Andrejs Ēķis zaudējis sievu pēc 20 gadu kopdzīves

Bailīgi. Varbūt nevajag? Taču no rīta, runājot par dienas plāniem, viņa vīram bija atzinusies: "Es tev uzticos." Trase sniegotajos Norvēģijas kalnos, pa kuru 23.februārī slīdēja latviešu atpūtnieku sniega motocikli, bija taisna un gluda. Tikai uz mirkli viņa pagrieza galvu atpakaļ, lai paskatītos. "Es biju gandrīz blakus. Nezinu, kāpēc viņa atskatījās. Varbūt, lai redzētu, kur es esmu?" Šo jautājumu pēdējo triju nedēļu laikā Andrejs Ēķis (43) klusībā sev uzdevis vairākkārt.

 Tā bija pēdējā reize, kad viņš redzēja sievas acis. Ivetas sniega motocikls sasvērās. Viņa krita. Pusstundas laikā palīgā atsteidzās Norvēģijas katastrofu medicīnas helikopters. Gaisā viņi vēl kādu laiciņu bija kopā — Ivetu veda uz slimnīcu, Andrejs lidoja līdzi. Tovakar tālajā Norvēģijas ziemeļu slimnīcā viņš uzzināja, ka palicis viens.

Šoruden Andrejs un Iveta Ēķi būtu svinējuši divdesmit gadu kāzu jubileju. "Tie bija divdesmit laimīgi gadi," Andrejs saka. Iveta viņam nozīmēja visu.

KLUSIŅA UN VIENMĒR BLAKUS

Apaļa sejiņa, lielas acis un mīļš, mierpilns smaids — tāda Iveta Ēķe raugās pretī no fotogrāfijām. "Viņa man bija pozitīvisma iemiesojums," Andrejs saka. Gatavodamies bērēm, viņš izmeklēja simt trīsdesmit mīļotās sievas fotogrāfijas, kurās viņa redzama smaidot. Tās tika izlīmētas bēru mielasta vietā — restorānā Paldies dievam, piektdiena ir klāt! "Viņa nodzīvoja labu un laimīgu dzīvi. Es gribēju, lai bēru diena neizvēršas smaga un nomācoša," saka Andrejs. Viņam gribējies, lai bēres visiem būtu kā atgādinājums, kāda Iveta bija — vienmēr labā garastāvoklī, priecīga.

Neviena kosmētikas triepiena sejā. Nekādu smalku zīmolu uz biksēm vai T krekliņiem, kas laikam bija Ivetas iecienītākais apģērbs. Grūti atcerēties kaut vienu publikāciju presē, kur miljonāra Andreja Ēķa sieva dižotos ar Jūrmalas ģimenes māju, auto vai ceļojumiem. Daži momentuzņēmumi ballēs, un arī tad nevis pašapzinīgi izslējusies kameras priekšā, bet vīram pie rokas. Vai arī, sirsnīgi apķērusi vīru, sēž viņam klēpī. "Klusiņa un vienmēr viņam blakus," atceras Ēķu pāra paziņa izdevēja Aija Simsone. "Bija iespaids, ka viņi dzīvo mīļi, kā roka ar cimdiņu." Pāris reižu kopā ar Ēķiem vakariņojot, viņa atskārtusi, ka Iveta ir ļoti gudra un erudīta sieviete, kas netiecas spīdēt starp apkārtējiem. Retais no draugu loka zināja, ka Iveta trīsdesmit četru gadu vecumā iestājās Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.

"Mēs agri apprecējāmies. Piedzima vecākie dēli, un viņa nevarēja studēt — bija jārūpējas par bērniem," stāsta Andrejs. Kad Roberts un Rūdolfs izauga un no pamperiem ārā bija arī trešais — pastarītis Kristofers, Iveta ieinteresējās pa studiju iespējām.

"Man liekas, viņa saprata, ka cilvēkiem, dzīvojot kopā, jābūt līdzvērtīgiem. Es visu laiku kaut ko darīju, un viņa negribēja atpalikt," Andrejs spriež. Veiksmīgi nokārtojusi iestājeksāmenus, Iveta uz lekcijām devās ar lielu nedrošību. Pārdzīvoja, kā viņu uztvers divdesmit gadu vecās studiju biedrenes. Uztraucās, ko domās pasniedzēji, ja sievietei ar uzvārdu Ēķe samisēsies. Taču atzīmju grāmatiņā rindojās astoņnieki un deviņnieki. Rītos, ejot ārā no mājas, Iveta bieži Andrejam vaicāja: vai šāds apģērbs derēs? "Jā, izskaties pēc īstas studentes, es viņai teicu. Tad viņa nomierinājās," Andrejs atceras. Pēc bakalaura grāda iegūšanas Iveta iestājās uzreiz divās maģistrantūras, Rīgā un Londonā. Tās viņa nepaspēja pabeigt.

