Pauls:"Jaunajā vilnī es atturos no tā saucamajām tusovkām"

Dažkārt lamāts par rusofilu un tamlīdzīgi, pretēji tirgus pieprasījumam Raimonds Pauls aizved uz Krieviju augstas klases koncertu latviešu valodā, kora izpildījumā, izmantojot arī latviešu tautas instrumentus.

Kāds īsti ir Maestro un deputāta skatījums uz attiecībām ar Krieviju, intervijā Neatkarīgajai.

Neatkarīgā: – Klausoties atsauksmes par to, cik sajūsmināti maskavieši bija par jūsu, kora Kamēr... un Intara Busuļa koncertu Latvijas kultūras dienās Krievijā, nāca prātā doma, ka tieši Pauls būtu tas cilvēks, ko varētu sūtīt runāt ar Krieviju kādu ārkārtēju kolīziju gadījumā un kuru Krievija noteikti uzklausītu. Pat Vladimirs Putins sūta jums apsveikuma telegrammu dzimšanas dienā, jūs kontaktējaties ar augsta ranga Krievijas politiķiem. Tajā pašā laikā izskatās, ka politikā, tai skaitā attiecībās ar Krieviju, jūs izpildāt tikai minimāli nepieciešamos pienākumus. Vai nepaliek neizmantots jūsu potenciāls?

Raimonds Pauls: – Negribu to arī nekad izmantot.

Krievu tauta to ļoti ilgi atceras un arī ciena savus dziedātājus, māksliniekus, kas savulaik bijuši populāri, vēl šodien Doma laukumā vai citur man nāk klāt krievu cilvēki, arī kazahi, kirgīzi, gruzīni un citi, un joprojām jautā, kā tad iet Dzeguzītei. Šo mīlestību un cieņu jutām arī tagad, koncertos Maskavā, lai gan tā vairs nav tā pati Krievija, Maskava, kas bija 80. gados. Mēs bijām daži, ko vienmēr minēja attiecībās ar Krieviju un pret ko tur izturējās ar pietāti: es, Vija Artmane, Helmūts Balderis, Lilita Ozoliņa, savā laikā esmu arī saticies ar ļoti daudziem izciliem politiķiem, bet pamatā tās bija sarunas par radošām lietām, un es nekad neesmu šo attieksmi izmantojis kādu politisku lietu kārtošanai. Šīs attiecības es nekad neizmantoju. Bet vēlreiz atkārtoju: mums ar Krieviju ir jāuztur normālas attiecības un jāmēģina tās nesaasināt. Mums bieži vien ir mēģinājumi torpedēt kādus jautājumus. Ar Krieviju ir jārēķinās. Runāsim atklāti, arī mūsu māksliniekiem ir vajadzīgs šis milzīgais Krievijas tirgus. Tajā tagad cenšas ievirzīties visa pasaule, un arī mums tas ir vajadzīgs.

– Vai politika traucē Latvijas un Krievijas kultūras attiecībām, mūziķu iespējām tirgū?

– Traucē šie galēji labējie izteikumi. Es saprotu, ir mūsu sarežģītā vēsture, par kuru īstā skaidrībā droši vien paši nenonāksim. Protams, ir šie aizvainojumi, traģiskās vēstures lappuses, tanī pašā laikā nevar aizmirst, ka tajā pašā čekā strādāja arī mūsu pašu tautieši.

– No vienas puses, ir šī vēsture, represijas, okupācija, tagad valdības komisija rēķina okupācijas radītās sekas naudas izteiksmē, ko varbūt kādā brīdī piestādīt Krievijai, no otras puses – ekonomiskās attiecības ar Krieviju, atkarība no tās enerģētiskajiem resursiem. Kā sabalansēt šīs lietas starpvalstu attiecībās?

