BUSULIS - instrumentālists ar koka klucīti!

Aprīļa otrajā pusē viņš gan kā vakara vadītājs, gan kā izpildītājs piedalās dažādos starptautiskā džeza festivāla Aile Jazz koncertos. Maija sākumā viņam apritēs trīsdesmit gadu un sadarbībā ar domubiedru grupu iznāks mūzikas disks KINO. Šoreiz ar oriģinālkompozīcijām.

Aiz loga ir tā sauktais pavasaris. Līst. Mēs sēžam kādā jaunatvērtā restorānā. Sausumā un siltumā. Intars runā īsos teikumos, bet varbūt tas notiek tāpēc, ka sarunas laikā tiek nobaudīts suši un itāļu saldējums, kuru Intars varen slavē un piedāvā nobaudīt arī man. Uz jautājumiem, uz kuriem viņš nezina atbildes, Intars godīgi atbild: "Es nezinu." Šī frāze sarunas laikā izskan vairākkārt. Dažkārt viņš samulst. Skaidrs ir viens – viņš neizliekas, ka zina vairāk nekā patiesībā. Viņš arī neizliekas par to, kas nav.

– Vai lietaina diena tev var sabojāt noskaņojumu?

– Vispār nē, jo es visu laiku atrodos telpās. Kaut gan tomēr - brīžiem pa dienu ir slikti, jā. Taču lietus nevar sabojāt tā, līdz galam.

– Mēģinot vienoties par intervijas laiku, sarunājām tikties desmitos no rīta. No taviem agrākajiem izteikumiem sapratu, ka tev patīk celties tikai ap vienpadsmitiem. Vai kaut kas ir būtiski mainījies tavā dzīves ritmā?

– Nē, tagad tikai ir šāds laiks. Man te mājaslapa taisās, un tad jau deviņos jāiet. Vēl man bērns pusdeviņos, deviņos jāaizved uz bērnudārzu. Problēmas agrā celšanās vairs nesagādā. Pēdējā laikā noteikti nē. Agrāk pēc tam vēl mēdzu iet gulēt, bet tagad es to vairs nedaru, braucu uz pilsētu.

– Pēc dabas esi cīrulis vai pūce?

– Gan tas, gan tas. Es vēlu eju gulēt, vakaros noskatos visas interesantās filmas, ko rāda pa televizoru. Un no rītiem nākas agri celties. Kādas sešas septiņas stundas vidēji tā gulēšana sanāk. Baigi normāli.

– Kā jūties pēc vēlākiem pasākumiem, koncertiem?

– Es nemaz nejūtu nākamajā dienā to iepriekšējo dienu, pamostos kādos desmitos. Bet, ja ir tādi pasākumi, kur ir sulas ar alkohola garšu, tad varbūt ir kaut kādas galvassāpes.

– Pēc šādiem izteikumiem parasti mēdz vaicāt – kā vislabāk tikt galā ar paģirām?

– Ar "Borjomi". Tas tādas pārmērīgas lietošanas rezultātā, kaut ko šķaidot vai kaut kā tā. Nedrīkst šķaidīt. Mēs taču visi to zinām.

– Cik bieži gadās kaut ko tādu piedzīvot?

– Vispār nav bieži. Vairs jau nav tie koledžas gadi, kad tā varbūt nebija gluži ikdiena, bet kaut kas līdzīgs ikdienai. Tagad nē. Īpašus iemeslus arī, protams, nemeklēju. Es tā vispār gandrīz vai nemaz nelietoju. Lietojot alkoholu, nespēju koncentrēties.

– Vai pirms koncertiem tevi vēl joprojām moka lampu drudzis?

– Ir uztraukums.

– Kā tas izpaužas?

– Tā pa stulbo, kaut kādi mazumiņi, bet tad, pēc pirmā gabala, jau uzreiz viss ir labi. No sākuma ir bail, jo publika ir dažāda, jo īpaši tajos pasākumos, kuros es piedalos. Tā saucamajās ballītēs, korporatīvajos pasākumos. Kaut kā līdz galam gan tā nepateiksi, bet tas tomēr ir un paliek koncerts. Gribi vai negribi, tie cilvēki ir jāizpurina.

– Ar ko tu viņus izpurini?

