Viesturs DŪLE: "Neko vairāk par zālīti neesmu mēģinājis"

– Kur tu biji pazudis?
– Četrus gadus neesmu bijis ēterā. Trīs gadus man nav bijušas intervijas. Regulāri ceļoju. Pēdējie maršruti – Indija, Ukraina. Vēl arī Eiropa, bet tās laikam vairs neskaitās ārzemes.

– Iespējams, neatceries, bet jau pirms septiņiem gadiem kādā intervijā runāji par Tibetu un nirvānu.
– Īstenībā man jau 13 gados bija vēlme braukt uz Tibetu, bet tā arī neesmu tur bijis un, iespējams, neaizbraukšu. Neprasās. Indijā ir ļoti gudri cilvēki, tāpat arī Ukrainā, Krievijā. Visur ir gudri cilvēki. Kas meklē, tas atrod. Ja vēlas braukt uz Tibetu, vajag labi zināt viņu valodu – lai var normāli sarunāties ar tiem cilvēkiem, kas tur ir atzīti par domātājiem, garīgajiem līderiem.

Manuprāt, ir divi veidi, ko cilvēks var darīt, lai atbrīvotos no negācijām. Viens variants – skriet krosu, iet uz pirti, dzert vai nodarboties ar seksu un tādā veidā izlādēt no sevis dusmas, aizvainojumu, nogurumu. Otrs veids – iegūt jaunu informāciju, kas attīsta prātu. Es pārsvarā esmu braucis pēc informācijas. Pirms tam izjutu lielu nogurumu, sapratu, ka eju pa apli. Traki, ka trīsdesmit gados jau parādās tāda izjūta. Paziņu loks nemainās, informācijas kvalitāte arī ne, runas ir vienas un tās pašas: “Bija kolosāls Lorijas Andersones koncerts”, “Vonnegūtam tāda un tāda grāmata...”, “Grebenščikovam jauns albums...” un tā joprojām. Man negribējās tajā iestrēgt.

– Uz svešām zemēm brauci, lai meklētu prieku. Bet kā ar tradicionāliem prieka avotiem – mākslu, iemīlēšanos, ēšanas un dzeršanas baudām... Uz tevi tas vairs neiedarbojas?
– Visi prieki darbojas, arī alkohols, sekss vai pļāpāšana. Katram cilvēkam ir sava gudrība, un katram savs prieks. Bet formulējums par to, ka braucu pēc prieka, nāca vēlāk. Toreiz braucu ar domu, ka gribu pasauli ieraudzīt no cita skatpunkta. Varu teikt, ka informācija ārkārtīgi maina pasauli.

– Tagad tev ir pilnīgi cita galva uz pleciem?
– Nesen mēs ar Aldi Kalniņu un Jāni Zariņu no Savādi gan sēdējām, pļāpājām un vienā brīdī fiksējām – kas notiek? Mēs vairs neākstāmies. Kādreiz varējām ņirgt stundu no vietas, bet tagad kaut ko spriedelējam.

– Kā tu spēj orientēties mūsdienu milzīgajā informācijas klāstā?
– Deviņdesmit pieci procenti Indijas ir mārketings: “Es tev atvēršu 12 čakras piecās minūtēs, un tu pacelsi kandalīni”, “Nirvāna 18 minūtēs vai arī 16 minūtēs, bet tad divreiz dārgāk”. Šoziem runāju ar kādu onkuli, kurš 40 gadus nodzīvojis džungļos. Viņš arī skaitās tādā dīvainā hierarhijā, ko pārstāv augstie jogas. Nu, lūk, šis vīrs stāstīja, ka pirms 40 gadiem, aizejot pie kāda no Indijas astrologiem, pārsteigts varēji secināt, ka viņš jau sēž ar tavu karti rokās. Toreiz Indijā bija sastopami tik spējīgi astrologi, ka viņi pēc savas dzimšanas kartes varēja noteikt, kādi cilvēki pie viņa atnāks. Šis vīrs, ar ko es runāju, pats bija piedzīvojis tādu gadījumu. Diemžēl tagad visa Indija ir kļuvusi par jogas industrijas šūpuli.

– Ko tu domā par naudu?
– Vai mēs zinām, kas ir nauda? Viens vīrs Anglijā bija aptaujājis cilvēkus par tēmu, no kā veidojas nauda. Neviens nezina, burtiski neviens. Manuprāt, nauda ir enerģija. Ja cilvēks grib pelnīt naudu ar ieročiem, tā ir viņa izvēle, viņa karma.

– Kādreiz esi bijis saslimis ar naudu?
– Ceru, ka neliekuļoju, to var arī pajautāt cilvēkiem, ar ko esmu strādājis... Es nekad neesmu rāvies pēc lielas naudas. Nekad neesmu redzējis vīzijā savu savrupmāju pie jūras. Iespējams, tieši tā iemesla dēļ es tik viegli varēju aizčāpot prom savos meklējumos.

