Jānis STĪBELIS ārpus tītaru cīņām

Atkal sadalītas gadskārtējās Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas. Jānis STĪBELIS apgalvo, ka savu garadarbu popularizēšanā nav pakustinājis pat kājas mazo pirkstiņu.

[5] 15.03.2008 13:06

– Kā vērtē šo balvu pasākumu?

– Sāksim ar to, ka uzskatu – šādai balvai ir jābūt. Tā ir lieta, kas vajadzīga jebkurā gadījumā gan jaunajiem censoņiem, gan ikvienam, kurš kaut ko rada – ir vajadzīgi šie stimuli un motivācija. Ja redzi, ka tavu darbu novērtē labi, rodas motivācija turpināt. Bet, ja runājam par mūzikas un izpildītāju līmeni Latvijā – tas ir lokāls. Proti, lielākā auditorija visiem izpildītājiem ir vietējā Latvijas publika. Angliski to sauc domestic.

Mēs strādājam paši uz savu tirgu. Bet, lai šovbizness normāli attīstītos, mūsu teritorija ir par mazu, tāpēc māksliniekiem agri vai vēlu jāskatās un jādomā, kā eksportēties. Un tad nu mēs nonākam pie smagā jautājuma: kurā virzienā varam eksportēties? Austrumi vai rietumi? Jā, Latvijas mūziķiem šajos virzienos ir bijuši šādi tādi panākumi, bet uz pasaules sasniegumu fona tos par panākumiem nevar īsti saukt. Diemžēl tā ir, jo pietiek aizbraukt tepat uz Zviedriju un paskatīties, kā viņi eksportē savus māksliniekus – tad saprotu, ka mums vēl tāls ceļš ejams.

– Kā tu skaidro Glāzes piena popularitāti un panākumus?

– Pateikšu atklāti – lai popularizētu šo albumu, neesmu pakustinājis pat mazo kājas pirkstiņu. Mans menedžments arī nav neko šajā ziņā darījis, neesam taisījuši nekādu kampaņu, neesam sūtījuši uz radiostacijām nevienu dziesmu, nevienu neesam uzpirkuši un paši ne par ko neesam balsojuši. Esam palaiduši – kā ir, tā ir. Kāpēc? Tāpēc, ka, rakstot šo albumu, man bija tāda kā ne gluži vienaldzība, bet krieviski to ļoti trāpīgi raksturo vārds – pofigisms. Es nedomāju, vai tas viss pārdosies.

Man bija materiāls, kas likās ievērības cienīgs, lai liktu diskā. Teksti nāca ar pozitīvu un nedaudz ironisku skatu no malas – paskatoties uz sevi un lietām, kas notiek apkārt. Arnis Mednis, kurš raksta diezgan nopietnu mūziku, man vienu dienu stāstīja, ka labākais, kas no viņa daiļrades ir aizgājis, ir parodiju mūzika seriālam Sirdsmīļā Monika. Cilvēki šajā mūzikā atrada daudz ko dziļāku, nekā viņš bija domājis. Es varētu vilkt zināmas paralēles, nerunājot par visu albumu, bet atsevišķām kompozīcijām. Piemēram, dziesma Mums paveiksies. Neviens man līdz šim nav pat uzdevis jautājumu – kas tad mums paveiksies, par ko tad ir šī dziesma?

– Es varētu izmantot izdevību un pajautāt!

– Īstenībā šī dziesma tapa pagājušajā gadā pasaules hokeja čempionāta laikā. Skatījos Latvijas izlases spēles un izdomāju, ka ir jāuzraksta, lai vienreiz mums paveicas hokejā. Tāds apmēram bija tas noskaņojums: ok, mēs šodien zaudējām, bet nekas, gan jau mums arī rīt, parīt paveiksies. Glāze piena bija ironisks smaids no malas pašiem par sevi un par to, kas notiek mūsdienās. Man pašam šajā albumā vistuvākā dziesma ir Viens. Tā ir diezgan personiska, to es uzrakstīju Ziemassvētkos, braucot vilcienā uz Pēterburgu, jo tajā vagonā es tiešām biju viens. Tad, kad mums ir Ziemassvētki, krieviem nav šo svētku. Bija tā skumīgi, un tā šī dziesma arī uzrakstījās. Bet līdz ar to, ka tas ir tāds personisks un cilvēkiem ne tik viegli tverams stāsts, šī dziesma tik labi neaizgāja.