– Es viens pats, protams, to nevaru izdarīt. Man aiz muguras uz skatuves ir vēl deviņi cilvēki. Un tad mēs visi kopā kontaktējamies, atbildam klausītājiem. Sarunājamies ar publiku. Man ļoti patīk, bet daudzi to tā nepraktizē. Protams, mūzika arī ir.

– Par ko tu runā ar publiku?

– Daudzi vispār nerunā, bet man patīk izstāstīt, kā man vakar gājis vai ko es darīju šodien – vai esmu noskuvis matus, vai pēc ilga laika esmu iesmērējis želeju matos. Kaut kā tā. Man patīk cilvēkiem to pastāstīt. Vai arī par skaņdarbiem, ko mēs spēlējam. Jo mēs tagad, pēdējā laikā, spēlējam jaunus skaņdarbus, esam sākuši nodarboties ar jaunradi. Aktīvi izrādām gabaliņus, skaņdarbiņus. Cenšamies tos publikai atrādīt, un gribot negribot ir auditorijai jāpastāsta par skaņdarbu, lai to pareizi uztvertu.

– Kādreiz tu sacīji, ka dziedāt kaverversijas ir ekonomiski pareizāk. Un ka, izpildot oriģinālkompozīcijas, ir gadījies aplauzties.

– Ir nācies, jā. Ar kaverversijām jau ir foršāk, bet ar oriģinālkompozīcijām izaicinājums ir lielāks. Mēs tos jaunos gabalus sākam spēlēt, kas pa radio nekur neskan. Tad sanāk rādīt tos klausītājiem, un viņiem piespiedu kārtā ir jāklausās. Tad mēs vērojam, kā skatītāji aplaudē. Ja viņi aplaudē kolosāli, stipri skaļi, tad tas ir baigi labi, jo tas ir pilnīgi nezināms gabals. Nekur uz skatuves mēs neesam divas reizes atkārtojušies. Piemēram, mums bija koncerts Liepājas teātrī – stundu un divdesmit minūtes. Visa zāle, teātris pilns. Un pēc tiem mūsu skaņdarbiem cilvēki aplaudēja. Un tas jau ir ļoti forši. Pēc tam viņi piecēlās kājās. Tas ir vēl labāk. Bet nu tomēr mēs ar kaveriem pabeidzām to pasākumu. Es ceru, ka tie mūsu skaņdarbi izies tautās arvien vairāk. Jācer, ka pēc tam būs tā, ka kāds cits taisīs mūsu kaverversijas, bet mēs spēlēsim oriģinālversijas.

Mēs esam sākumā. Aktīvāk spēlējam tikai pēdējos divus mēnešus.

– Kas ir tavā komandā?

– Mēs esam tāda entuziastu grupa. Kārlis Lācis, es un Sergejs Timofejevs, kurš raksta vārdus. Visi kopā. Mēs sākām pašdarbību, lai paskatītos, kas notiek. Un tad vēl ir latviešu dzejnieki – Jānis Elsbergs, Māris Salējs un Kārlis Vērdiņš. Viņi visi savās aprindās ir zināmi, atzīti dzejnieki.

– Vai dziesmas saturs tev ir būtisks?

– Saturs ir pats svarīgākais. Ja nav satura, tad aranžējumu nevar izdomāt. Vai arī svarīgi, lai būtu aranžējums gatavs, un tad tajā ielej saturu, kas ir atbilstošs melodijai. Kādreiz Caffe laikos mēs sākumā ieraudzījām dzejolīti un tad tapinājām mūziku, bet tagad ir melodija, tikai tad pieslēdzas dzejnieks un klausoties piedāvā savu redzējumu kompozīcijai.

– Ko tev pašam ir svarīgi dziesmā pateikt?

– Ak, velns! Kas tad tas par jautājumu? Pateikt to, kas tur ir domāts. Un izstāstīt to stāstu. Mums ir tie dzejnieki, kuri visu tā tieši nepasaka, nu, tā kā Rainis, runā tādās metaforiņās. Es cenšos pēc iespējas tuvāk izstāstīt.

– Ir kaut kāds sociāls vēstījums, ko tu mēģini iekodēt?

– Es mēģinu iekodēt to, kas tur ir. Katrs saprot pilnīgi citādi. Cenšos izstāstīt to, kas tajā kompozīcijā ir rakstīts.

– Tad sanāk, ka primārais ir tas, ko dzejnieks cenšas pateikt, un tu tikai paspilgtini šo vēstījumu?