– Tur jau ir tas jautājums! Es arī īsti nezinu. Bet, piemēram, varam paraudzīties uz Krievijas un Vācijas attiecībām: pēc II pasaules kara izraisītajām traģēdijām šīm tautām vispār nevajadzētu vienai otras virzienā skatīties, bet tā paša Putina laikā Krievija ar Vāciju sadraudzējās, sadarbojās itin labi. Dzīve taču iet uz priekšu! Vēsture ir vēsture, tā ir traģiska, bet karš bija ne tikai mums. Domāju, ka mums ir vairāk jādomā, kā dzīvosim tālāk, kā risināsim šodienas problēmas. Un jāatceras, ka nekādu dabas resursu jau mums nav…

Gan runājot par mani, gan Viju Artmani, tika lietoti izteikumi, ka, jā, tie jau ir tie krievu atbalstītāji, vai manu draugu, igauņu dziedātāju Jāku Joalu dēvēja par Kremļa lakstīgalu...

– Līdzīgi par Jauno vilni daudzi vīpsnā, tajā pašā laikā pat latviskākie latvieši fano par Andri Ērgli, aizmirstot, ka saulītē viņš tika izcelts tieši Jaunajā vilnī.

– Tur jau ir tā lieta. Nu kāpēc tūlīt tas tiek pavērsts kā krievu ietekmes paplašināšana? Mani tas viss tā iekšēji kādreiz aizskar. Runāsim atklāti, tās naudas viņiem šodien ir daudz, daudz vairāk, miljardieru vien Krievijā esot vairāk nekā visā pasaulē. Man pašam nepatīk un arī Jaunajā vilnī es atturos no tā saucamajām tusovkām. Es tur nepiedalos. Mana interese vienmēr ir, ko mēs ar Laimu Vaikuli cenšamies panākt – lai mūsu izpildītāji tur grozītos un par viņiem runātu arī Krievijā. Paskatieties, gan Busulis, gan Cosmos, gan Ērglis tur jau kaut ko ir sasnieguši. Bet mums vajag arī pret viņiem izturēties drusku saudzīgāk. Bieži vien arī par pašu pasākumu bijusi ļoti negatīva attieksme no mūsu vadošajām amatpersonām. Bet kas mums ir ko likt pretim? Pateicoties krievu televīzijai, ko skatās 200 un 400 miljoni skatītāju visā pasaulē, tai skaitā Austrālijā, ASV, Kanādā, mēs reklamējam savu dziedātāju. Ir, kas to saprot, ir, kas nesaprot, bet viens ir skaidrs: ar kaimiņu jāsadarbojas.

– Neraugoties uz pārmetumiem jums par prokrieviskumu, lielākā daļa šā koncerta Maskavā notika latviešu valodā, turklāt izmantojot latviešu tautas instrumentus trejdekšņus, zvaniņus, trijstūrus, lietuskoku. Kāpēc tik liels uzsvars uz latvisko? Kāpēc tik augsta māksla? Varētu taču mierīgi paņemt publiku ar vecajiem, labajiem Krievijā tik zināmajiem Paula hitiem?

– Man jau piedāvāja. Sākumā organizētāji man pateica pilnīgi skaidri, ka nekāds koris nav vajadzīgs. Es pateicu, ka neiešu uz tādu variantu, tās tomēr ir mūsu kultūras dienas. Tagad man Maskavā jāpiedalās dzejnieka Iļjas Rezņika 70 gadu jubilejas koncertā, un tur būs pavisam kas cits, bet, kad pārstāvam savu kultūru, ir kas cits. Mēs taču praktiski visu koncertu noturējām latviešu valodā, vienīgi Intars tur mēģināja kaut kādus jokus dzīt.

Man savukārt likās jocīgi, ka programmā Dņi latvijskoij kuļturi v Moskve mēs rakstām latviešu burtiem. Nu kā tas krievs to izlasīs?! Nezinu, kāpēc tas tā bija jādara.

– Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēs teikts, ka "ASV ir Latvijas stratēģiskais partneris", turpat tālāk par Krieviju lakoniski formulēts, ka "Krievija ir Latvijas kaimiņvalsts". Izrādās, ar ASV mums pat jāuztur dialogs par enerģētisko drošību, bet ar Krieviju, no kuras gāzes piegādēm atkarīga visa Eiropa un kuras galvgalī prezidenta postenī tagad ir bijušais Gazprom šefs Dmitrijs Medvedevs, esam tikai kaimiņi? Kāds ir jūsu redzējums par šo dalījumu?