– Pēc Glāzes piena neesi iemantojis piensaimnieku simpātijas un labvēlību?

– Ir, ir. Taču, tā kā neesmu pārliecināts, ka tas patiešām ir piens, nevis piena pulveris ar ūdeni, ko mēs dzeram, tad man negribētos popularizēt kaut kādu vienu konkrētu produktu. Ja pats būtu klāt kombinātā un redzētu, ka tas patiešām ir govs piens, tad varbūt. Bet kaut kādam kreisajam pienam es negribētu šo dziesmu atdot.

– Tev piemīt arī kaitīgi ieradumi?

– Laikam jau ne. Nepīpēju. Nelietoju nekādus apreibinošus līdzekļus. Alkoholu gan šad tad – vīnu, alu, kādu konjaku. Esmu dzēris arī vodočku, jo Krievijas šovbizness uzliek savus pienākumus.

– Tu tā kā ļaujies straumes plūdumam?

– Vispār es cenšos ļoti daudz strādāt un nekad tā īsti neesmu mierā ar sevi un paveikto. Vienmēr cenšos attīstīties un izdomāt kaut ko jaunu, ko vēl paveikt. Protams, mūžīgās šaubas un dilemmas vienmēr pastāv. Bieži esmu domājis, ka varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā un varbūt es kaut ko daru nepareizi. Bet cilvēki saka – Jāni, nomierinies, ar tevi viss ir kārtībā. Jo ir lietas, kas nav no manis atkarīgas. Piemēram, tas, ka Latvijā nav normāla mūzikas menedžmenta. Tas, ka mēs neesam ne Eiropas, ne Krievijas, nekādā apritē mēs neesam. Tas, ka pie mums investīcijas šovbiznesā gadā nesasniedz pat kaut kādus 3% no, piemēram, viena Anglijas projekta investīcijām. Ir ļoti daudz apstākļu, kas un kā, un kāpēc, bet tā ir atsevišķa saruna. Jā, mēs maināmies, bet diezgan lēni. Arī sabiedrība, manuprāt, ļoti lēni integrējas Eiropā.

– Kas tev pašlaik dzīvē ir svarīgākais?

– Radošajā dzīvē lieku akcentu uz jauna albuma veidošanu. Šogad plānoju izdot jaunu albumu, kas viennozīmīgi būs starptautisks, angļu valodā ar 13 vai 14 dziesmām.

– Kad tas būs?
– Precīzi nezinu, bet varu garantēt, ka tas būs šogad. Es darīšu visu, lai šim albumam būtu maksimāli liela starptautiska rezonanse, jo citādi angļu valodā nav jēgas rakstīt. Ja albums domāts vietējam tirgum, tas jāraksta latviešu valodā. Angļu valodā es rakstu tikai tādēļ, lai eksportētu savu mūziku. Jaunajā albumā būs gan jaunas dziesmas, gan labi aizmirsts vecais. Tas ir tāds mūžīgais meklējums pa stiliem, ietekmēm, vienā vārdā to pat nevaru raksturot, jo esmu ietekmējies no vairākiem stiliem – džeza, soula, popa, fanka, roka... Visi šie elementi būs dzirdami. Negribētu teikt, kas tas ir kaut kāds viens stils – tas vienkārši ir mans stils.

– Kādi vēl profesionālajā ziņā ir tavi mērķi – kļūt par starptautiski pazīstamu...

– Jā, viennozīmīgi, man ir mērķis kļūt par starptautiski pazīstamu mūziķi, un es to ceru arī kādreiz sasniegt. Taču ir divas lietas, kas jāsaprot un ko var saprast tikai ar laiku. Proti, ja neesi tajā Eiropas apritē, ir ļoti grūti būt tajā vidē. Acīmredzot mums jābūt atvērtākiem pret to Eiropas kultūru, kas ienāk pie mums. Mums jābūt pozitīvākiem un atvērtākiem pret Eiropu, ja gribam tajā integrēties. Savukārt, kamēr mēs neesam šajā apritē, māksliniekiem, piemēram, man, nav citu variantu, kā braukt kaut vai uz to pašu Londonu un censties tur kaut kā izkarot vietu starp 2,5 miljoniem britu grupu. Tas ir diezgan utopiski, bet situācija ir tāda, kāda tā ir.