– Jā.

– Kādi ir tavi emociju izteiksmes līdzekļi?

– Es nezinu. Es tiešām nezinu.

– Cilvēki, tavuprāt, uztver to, ko tu viņiem centies pateikt?

– Es ceru, ka jā. Tiešām nezinu. Es nemāku izstāstīt, kā tas ir.

– Ir pagājis maz laika, kopš jūs uzstājaties ar savām oriģinālkompozīcijām, tomēr vai tu ceri, ka jūsu gabali reiz tiks analizēti, piemēram, kā Jāņa Stībeļa Glāze piena – dziesma, kurā cilvēki saredzēja ironiju šā laika kontekstā. Tev patiktu, ja jūsu dziesmas tiktu analizētas šādā veidā?

– Jā, man patiktu. Man arī patiktu, ja katrs to lietu saprastu savādāk. (Pauze.) Lai tik analizē. Tas jau tikai labi. Tas jau nozīmē, ka dziesma ir kaut kā vērta. Kaut vai vismaz analizēšanas vērta, nevis tikai klausīšanās. Jo daudziem cilvēkiem patīk tikai klausīties. Analizējam jau tikai mēs un kritiķi, no kuriem es vispār nebaidos.

– Kādas ir tavas attiecības ar kritiku?

– Es vispār nesaprotu, kā par kritiķi var būt cilvēks, kurš pats ar mūziku nenodarbojas. Un, ja nodarbojas, tad viņam ir tīkams tikai savs žanrs. Kaut kā uzreiz ir jūtams, ka cilvēkam patīk tikai un vienīgi roks vai simfoniskā mūzika, bet viņš mēģina komentēt r"n"b vai funk.

– Kā tu vispār vērtē mūzikas kritiku Latvijā?

– Kas tie par kritiķiem? Mēs tādā dīķīti te visi esam. Es nezinu. Nē, nu mums ir daudz mūzikas, ko kritizēt. Bet es personīgi nepazīstu tos Latvijas kritiķus sejā.

– Tev pašam ir nācies būt kritikas krustugunīs?

– Pilni portāli internetā. Pasarg Dievs, vēl, kad tas "Zvaigžņu lietus" šogad nolija, tad es vispār biju ļaunais.

– Par to, ka atteici?

– Nē, nē. Tas bija par "Zvaigžņu lietus" žūrēšanu, bet es neklausos – skatos internetā un uzjautrinos. Riktīgs gangsteris. Man patīk.

– Tautas valodā runājot, tu neņem pierē.

– Vispār nē. Ir tik daudz to, kas baigi personiski uztver, domā pēc tam par karjeras beigšanu vai kaut ko tādu. Mani tas nesatrauc.

– Un naktīs mierīgi vari gulēt?

– Citu lietu dēļ es nevaru gulēt, bet šis ir tas, kas netraucē man aizmigt. Ja man tikai šīs problēmas būtu, es aizmigtu momentā.

– Cik svarīgs tev ir vispāratzītu autoritāšu novērtējums?

– (Pauze.) Ir svarīgs. Man jau, protams, kļūst neērti, kad man kaut ko pasaka cilvēki, kas beiguši akadēmijas, ieguvuši augstas izglītības. Māris Sirmais un Raimonds Pauls – viņi man ir teikuši labus vārdus. Tad ir neērti klausīties, bet, protams, tas ir patīkami. Viņi Latvijas mūzikā, es uzskatu, ir ļoti lielas autoritātes. Ir vēl visādi Krievijā, arī Ukrainā. Bet viņi vairāk tā lišķējas, es jau jūtu, ka tas nav tā patiesi.

– Pirms pāris gadiem Maestro Raimonds Pauls par tevi izteicās: "Viņš mums ir labākais, kāds vispār pēdējo desmit gadu laikā ir bijis."

– Tas jau ir ļoti labs novērtējums. Jāmauc tālāk. Forši. Es zinu, ka viņš to tā ir teicis.

– Vai tas tev neuzliek kaut kādus papildu pienākumus?

– Es domāju, ka ne. Taču tas ir tāds labs stimuls! Protams, tā latiņa ir jātur līmenī. Nevar nolaisties.

– Tajā pašā laikā Ventspils Mūzikas koledžas pedagogs Valentīns Vinokurovs...

