai nu pamana pūlī, vai nepamana. Esmu teikusi, ka operu "Karmena" varēja nosaukt arī vienkārši "Sieviete", jo katrā sievietē ir atrodama šī Karmena. Katrai pa savam. Un Dievs dod, ka to kāds ierauga un atklāj. Patiesībā Žorža Bizē mūzika ir ģeniāla – tik skaisti, loģiski un šarmanti uzrakstīta, tur viss notiek kā dzīvē. Visi uzreiz arī notic – nu baigā sieviete tā Karmena, taču būtībā Karmenas lomā es nedaru neko citādāku, kā dzīvē un sadzīvē dara Kristīne Zadovska. Tāpēc faktiski Karmenā šis un tas ir no manas dzīves pieredzes un tā, kāda sieviete esmu. Man šķiet, ka cilvēkiem ar mani ir interesanti. Man vienmēr ir ļoti interesanti runāties ar cilvēkiem, būt ar viņiem. Nekad neuztveru cilvēkus kā svešiniekus. Man ļoti nepatīk, ja cilvēki nespēj sarunāties, jo es vienmēr esmu ļoti ātri mācējusi ar cilvēkiem atrast kontaktu. (Pauze.) Bet ja par to, kādai jābūt sievietei... viņai ļoti jāpatīk dzīvot, jābūt interesantai. Nevar visu laiku staigāt īgņojoties un nokārtu degunu. Nekāda īgnuma! Tas nevienam nav vajadzīgs, un pašai no tā ir tikai grūtāk. Pati esmu to drusku piedzīvojusi. Dzīve baigi māk sist, un tagad es to tiešām varu apliecināt. Grūtās situācijās nav viegli piecelties, bet, kad to izdara, ir tāda cieņa pret sevi! Tad tu ej starojoša, un visi uz tevi atskatās.

– Tev ir svarīgi, lai šādā brīdī kāds palīdz piecelties, ir blakus?

– Protams! Traki ir tad, ja jācīnās vienam. Man ir veicies ar ģimeni – tāda stabilitāte aiz muguras. Bez mana Andra nebūtu ne bērnu, ne ģimenes, ne Karmenas. Nebūtu nekā. Neaprakstāmi laba sajūta. Faktiski iekrist dubļos var viens un divi, bet pesimismam arī tādā situācijā nevajag ļauties. Jāatrod vienalga kāda iespēja, kā izkļūt no nepatīkamas situācijas, – celies augšā un ej, vienalga, ir nauda vai nav naudas. Aizej un par pēdējo naudu uztaisi manikīru, aizej uz solāriju, un viss notiks! Vienkārši piecelies no krēsla un izej pa durvīm. Pieņem lēmumu. Tagad es darīšu tā un tā, un, tiklīdz lēmums tiek pieņemts, viss notiek.

– Vai tev ir viegli pieņemt šos lēmumus?

– Jā, man ir viegli pieņemt lēmumus, un esmu nešauboties pieņēmusi arī tādus ļoti nopietnus lēmumus. Tā, ka cieši aizmiedz acis tajā brīdī un domā – kas tagad būs? Un, goda vārds, šie lēmumi vienmēr bijuši tikai uz labu. Varbūt arī profesija izskolojusi reaģēt ātri un konkrēti, jo nevienu neinteresē tas, kādēļ laikā neiznāc uz skatuves, vai tas, ka tevi kāds netīšām ieslēdza ģērbtuvē. Konkrētajās taktīs ir jāiziet ārā, un viss.

– Vai tu esi emocionāli stiprs cilvēks?

– Ja es tāda nebūtu, nedziedātu uz operas skatuves, jo vārguļiem te nav ko darīt. Uz lielās skatuves jāiziet stipram cilvēkam. Citādi šī lielā mašinērija cilvēku var samalt vienā setā. Tā ir liela atbildība – iziet vienam pret cilvēku pūli, ir orķestris, un uz skatuves tik daudz cilvēku – tu esi kā salmiņš milzīgā siena kaudzē. Un nedrīksti lūzt.

– Vai tu gribētu, lai arī bērni nākotnē ir saistīti ar skatuvi?

– Zini, nekad nevarēju iedomāties, ka es pateikšu šo frāzi... Ja ir intervija ar kādu aktieri vai sportistu un viņam paprasa, vai gribētu, lai bērni seko viņu pēdās, atbilde vienmēr ir: nemūžam un nekad! To lasot, vienmēr domāju – es tā neteikšu! Taču tagad tiešām varu pateikt, ka saviem bērniem to nenovēlu, jo operdziedātāja profesija ir emocionāli un fiziski grūta.

– Droši vien aktieriem ir līdzīgi. Tavs vīrs Andris Keišs ir Jaunā Rīgas teātra aktieris. Vai bieži redzat arī viens otra darbu?

– Mazuļu dēļ nevaru apmeklēt visu, ko gribētu, bet mēs ar Andri vienmēr esam gājuši viens uz otra pirmizrādēm, ja vien tās nesakrīt. Andra viedoklis man ir ļoti, ļoti būtisks. Pēc izrādes visu ļoti atklāti izrunājam – kas bija labi, kas nebija tik labi, kā gribētos, jo to, ko es pamanīšu, varbūt neviens cits nepamanīs, un otrādi. Nav lielākas laimes kā tad, ja tavs svarīgais cilvēks ir atnācis uz izrādi. Protams, tā izrāde ir veltīta viņam. Kuram citam es varu veltīt Karmenu – protams, ka Andrim! Citādi nemaz nevar būt.

– Vai esi aizdomājusies – ar ko operas mākslinieks visbūtiskāk atšķiras no aktiera?