– Kādas intereses vai hobiji tev ir ārpus mūzikas?

– Galda teniss, tā sauktais pingpongs. Biljards – pēdējā laikā tas ir kļuvis diezgan aktuāls.

– Arī Eirovīzijā tu nepiedalies...

– Jā, pirmos gadus man Eirovīzija likās aktuāla tāpēc, ka vienkārši nebija nekādu citu konkursu. Tas bija tāds sportisks azarts – aiziet un padarboties. Lasīju, ka šogad Īriju šajā konkursā pārstāvēs tītars (tītars Dastins, Īrijā populāra bērnu raidījuma varonis – aut.)! Nu tad es sevi neredzu sacenšamies tītaru konkursā. Ja kāds redz, tad uz priekšu!

– Ja tu nebūtu mūziķis, ko tu darītu?

– Es varētu būt pavārs vai dārznieks. Es iedomājos, cik dārzniekam varētu būt forši – ne par ko nav jādomā!

– Kā top tavas dziesmas? Katra no tām ir kāds personisks stāsts, vai kaut ko raksti arī speciāli?

– Viss, ko rakstu, ir mani stāsti, tas, kas notiek ar mani un ko es arī stāstu, kaut kādi mazi manas dzīves fragmentiņi, kurus es lieku savā mūzikā un tekstos.

– Kur tev vislabāk patīk uzstāties – klubos, koncertos, īpašos pasākumos?

– Klubos es jau labu laiku vairs neuzstājos. Notiek tādi slēgtie pasākumi – korporatīvie vakari, jubilejas. Biļešu koncertus Latvijā es gada laikā nospēlēju kādus trīs četrus. Ja cilvēks ir iztērējis savu naudu, nopircis biļeti un atnācis klausīties tieši mani, tad man ir jāmāk šā cilvēka cerības attaisnot. Tā ir pavisam cita atbildība šādos koncertos – tiem es ļoti nopietni gatavojos. Bet tie izklaides pasākumi, kuros esi viens no pasākuma sastāvdaļām, piemēram, kādā Jaungada ballītē, tur ir cita funkcija – izklaidēt cilvēkus, lai viņi atpūstos.

– Savu vizuālo skatuves tēlu un frizūru pats izvēlies, vai ļaujies speciālistiem?

– Frizūru jau gadus septiņus es uzticu savai frizierei Inesei Vinholcai. Šad tad mēs eksperimentējam, šad tad uz konservatīvo pusi aizejam. Runājot par stilu, man nepatīk tās klišejas, kas valda šovbiznesā. Man nepatīk, ka, ieslēdzot MTV, katrs trešais dziedātājs izskatās līdzīgs daudziem citiem.

– Tev patīk atšķirties?

– Grūti jau ir izdomāt kaut ko atšķirīgu mūsdienās. Grūti ir atrast savu stilu. Šķiet, ka garām grūti nošaut ar klasiku. Klasisks apģērbs ir mazliet bezpersoniskāks – tas ļauj tev pašam izpausties. Apģērba ziņā man ir diezgan daudzi cilvēki palīdzējuši, tostarp arī Laima Vaikule. Sevišķi pašā sākumā, kad sāku koncertēt Krievijā.

– Vai tu esi apmierināts ar to, ko dari un kā dzīvo?

– Neesmu apmierināts. Es taču visu laiku saku, ka esmu ļoti kritisks un neapmierināts. Man vienmēr vajag augstāk, tālāk un spēcīgāk.

***

Jānis STĪBELIS

• Dzimis Ventspilī 1976.gada 22.septembrī.

• Izglītība: Rīgas Pedagoģiskajā augstskolā – bakalaura grāds diriģēšanā. Studējis ASV – Holivudas mūzikas institūta vokālajā nodaļā.

• Sasniegumi: Jaunais vilnis 2002 un Discovery 2003 konkursu laureāts.

• Albumi: soloalbumi Glāze piena (2007); Ļubovj nastala (2005); Paliec tepat (2004); Inspiration (2001); Don"t Turn Away ar grupu Shake & Bake (2000).

• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Elīna