"Tikai tāpēc, ka Andrejam bija Iveta, viņš varēja sasniegt visu, kas viņam izdevies," uzskata Ēķu pāra tuva draudzene Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka. "Viņas dzīves piepildījums bija būt blakus vīram, lai viņš varētu veidot televīziju, taisīt filmas." Iveta dzīvoja līdzi Andreja panākumiem. Atbalstīja viņu, kad gāja grūti. "Viņa nekad neko neaizliedza, nekritizēja. Atļāva man būt tādam, kāds esmu. Tas ir visspēcīgākais sievietes ierocis," Andrejs saka. Skatoties, ar kādu aizrautību vīrs kopā ar ģimenes draugu režisoru Aigaru Graubu veido filmu Rīgas sargi, Iveta uzmundrināja: "Jums viss izdosies! Viss būs labi!"

Paziņām, ar kuriem saistīja lietišķas saites, Andrejs būtu gribējis stādīt priekšā savu sievu. Paskaidrot, ka patiesībā visi viņa panākumi ir, pateicoties Ivetas rūpēm un mīlestībai. Taču, satikuši Andreju, svarīgie cilvēki bieži vien pat nepamanīja sievu viņam blakus. Dažkārt aizstājās viņai priekšā. Iveta apstājās maliņā vai devās prom. "Tu parunājies, es pagaidīšu," viņa vienmēr mīļi noglaudīja vīram plecu. Arī pēc deviņpadsmit kopdzīves gadiem Andrejs Ivetu sauca "mana meitene". Ar apbrīnu, it kā joprojām būtu iemīlējies. "Tas bija no sirds un patiesi. Viņa bija, ir un paliks Andreja meitene uz mūžu," saka Gunta Līdaka.

JA APPRECAS, TAD UZ MŪŽU

"Man viņa bija viss. Man vienkārši bija labi ar viņu," Andrejs atceras, kā pirms divdesmit diviem gadiem sākušās abu attiecības. "Tā jau tikai filmās notiek: ierauga un uzreiz iemīl," Andrejs saka. Savu lielo mīlestību viņš pirmoreiz ieraudzīja mājas ballītē, ko rīkoja Ivetas brālis Normunds. Toreiz Andrejam bija divdesmit divi, Ivetai divdesmit gadi. Viens randiņš, otrs. "Tā mēs abi divi plikie samīlējāmies," Andrejs saka. Pārbaidījies bet laimīgs viņš jutās, kad uzzināja — mīļotā meitene gaida mazuli. "Kā visi džeki divdesmit četru gadu vecumā, es baidījos no kāzām. Taču zināju, ka mums būs bērniņš, un patiesībā ļoti gribēju Ivetu apprecēt." Ja apprecas, tad uz mūžu — tāda bija Andreja pārliecība. Iveta domājusi savādāk. "Viņa teica: dod, Dieviņ, nodzīvosim piecus gadus, un būs labi!" Uz Andreja vecāku dzīvoklīti Salienā Iveta atnāca ar lielu segu pūrā. "Mēs bijām tik laimīgi, ka viņa domāja — nevajag lekties, tādas laimes nevar būt daudz! Tā mēs dzīvojām — piecus… desmit… piecpadsmit gadus. Šogad 15.septembrī būtu divdesmit gadu," Andrejs saka. Mazas, baltas salvetītes, pilnas asaru, cita pēc citas gulst uz kafijas apakštasītes.