– Ha, ha. Vai nu tas patīk, vai nepatīk, bet tie lielie vienmēr par mums lemj – vai nu viņi lems tur, aiz okeāna, vai tepat netālu. Tomēr viņu ietekmes sfēras būs tās, kas mūs regulēs visu laiku.

Bet man drusciņ ir bail no kā cita. Padomju laikā mēs bijām Rietumi priekš PSRS. Tagad situācija ir mainījusies, un man ir aizdomas, ka šodien esam province gan Austrumiem, gan Rietumiem. Krievija šodien attīstās milzu tempā, tā ir bagāta, tā nopērk labākos, dārgākos māksliniekus, būvē jaunas koncertzāles. Varam runāt par to, kā viņi to naudu tērē, bet viņiem šodien, pateicoties tās enerģijas resursiem, nauda nāk ne pa reni, bet plūst kā upes. Un ko mēs varam darīt? Labi, mums ir viena daļa mākslinieku, kas var mēģināt iet Rietumu virzienā. Parasti tie ir nopietnās mūzikas pārstāvji – operdziedātāji, kamermūziķi, kas daži arī tālu tikuši. Austrumi agrāk pret mums izturējās citādi. Tagad viņi pasaka, ka sevišķas intereses par mums vairs nav, saka: kāpēc mums jūs vajag, ja mēs varam dabūt labākos ārzemju izpildītājus? Viņiem nav problēma – samaksāt miljonu vai piecus par koncertu. Un kādu politiku tad mums veidot?

– Latvija savas attiecības ar Krieviju mēģina risināt caur Eiropas Savienību (ES). Vai tā ir pareiza taktika?

– Redzēsim arī, kādu politiku īstenos jaunais Krievijas prezidents, kā attīstīsies Krievija. ES jau vairākkārt mums ir atgādinājusi, ka to interesē stabilas attiecības ar Krieviju, tā negrib konfliktēt. Arī viena no Vācijas kancleres pirmajām vizītēm bija uz Krieviju. Arī citas Eiropas lielvalstis balansē šajās attiecībās, arī ASV nekad neies uz konfliktiem.

Jau tagad ir sarežģīta situācija ar Kosovu, kuras dēļ uzreiz sākas jautājumi par Abhāziju, baskiem un citiem. Neesmu tik profesionāls ārpolitikas jautājumos, bet skaidrs, ka nacionālisma tendences ir bīstamas.

Domāju, ka ES mums tā klusībā vienmēr atgādinās, lai mēģinām normalizēt attiecības ar Krieviju, lai gan, tā atklāti runājot, uz visu ES un tās aparātu skatos ļoti šķībi.

– Jūsu koncerts Maskavā notika laikā, kad Krievija bija prezidenta vēlēšanu gaisotnes pārņemta. Jau iepriekš bija skaidrs, ka Putinam pēctecis jau atrasts, tika veiksmīgi izmantoti administratīvie resursi, tajā pašā laikā Medvedevs ir tautas ievēlēts. Kā Latvijai valsts līmenī izturēties pret šādām vēlēšanām, vai, ņemot vērā pašu vēlēšanas, varam būt lieli mācītāji?

– Es personīgi domāju, ka nevaram būt mācītāji. Tā ir Krievijas iekšējā lieta, ko viņi vēlē, kā viņi vēlē. Ja atceramies PSRS laikus – bija vadoņi, kas knapi spēj paiet, tagad tieši otrādi – nāk jauni cilvēki, pat ļoti jauni prezidenta amatam. Pašlaik nevaru par viņu izteikties, man pat nav tiesības kritizēt. Jāskatās, kāda būs jaunā prezidenta darbība.

– Atkal dzirdēti jūsu izteikumi, ka nākamajās vēlēšanās nekandidēsiet.

– Noteikti nekandidēšu, nu nē!