– Mēs vēl neparunājām par sievietēm.
– Sievietes ir kolosālas, burvīgas. Kāds vēl var būt jautājums par sievietēm?

– Vai vīrietim sieviete arī sākas galvā?
– Viss ir galvā. Vismaz pirms pieciem gadiem varēja teikt, ka Latvija ir vieta, kur ļoti daudzas sievietes nēsā svārkus, bet tagad pie mums tā aina aizvien vairāk atgādina Vāciju. Sievietes kļūst vīrišķīgākas. Bet vispār Latvijā dzīvo skaisti cilvēki. Šai gadījumā nedomāju klasisko skaistumu, to pamelandersonismu vai andželīndžolismu. Skaists cilvēks ir tāds, kuram ir gaiša seja. Bērnībā, kad mamma teica: “Re, kāda skaista sieviete, kādi sejas panti...”, es to neredzēju, jo skaistums ir aura vai enerģētika, kas nāk no konkrētā cilvēka. Bet, runājot par Andželīnu un Pamelu, arī tas ir vajadzīgs. Iedomājies, cik daudz gandarījuma ir gūts no Pamelas Andersones plakātiem!

– Vai tiešām jau bērnībā pievērsi uzmanību aurām un enerģijām?
– Bērns to vislabāk jūt. Kad piedzimsti, tev nav bail. Bet tad aizej uz skolu un tur sākas – nekļūdies, nekļūdies, nekļūdies! Matemātika, algebra, ģeometrija. Droši var teikt, ka mēs esam aizgājuši no kreativitātes. Mums ir milzīgs radošais potenciāls, tikai tam jāļauj nākt uz āru. Bailes ir klupšanas akmens, pret ko mēs atduramies visu dzīvi. Ir bērni, kas ļoti ātri pieņem vecāku stereotipus un ieiet viņu sliedēs, bet ir izņēmumi, kas ļoti ilgi spēj sevī saglabāt bērna skatījumu uz lietām.

– Piemēram, mākslinieki?
– Jā, un tāpēc viņi bieži dzer. Cilvēks kļūst maigāks, kad iedzer.

– Kāda ir tava attieksme pret narkotikām?
– Neko vairāk par zālīti neesmu mēģinājis. Par lielajām narkotikām zinu – mani tās neinteresē. Manuprāt, tas ir milzīgs spiediens. Nedod Dievs, ielaisties ar heroīnu! Nē, neko neesmu lietojis. Tas pat ir dīvaini, jo savā laikā esmu daudz tusējis pa Rīgu. Varbūt, redzot tos cilvēkus, kādi viņi kļūst narkotiku iespaidā... Ar alkoholu - tā nav aizbēgšana no pasaules, tu esi kontaktā ar citiem. Bet ar narkotikām, šķiet, kļūsti tik pašpietiekams, ka neredzi, kas notiek apkārt.

– Par ko tev ir dusmas?
– Zinu, ka visus nākamos gadus man būs par ko dusmoties. Citādi nav iespējams. Teiksim, par to, ka mani apšļaksta mašīna. Dievs dod, lai es par to varētu pateikt: “Viss kārtībā, vecīt, brauc tālāk, es par savu mazgājamo drēbi neuztraucos!” Piemēram, igauniete Lūle Vīlma saka – sāc ar to, ka iemācies piedot savas kļūdas, jo tās būs visu mūžu. Vienalga, kādā līmenī tu darbojies, atkal un atkal sanāks kļūdīties.

– Vairs negribas pavilkt uz zoba politiskās skatuves tēlus?
– Ceru, ka būs jauni cilvēki, kas to darīs. Bet jāsaka – joku taisīšana ir ļoti smags darbs. Ja saceri popmūzikas dziesmu, pietiek ar puslīdz labu melodiju un tekstu, lai cilvēkiem cik necik patiktu. Savukārt ar humoru ir tā, ka katram ir sava uztvere par to, kas ir smieklīgi. Vienam vajag zem jostasvietas, citam kaut ko intelektuālu, vēl kādam melnos jociņus. Tieši šā iemesla dēļ ir vajadzīgs liels intelekta resurss, lai to varētu pacelt.

– Cik vecs tu jūties?
– Šobrīd esmu divos vecumos. Man ir astoņpadsmit un sešdesmit pieci. Primārais ir domāt, vai tu pietiekami labi mācies, nevis apcerēt savu vecumu. Tām meitenēm, kuras cīnās ar krunkām, varu teikt, ka vislabākais līdzeklis ir labas domas.

Avots:žurnāls "Klubs"