– Jā, viņš man ir ļoti liela autoritāte un, ja viņš pateiks kaut ko labu... Vai viņš teica kaut ko labu? (Intara balsī ieskanas dedzīga vēlme dzirdēt, ko teicis viņa pedagogs.)

– Viņš sacījis: "Ko tik es nedarīju, lai viņu piespiestu spēlēt, liels sliņķis bija, bet nu talantīgs."

– Tā bija, tā bija. Viņš man lika spēlēt stundām. Viņš man bija uzrakstījis treniņu programmu – tā kā sporta zālē. Vairākas stundas, ieskaitot pauzes. Viņš bija sastādījis stundu grafiku un ierakstījis, kad man jāiet spēlēt. Viņš mani bija speciāli atbrīvojis no kora, lai es varētu nodarboties ar savu mācību, bet man arī normāli aizgāja tā lieta.

– Vai slinkums tevi vēl joprojām vajā?

– Protams. Es pārsvarā visu daru pēdējā brīdī.

– Un paspēj?

– Kā par brīnumu, jā. Dažreiz ir tā, ka es neesmu līdz galam gatavs. Līdz koncertam palikusi pusstunda... Arī pa pusstundu ir gadījies iemācīties viena mēnešu materiālu.

– Cik ilgu laiku dienā pavadi mūzikas pasaulē, sevis pilnveidošanā?

– Ļoti interesanti. Nu, kad man atnāk kāds projektiņš, tad es to mācos un taisu. Man tagad pēdējā laikā ir vairāk tādas menedžēšanas lietas galvā. Par mājaslapu. Vēl mums te albumiņš top. Albuma vāciņš. Organizējam vairākas lietas, bet katru nedēļu mēs arī ejam un rakstām tos gabaliņus.

– Kā tu izkop savu balsi?

– (Nopūta.) Es vairāk laikam viņu bendēju nekā kopju. Es nevaru tikt vaļā no klepus, no kura man jātiek vaļā. Jāmet nost tā neregulārā, bet profesionālā pīpēšana. Jāstaigā ar šallītēm, ne ar T kreklu un plānu pufaiciņu. Tā nu es uzvedos, tā stulbi, jā. Taču tieši tas mani norūda. (Smejas.)

– Tas tāds mierinājums.

– Arguments. Mierinājums, jā. Godīgi sakot, visu dienu pavadu mūzikā, dungojot kaut ko. Dziedu principā visu dienu. Purpinu pie sevis.

– Tu esi vairāk dziedātājs vai trombonists?

– Esmu instrumentālists. Vokālists man vairāk vai mazāk asociējas ar individuālo sporta veidu. Man patīk darboties grupā, domubiedru grupā. Tāpēc, ka man pašam tā ne vienmēr sanāk. Mums foršs kolektīviņš izveidojies, visi džeki.

– Kā jūs pārvarat profesionālas domstarpības?

– Ļoti labi. Ar runāšanu. Man liekas, mums domstarpību īsti nav. Ja kādam ir, tad uzreiz paskaidro un pamato, kāpēc tā domā. Teiksim, kāds pasaka – pamēģinām šitā, nē, tā nevar. Mums atkal kāds pasaka – davai, pamēģinām šitā, jo es domāju, ka... Jā, pamēģinām. Mēs pamēģinām, un tad visi domā – jā, tas bija slikti. Piekrīti? Jā, es piekrītu. (Intars atveido dialogu dalībnieku starpā.)

– Tad jūs salīdzinoši viegli nonākat pie kompromisiem?

– Ļoti viegli. Visi ir 50 reižu lielāki profiņi par mani. Visi pedagogi akadēmijās, raksta aranžējumus Dziesmu svētkiem un ir ar megaizglītībām, bet kaut kā nemanu to skolotāju klātbūtni. Skolotāji ne jau kaut kur, bet Mūzikas akadēmijā! Teiksim, Gints Pabērzs.

– Piedalies arī starptautiskajā džeza festivālā Aile Jazz Liepājā. Kā tu vērtē Latvijas auditorijas attieksmi pret džezu?

– Baigi labi. Ļoti labi. Katru reizi gan Liepājā, gan Rīgas ritmos ir pilnas zāles. Tas jau nozīmē, ka viņiem vajag un patīk. Katru reizi tas ir kaut kas jauns, vienādi to nekad nespēlēs. Popmūzikas koncertā ir skaidrs, ka būs tieši tas pats, kas ir ierakstā, bet džezs – tā ir tāda individuāla māksla, improvizācija.