– Kā Andris man teica: operdziedātājs ir grūtāka profesija nekā aktieris. Divu iemeslu pēc – aktierim tomēr nav tik ļoti jāuztraucas par veselību kā operdziedātājam, un viņam viss nav uzrakstīts takšu taktīs, viņš var arī pastāvēt un padomāt. Mums konkrētā takšu skaitā ir jāizdara tas, tas un tas. Ja tu kaut ko esi nokavējis, tas ir neatgriezeniski. Tajā brīdī kļūme jāaizmirst un nākamajā izrādē viss jāizdara pareizi.

– Kā vēl tu mēdz izlādēties?

– Līdz šim man kaut kā vienmēr bija jāizraudas, bet laikam pēc visiem dzīves notikumiem vasarā esmu tik daudz izraudājusi, ka tagad varu atļauties pateikt – laikam vairs tā nevaru paraudāt. Es zinu, ko maksā asaras. (Pauze.) Man labākā izlādēšanās ir sevis palutināšana. Man ļoti patīk tādas sievišķīgas vājības: pedikīrs, manikīrs, frizieris. Arī iepirkšanās.

– Vai kādreiz esi iztērējusi ļoti lielu naudas summu par kādu pilnīgi nepraktisku nieku?

– Jā, tā man ir bijis gan. Pēdējā laikā vairs neesmu to atļāvusies, jo ir citi dzīves noteikumi un citas prioritātes, bet man tā gadās iztērēt naudu un domāt – šausmas, bet alga taču ir tikai pēc trim nedēļām! Citreiz draudzenes man prasa: "Man tas ir jāpērk vai nav?" Šādos gadījumos atbildu, ka viņa piezvanījusi nepareizajam cilvēkam, jo es vienmēr akceptēšu labas, dārgas lietas.

– Tev sanāk izpausties arī ārpus sava žanra?

– Jā, diezgan daudz, un es esmu ļoti priecīga, ka dažādi populāri latviešu estrādes zēni uzaicina šad tad kopā padziedāt. (Vēl pavisam nesen Kristīne Zadovska dziedāja duetā ar Andri Ērgli – aut.) Ja dziesma ir interesanta un skaista, es vienmēr piekrītu. Man tā ir interesanta pieredze, un cilvēkiem laikam šķiet kičīgi, ka es kā operdziedātāja dziedu cita žanra dziesmu.

– Vai šāda dziedāšana tev ir sarežģītāka?

– Jocīgi, bet nē. Par to pārliecinājos reizē, kad iepriekšējā dienā pirms izrādes man bija jādzied Jāņa Lūsēna koncertā – diezgan nopietnā pasākumā divās daļās. Repertuārā bija fragmenti no visām viņa izrādēm, un meiteņu partijas jāizpilda ļoti dažādi. Nākamās dienas izrādē viss bija kārtībā. Galvenais - dziedāt tehniski pareizi, lai pēc tam varētu padziedāt savā darbā.

– Tici teorijai par ābola divām pusītēm?

– Absolūti! Tā tas ir. Un, kad tiešām nokrīt tā otra ābola pusīte, tad tur nav vārdu, tur nav nekā lieka – tur viss ir skaidrs. Par mīlestību ir tik grūti runāt vārdos, jo realitātē tas ir bez komentāriem... Tu esi saticis, un visam pārējam vairs nav nozīmes.

– Vai mīlestība tevi ir mainījusi?

– Jā. Tu līdz tam esi viens, pēkšņi jūs esat divi, pēc tam vēl vairāk... Mīlestība mainīja visu manu dzīvi. Es gan nezinu, vai es pati mainos, jo acīmredzot iepatikos tāda, kāda es esmu. Tu vari kaut ko mainīt niansēs, sadzīvē, bet globāli... Nē, nedomāju, ka dziļākajā būtībā esmu mainījusies. Mainās mana attieksme pret lietām.

– Kas tevi dara laimīgu?

– Es esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē, kad es aizeju mājās un visi ir tur – Andris, bērniņi, un mēs visi četri esam kopā, un nevienam nekur nav jāskrien. Protams, laimīga es esmu bijusi ļoti dažādi, dažādos dzīves posmos, bet tagad es skaidri zinu, ka nevar būt lielākas laimes par to, ka es ieeju mājās un tur ir Andris, un bērni ir gultiņās. Tāda miera osta. Tīra eņģeļu pilsēta.

***

Kristīne ZADOVSKA

• Dzimusi 1969. gadā.

• Latvijas Nacionālās operas soliste kopš 1994. gada.

• Muzikālo izglītību ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā profesores Ludmilas Braunas klasē – 1993. gadā bakalaura grāds, 1995. gadā maģistra grāds.

• 1994. gada Jāzepa Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa laureāte; 1997. gadā saņēmusi korporācijas Talavija profesora Paula Saksa Atzinības balvu. 2001. gadā par Karmenas lomu ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu Gada labākā dziedātāja.

• Dziedātājas repertuārā ir Karmena (Karmena), Amnerisa (Aīda), Fenēna (Nabuko), Polīna (Pīķa dāma), Madalēna (Rigoleto), Soņetka (Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta), Flora, Anīna (Traviata), Olga (Jevgeņijs Oņegins), Eņģelis (Dēmons), Suzuki (Madama Butterfly), Polinēzija (Putnu opera), Aža (Pazudušais dēls), Noasa sieva (Noasa šķirsts)

• Precējusies, vīrs Rīgas Jaunā teātra aktieris Andris Keišs, ģimenē aug dvīnīši.

Ilze UPĪTE