– Jūtaties lieks, vientuļš politikā? Vīlies?

– Es neesmu vīlies, bet tomēr… Redziet, mūsu lielākais vājums ir profesionālu politiķu trūkums. Tagad visi runā: jāatlaiž Saeima. Aizskarti tiekam mēs, deputāti – mākslinieki: es, Imants Kalniņš, Ausma Kantāne, mēs visi esam zagļi, simt stulbeņu, visi tiek mesti vienā katlā. Mūs tur bakstīja ar lietussargiem, saukāja par nodevējiem, kad nācām ārā no Saeimas (3. oktobrī), lai gan nezinu, ko es esmu nodevis. Viss tas bija nepatīkami, aizskaroši. Bet, nu labi, atlaidiet Saeimu! Bet nosauciet man, lūdzu, jaunus prezidenta, premjerministra kandidātus, 30–40 gadus vecus politiķus ar pieredzi, kas varētu mesties te iekšā! Krievi vismaz atrada. Bet kas mums veidojas par redzamiem politiķiem? Nevaru nosaukt. Nu labi, dibiniet jaunas partijas, bet pamatā tās būvējas uz tiem pašiem vecajiem kadriem.

Arī ejot pa ielu, daudz ko dzirdu, man nāk arī klāt – lai gan varu būt priecīgs, ka man pamatā nāk klāt un saka komplimentus, bet ir arī tādi, kas izgāž savu žulti: jūs tur sēžat, neko nedarāt, man ir pensija tik un tik. Es vienam prasīju: cik jums gadu? 68. Bet es saku: man ir pāri par 70, un es strādāju no rīta līdz vēlam vakaram un nezinu, ko nozīmē brīvdienas.

– Jūtat, ka jums bijusi iespēja ko reālu paveikt politikā, ietekmēt?

– Cilvēki saka: jūs Saeimā neko nedarāt! Mēs pamatā strādājam komisijās. Mums Izglītības un kultūras komisijā tā kompānija nav slikta, esam uzlabojuši radošo, kultūras cilvēku finansiālo situāciju, jūt, ka drusciņ tā koncertdzīve, opera sakārtojas. Runājot par izglītības vai citām problēmām, viss vienmēr atduras pret Finanšu ministriju, budžetu. Bet to, ko no mums prasa, cenšamies izdarīt un būt godīgi. Bet aktieri jau nebūs nekad apmierināti, šo tautu es zinu pārāk labi. Tajā pašā laikā man prieks, ka publika tomēr apmeklē kultūras pasākumus, lai gan biļetes kļūst arvien dārgākas. Vai kādreiz varējām iedomāties, ka biļete uz teātri maksās 20 latu?

Ir jau, protams, arī deputāti, kas visu laiku visi kaut kur ceļo. Lai cik paradoksāli būtu, es kā deputāts neesmu bijis nevienā ārzemju komandējumā un arī negribu. Es varu pats aizbraukt. Bet mums ir tādi tūristi, kas ceļo bez mitas. Ko viņi tur lemj, tā arī neesmu sapratis. Es tam pieeju ar vieglu ironiju, tas dara darbu patīkamāku. Līdzīgi nesen Saeimas sēdē laikā, kad notika Dejo ar zvaigzni, kad Jaunā laika tagadējā priekšniece Solvita Āboltiņa uzstājās ar runu, ātri sadalīju dažiem deputātiem lapas ar uzrakstītām vērtējuma atzīmēm, un nobalsojām. Esmu vienmēr bijis par to, lai arī šīs nopietnās lietas pasniegtu drusciņ ar humoru, ironiju. Ne tā kā mums televīzijā tie izmeklētāji – žurnālisti tādā nāves ģīmī nopratina, izģērbj, Die"s pasarg", ja ko ne tā pasaka. Mūsu televīzija pamatā visu kritizē un lamā, jo īpaši sestdienas, svētdienas ziņu raidījumos. Mēs nemīlam dot ziņas, bet mācīt, kā jādzīvo. Bet uzvar vienmēr tas, kas prot pasmieties.