– Kā tu varētu tā vienkārši kādai tantei paskaidrot, kas ir džezs?

– Tā ir mūzika. Ja tantei patīk, teiksim, Mocarts, tas jau arī vairāk vai mazāk ir tāds džezs. Jo viņš jau arī savulaik sēdēja, domāja un pierakstīja to pēc tam notīs. Es nezinu, kā to pateikt. Es teoriju nezinu. Es iedomājos, ka tie ir kaut kādi bigbendi, kaut kādi akordi.

– Cik zinošs un prasīgs ir Latvijas klausītājs džeza koncertos?

– Kā nu kurš. Ja mēs paskatāmies uz baigi nopietno džezu... Teiksim, Sony Jazz Stage koncertā bija bundziniece, kura spēlēja tikai savu mūziku, un viņas mūzika sākumā arī man bija grūti uztverama. Varēja redzēt, ka cilvēki iet tā pamazām uz durvju pusi, bet bija daudz to, kas aplaudēja, un bija ovācijas. Tās jau tādas sarežģītās lietas, ko vairāk lai analizē citi cilvēki. Es varu tikai paklausīties. Domāju, ka cilvēki ir prasīgi. Ir prasīgā daļa un ir tādi, kuriem patīk mūzika, ko ir vieglāk uztvert.

– Kā komercija ietekmē džezu?

– Komercija? Protams, šodien jau neviens uz svingu nemetīsies. (Intars nodungo svinga ritmu.) Šobrīd vairāk ir fanks, to komercija ļauj. Bet, ja mēs paskatāmies, džezs jau arī ir tīri komerciāls. Pieprasījums ir ļoti augsts, cilvēki skrien, pērk biļetes un iet. Ja tā lieta ir laba, tad tā ar laiku kļūst patīkama un komerciāla.

– Kas, tavuprāt, bigbendā ir mugurkauls?

– Tikai ne diriģents. Tas noteikti bigbendā nav mugurkauls. Kaut kāds ritms noteikti. Džezā vispār ir svarīgs iekšējais pulss. Taču es neanalizēju šīs lietas.

– Vai tu neveic teorētisko izziņu par mūzikas jomu, kurā tu darbojies?

– Nē. Tu runā par džezu? Teiksim – akordus? Es dzirdu skaņas, bet es nezinu, kas tas par akordu. Es arī nezinu, kāds būs nākamais.

– Tad tā tev ir pilnīga improvizācija?

– No manas puses jā. Kad es tos akordus spēlēju mājās, es zinu, kā viņi tur būvējas, bet ātri pateikt, kas tur ir, es nevaru. Man tā neiet. Man arī skolā šajā jomā bija sliktas atzīmes. Domāju, ka šeit arī citiem skolotājiem būtu bijis ko teikt par slinkumu un tā. Es klausos, jo tas man liekas vissvarīgākais šajā mūzikā. Ritms, klausīšanās un iekšējais pulss.

– Kā var iemācīties improvizēt?

– Tas jāprasa Vilnim Kundrātam. Ir tāds saksofonists. Viņš mani ļoti ātri salauza. Nezinu, kā viņam tas izdevās, bet viņš man parādīja to īsto ceļu uz improvizāciju bez kaut kādas akordu zināšanas. Viņš zina. Viņam arī jāprasa.

– Vai tu uzskati sevi par profesionālu improvizētāju?

– Pilnīgi nemaz, nē. Ja mani ieliktu kaut kādā svešā gabalā, teiksim, tīri tā no notīm nospēlēt, uzreiz uztaisīt improvizāciju, es nevarētu. Skaņdarbs ir jāiepazīst, un tikai tad var sākt to apstrādāt. Improvizācija ir tāda kā melodijas veidošana. Kad tu melodiju jūti, tad viņa rodas. Džezs ir ļoti labs, un ir labi, ka man to vispār piedēvē.

– Kurš muzikālais ampluā tev ir vistuvākais?

– Man patīk dažādas lietas, kur ir balss un kur varu sevi iesaistīt. Zāģmūzika gan tā nevarētu būt. Es tajā nevarētu piedalīties, bet man patīk klausīties. Man viss patīk. Mūsu jaunajā albumiņā, kas iznāks 6. maijā, ir dažādas lietas – kaut kas no roka, r"n"b, būs arī Balkānu motīvi. Tas arī būs tas džezs. Interesanti.