Sagaidot pirmdzimto, Robertu, 1988.gadā, Andrejs ieskatījies maciņā — tukšs. Tolaik viņš strādāja televīzijā par operatoru, Iveta par pirmsskolas skolotāju. Jaunās ģimenes mēneša budžets bija tik niecīgs, ka pietika tikai pašam nepieciešamākajam. Taču Andrejam ļoti gribējās sievu iepriecināt. Pateikties, ka dāvājusi viņam dēlu. Sarunājis haltūru, viņš visu nakti filmēja kāzas. Nopelnīja divsimt astoņus rubļus. Nākamajā rītā Andrejs steidzās uz juvelierizstrādājumu veikalu, lai mīļotajai sievai par visu naudu izvēlētos skaistāko gredzentiņu. Dzemdību nodaļā tolaik ciemiņiem ieeja bija liegta. Ivetas labākajai draudzenei zem kleitiņas iestūmis prāvu spilvenu, topošais kinoproducents veikli pamanījās viltus grūtnieci iestumt palātā pie sievas. Saņēmusi gredzentiņu, Iveta neticīgi smējusies. "Viņa domāja, ka tas ir spēļu gredzens."

Kad Andrejs sāka biznesu — nodibināja Picca TV —, materiālā situācija ģimenē uzlabojās. Vecākie dēli tad jau bija paaugušies. Ēķi varēja atļauties paceļot pa Eiropu. Andrejs ievēroja, ka Iveta bieži apstājas pie skatlogiem. Ar ilgām skatās uz mazuļu drēbītēm. Viņai bija trīsdesmit pieci gadi, kad pasaulē nāca Ēķu trešais dēls, Kristofers. Tagad viņam ir astoņi gadi. "Mēs ļoti gribējām arī meitiņu, bet tagad vairs…" Andrejs nepabeidz sakāmo un pieklust.

DZĪVOS BĒRNIEM UN FILMĀM

Neskaidras bailes par Ivetu. "Vesela, jauna sieviete. Ko es uztraucos?" Andrejs sev vaicāja pirms pusgada. Mīlēdams viņš centās sievai sagādāt vienu pārsteigumu pēc otra. "Vīrietis ir mednieks. Viņš pārnes mājās briedi un nosviež sievietei pie kājām. Viņa paskatās, parausta plecus. Tas liek viņam skriet vēl - pēc lielāka brieža, ko nosviest viņai pie kājām!" Viņš centās, kā mācēdams, Ivetu lutināt ar lielākām un mazākām dāvaniņām. Taču viņa mudinājusi: nestrādā tik daudz, labāk kopā kaut kur aizbrauksim! Cilvēki uzvedas tā, it kā būtu nemirstīgi, — krāj mājai, veļas mašīnai, nevis sirdij, viņa Andrejam vienmēr teikusi. Bagātnieku statuss Ivetai it nemaz nav glaimojis. Vienīgais, kas cilvēkam paliek, ir atmiņas un kopā ar mīļajiem pavadītie brīži — tāda bijusi viņas pārliecība.

Līdzīgus vārdus pēc sievas aiziešanas Andrejam sacījis mācītājs Juris Rubenis. Baidoties, ka no bēdām sajuks prātā, Andrejs lūdza viņa atbalstu. "Kā tu dzīvotu, ja šī būtu tava pēdējā diena pasaulē?" mācītājs viņam vaicājis. Andrejs saprata, ka nedrīkst raudāt, jo Ivetai tas nepalīdz, bet sevi žēlot pietiek. Jābūt stipram dēlu dēļ. Jātur solījums, ko viņi ar Ivetu reiz devuši viens otram: ja ar mani kas notiek, tu paliec bērniem. "Mēs pat runājām, ka vajadzētu lidot atsevišķi — vienreiz viens, otrreiz otrs. Ja kas atgadās, lai neaizejam bojā abi." Turies, vecais, Andrejs sevi drošināja. Saņemies! Iesper sev pa muguru un velcies tālāk! Viņš mierināja sevi ar domu, ka agrāk vai vēlāk mirst katrs.