– Citi mūziķi mēra savus sasniegumus izdoto disku skaitā. Kas šķiet vērtīgs tev?

– Tas tiešām nav mans sasniegums. (Smejas.) Man jau nav to disku. Viens it kā iznāca, bet sanāca visādi fēlerīši. Tagad otrais iznāks, ar to viss būs kārtībā. Līdz ar to pirmo nav vairs jēgas vilkt ārā. Tas tā formāli. Ir aizgājuši divi tūkstoši promo materiāla disku. (Smejas.). Nu, bija vilnis, bija Sony Jazz Stage... Tā viļņa statuja nokrita uz betona un saplīsa.

– Iegūtā nauda iztērēta sīkumos, statuja saplīsusi...

– Jā. Pasākums pagāja, un viss. Liels koncerts.

– Izskatās, ka tu esi viens no tiem Latvijas mūziķiem, kam visa centrs ir ģimene.

– (Intars samulst.) Ir, ir tas centrs, bet tagad kaut kā sanāk mazāk pēdējā laikā. Pēc maija viss būs OK. Taču mēs tāpat dažreiz kaut kur izbraucam ar manējiem, ņemamies. Man žēl, ka pa dienu nesanāk laika. Baigi jau gribas sēdēt mājās, skatīties televizoru. Kaut kā pēdējā laikā diemžēl nesanāk. Bet, jā, ģimene – tas man ir centrs.

– Vai sieva un bērni ir tavi galvenie atbalstītāji?

– Gan atbalstītāji, gan kritiķi.

– Tu esi viens no retajiem pazīstamajiem mūziķiem, kas atļāvies sniegt intervijas tādiem izdevumiem kā Šūpulītis, Mans Mazais...

– Bērni – tas taču ir tas pats skaistākais, kas var notikt ar vīriešu cilvēku! Redzi, kā gadi iet. Manam dēlam jau būs seši gadi... Interesanti.

– Vai tu gribētu, lai bērni iet tavās pēdās?

– Ko es varu gribēt, viņi paši ir personības. Es gribētu, lai viņi darītu to, kas viņiem patīk. Katrs jau ir citāds. Manam dēlam tā mūzika, iespējams, mazāk patīk, bet es neteiktu, ka man viņa gados mūzika baigi būtu patikusi. Viņam patīk mašīnas, pēdējā laikā arī datori, spēles, uzdevumu rēķināšana, Vinnija Pūka grāmatiņas, Monopols. Tādas lietas. Meita savukārt dzied līdzi reklāmām, agrāk to nedarīja. Tagad viņa klanās līdzi un ņemas. Dēls arī dzied līdzi, zina vārdus daudzām dziesmām. Muzikāli, bet tā īpaši nespiežu, lai gan uzskatu, ka mūzikas vai mākslas skola palīdz attīstīt talantus. Arī es savulaik esmu gājis visādās šaušanās un skriešanās, bet paliku mūzikā. Pārējie pulciņi automātiski atbira. Vienkārši jāpalīdz bērniem izvēlēties to, ko viņi grib dzīvē darīt. Ja viņiem patiks zīmēt, viņi zīmēs. Ja nepatiks, tad lai neiet uz to pulciņu. Uzskatu, ka nepastāv tikai sports, tikai zīmēšana vai šaušana, vai tikai mūzika, vai kaut kāds cits piespiedu pasākums. Domāju, ka bērnam jāļauj darīt pēc iespējas vairāk, bet tikai tad, kad viņš sāk iet skolā.

– Kas ir tas, ko tu centies saviem bērniem iemācīt?

– Kā māku, tā iemācu to savu dzīves uztveri, kas saistīta ar liderīgu dzīvesveidu. (Smejas.) Mēs, teiksim, nelutinām, mācām paklausību. Daudzreiz mēs varētu arī nopirkt, piemēram, lielu, spīdīgu mašīnu ar elektro pedālīšiem, bet mēs tā nedarām. Mēs varētu sameklēt arī Sony Playstation 3, bet mēs nedarām tādas lietas. Man patīk, ka viņu interesē arī koka klucītis vai āmurs un naglas. Kaut kā tā. Ja apkrīt, tad mēs parasti atstājam, lai raud, lai pats pieceļas. Ja izkrīt no gultas, mēs gaidām, kad viņš pats piecelsies. Mums nekad arī nav bijušas tādas gumijas uz skapja malām aizsardzībai. Ja viņš sasit galvu, tad zina, ka tas stūris ir ass, un nākamreiz tā vairs nedarīs. Viņam ir jāzina, ka stūris ir ass un svece karsta. Ir tā, ka gribas tam bērnam pieskarties un pateikt, lai neskrien un nenokrīt, bet viņiem jau nav tāda smaguma. Ja mēs nokristu no tāda augstuma, mums kaut kas notiktu. Ja viņi nokrīt, tad viss ir kārtībā. Tāpat Talsos mums ir krāsniņa. Viņi jau nezinās, ka tā ir karsta, kamēr nepaprovēs. Viņi apdedzinās un tad jau zina, ka tā krāsns ir karsta, kad apdedzinās, tad sāp un jāliek uz pirkstiņa virsū krējumiņš.

– Tu labprāt atbildi uz jautājumiem par ģimeni?

– Nelabprāt. (Smejas.) Es nezinu.

– Vai žurnālisti pievērš daudz uzmanības jūsu privātajai dzīvei?

– Vispār ne. Ir bijuši gadījumi, kad vaicā – vai mēs varam atnākt ciemos? Tad es saku: nē. Man nepatīk arī, ja prasa kaut ko par autiņiem: "Dzirdēju, jums tur jauns auto. Vai mēs varam atnākt?" Nē, tāda pontošanās man nepatīk.

– Vai tu esi apzināti mēģinājis nokļūt masu mediju uzmanības lokā?

– Vienreiz bija tāds gadījums. (Nosmīn.) Tas gan nebija apzināti, Millers Juris man vienkārši ir ļoti labi pazīstams. Reiz ieskrēju vienai mašīnai durvīs, tā aizbēga. Es runāju ar Milleru pa telefonu un netīšām pateicu, ka es avarēju, ieskrēju vienā mašīnā, bet tā aizbēga. Nākamajā dienā viņš bija uzrakstījis, ka notikusi autokatastrofa, ka es bezmaz vai biju izglābies no drošas nāves, bet tā bija tāda viena epizode. Varbūt Caffe laikos kaut ko darījām arī speciāli, bet es pats tā baigi uz to nestrādāju. Ja manis būtu par daudz, tad cilvēkiem tas vienkārši apniktu.

– Pēc nepilna mēneša tev aprit 30 gadu. Vai esi plānojis kādu vērienīgu pasākumu?

– Mēs sākumā bijām domājuši, ka tas albums iznāks 2. maijā, kad ir mana dzimšanas diena, bet būs 6. maijā. (Pauze.) Es dzimšanas dienas nesvinu, pilnīgi nekādas. Nekāds koncerts nebūs. It kā 30 gadu, un desmit no tiem dziedot pagājuši, ja ņem vērā, ka Caffe tika izveidots deviņdesmit astotajā... Trīsdesmit jau nav nekas, četrdesmit – tas jau skan labāk. Mani nepiespiedīs organizēt pašam sev pasākumu. Ja man kāds uztaisītu pasākumu, tad es varbūt aizietu, bet pašam rīkot – nē.

***

Intars BUSULIS

• Dzimis 1978. gada 2. maijā .

• Mācījies Pastendes pamatskolā, Talsu bērnu mūzikas skolā. Absolvējis Ventspils Mūzikas koledžu.

• Spēlējis ansamblī Talsu sprīdīši, Ventspils bigbendā un pūtēju orķestrī. Darbojies grupās Caffe un Wet Point.

• 2004. gadā uzvarējis jauno džeza vokālistu konkursā Sony Jazz Stage. 2005. gadā kļuvis par konkursa Jaunais vilnis laureātu.

• Piedalījies Eirovīzijas nacionālajā konkursā, uzvedumos Parīzes Dievmātes katedrāle, Cabaret, Viva La Bomba, Autoplanēta, Hotel Kristina.

• Pirmais soloalbums – Shades of Kiss.

• 2008. gada 6. maijā iznāks otrais sadarbībā ar citiem Latvijā pazīstamiem mūziķiem ierakstītais disks K?NO (Kino).

• Precējies, sieva Inga. Divu bērnu – dēla Lenija (tūlīt apritēs 6 gadi) un meitas Emilijas (1,4 gadi) – tēvs.