Februāra vidū, dodoties uz Norvēģijas ziemeļiem atpūsties, Andrejs un Iveta izbaudīja iespēju būt kopā. "Sadoties rokās. Varbūt no malas liekas muļķīgi — pieauguši cilvēki taču, bet man patika ilgi, ilgi turēt viņas roku." Ar sievu kopā Andrejs vienmēr jutās mierīgs un laimīgs. Viņš bija pirmais, kurš piesteidzās pie Ivetas, kad viņa nokrita no sniega motocikla. Neviena acīmredzama lūzuma vai sasituma. Pirmajā mirklī pat šķita, ka viss kārtībā. Taču sniega motocikls sievietei bija pārsitis aknas. Sākās iekšējā asiņošana. Stundas laikā viņu nogādāja tuvākās slimnīcas operāciju zālē. Andrejs aiz durvīm gaidīja. Viņš ķēra katras operāciju zāles durvīs parādījušās medicīnas māsas skatienu. Ar jums runās ārsts, neskatoties acīs, kāda no viņām Andrejam teica. "Tad es sapratu. Izgāju ārā. Skatījos Ziemeļu Ledus okeānā un domāju: cik dzidrs ūdens…" Iveta vienmēr bija teikusi, ka vēlētos nomirt kalnos. Kā pēdējo sveicienu no sievas ārsts no operāciju zāles iznesa Ivetas gredzentiņu. "Es nezinu, kāpēc viņš man to atdeva." Tagad mazo zelta riņķīti ar austrumnieciskiem gravējumiem Andrejs nēsā uz kreisās rokas mazā pirksta.

Vārdos neizsakāms mīļums un tuvības sajūta. "Mums abiem patika guļot cieši piespiesties vienam pie otra," Andrejs atceras. Uz apakštases atkal sagulst lērums saraudātu salvetīšu. Tajā vakarā, kad Andrejs palika bez mīļotās sievietes, vecākie dēli tēvu piespieda sev cieši klāt. "Tā mēs nogulējām visu nakti — es pa vidu, viņi blakus." Smagajā brīdī dēli kļuva tēvam par vislielāko atbalstu. "Mēs viņus vienmēr lutinājām, bet tagad pārnāku mājās, skatos: vecākais ņēmis un izmazgājis visu veļu. Vidējais ielicis vannā mazo. Izmazgājis viņam matus, zinot, ka ilgāku laiku tas nav darīts." Andrejs aizdomājas, ka varbūt daudzbērnu ģimenes lasīs un nodomās — tas taču pats par sevi saprotams! Taču Ēķu vīriešiem līdz šim neko tādu nenācās darīt. Par visu vienmēr parūpējās mamma.

Iekritušiem vaigiem un tumšiem lokiem zem acīm Andrejs vienu nedēļu pēc bērēm cenšas pievērsties administratīviem darbiem LNT. No rīta viņš centīgi gludinājis sev kreklu — vien mazas krociņas uz aproces nodod, ka to darījusi pie gludināšanas nepieradusi vīrieša roka. Mājās Andrejs neko vairs nevar atrast. Izmeklējies jaunākā dēla drēbes vienā skapī, tad otrā, viņš vakarā sasauca dēlus. Nolēma, ka visi četri dosies uz veikalu, iegādāsies ko jaunu. Virināt skapi ir sāpīgi, jo tas vēl glabā Ivetas drēbes un smaržu. "Tas ir šausmīgi…" Andrejs sažņaudz rokas. No spēku izsīkuma tās mazliet trīc. Septiņas dienas pēc Ivetas aiziešanas Andrejs nevarēja neko ieēst. Raudāt viņam tagad šķiet tikpat dabiski kā elpot. Naktīs aizmigt izdodas tikai tad, kad acis pārgurumā pašas krīt ciet. Taču aizsnausties viņš nedrīkst: "Man mazais krokodilītis jāved uz skolu." Ceļu uz jaunākā dēliņa skolu Andrejs līdz šim bija mērojis tikai pāris reižu. To vienmēr darīja Iveta.

Tagad Andrejs mācās dzīvot no jauna. Darbdienās ir vieglāk, jo daudz darāmā, apkārt kolēģi. Brīvdienās grūti, viņš izvairās palikt mājās viens. "Svētdien biju aizgājis uz šovu Zvaigžņu lietus. Cilvēki visapkārt priecājas. Tas liekas tik jocīgi," Andrejs klusi saka. Šonedēļ viņš pavadīja uz lidostu vecāko dēlu, kuram pēc pavasara brīvlaika atsākas mācības koledžā Londonā. Nu viņi mājās saimniekos trijatā: Andrejs ar vidējo un jaunāko dēlu. Parūpēties par mazāko palīdz puisēna krustmāte, Ivetas brāļasieva. Pēc notikušā no cilvēkiem Andrejs saņēmis tik daudz sirsnības un sapratnes, ka grūti pat noticēt. Kopā ar Aigaru Graubu taps jauna filma par mīlestību. Andrejs strādās un dzīvos dēliem, jo tādu solījumu reiz devis savai mīļajai meitenei.

Anda Burve-Rozīte
"SestDiena"