Mārtiņš Freimanis nepelna 65 000 gadā

— Lai cik dīvaini būtu, mans pirmais bērnības sapnis bija kļūt par klaunu. Kad citi sacerējumā rakstīja, ka grib būt ugunsdzēsēji, skolotāji un dakteri, es ierakstīju ? gribu būt klauns. Principā laikam esmu vienīgais, kurš savu bērnības sapni ir piepildījis.

— Kāpēc tieši klauns?

Man gribējās ākstīties. Man šķita, ka kāpt uz skatuves un izpildīties ir baigi forši, tāpēc gribēju strādāt cirkā par klaunu. Man tas šķita ideālākais variants, jo man ļoti, ļoti patika dzīvnieki un klauna darbā labi varēja apvienot gan ākstīšanos, gan darbu ar dzīvniekiem, tā man šķita.

— Parasti ģimene virza savu atvasi uz kādu noteiktu mērķi…

Mani neviens nekad un nekur nav virzījis. Neviens pat neinteresējas, esmu vai neesmu izpildījis mājasdarbu. Esmu audzis gaisotnē, kad pats par visu esmu atbildīgs. Ja neesmu izpildījis, pats vainīgs. Ja esmu izpildījis ? nu, forši… Neviens mani nav lamājis, ja man bijis divnieks, viss bija uz manas sirdsapziņas.

— Kādu izvēlējies savu pirmo nodarbošanos, pirmo lielo mērķi?

Man bija doma, ka braukšu studēt bioloģiju, ķīmiju, ar vienvārdsakot ? dabaszinātnes. Ļoti mērķtiecīgi uz to gāju. Taču gadījās tā, ka mana bioloģijas skolotāja mācēja spēlēt ģitāru un iemācīja arī mani. Pastiprināti mācījos bioloģiju, un reizē apguvu ģitāru. Ar to arī viss sākās. Sevišķi pēc tam, kad sapratu, ka varu rakstīt dziesmas, man vairs nebija nekādu šaubu, ka nākotnē nodarbošos ar mūziku.

— Un nodarbojies arī?

Ne gluži. Pēc vidusskolas es aizgāju pilnīgi citu ceļu, ko neviens nebija gaidījis ? filoloģiju un angļu valodu. Nepabeidzu. Lekcijās sēdēt un zubrīties vēsturisko gramatiku, morfoloģiju un sintaksi? Nu nē! Brīnišķīgi iztieku arī bez augstākās izglītības. Taču pats stāsts par manu mācīšanos bija tāds dīvains. Visu mūžu biju mācījies vācu valodu. 11. klasē vajadzēja norādīt, kur katrs tālāk mācīsies, un tad man «aizkrita šīberis». Uzrakstīju, ka stāšos angļu filologos. Skolotāja teica, ka tas nav reāli, taču pa vasaru iemācījos angļu valodu un iestājos augstskolā — kā otrs labākais. Lai gan nebiju pabeidzis augstskolu, nostrādāju trīs gadus par angļu valodas skolotāju. Taču paralēli tam visam ne mirkli nepametu mūziku.

— Ko nozīmē: nepametu?

Jau vidusskolā daudz spēlēju, bijām izveidojuši savu grupu, kur sākumā bijām četri, vēlāk palikām trijatā ? es un vēl divas meitenes. Ko tikai mēs nedarījām! Piedalījāmies dažādos konkursos, lai nopelnītu naudu, spēlējām uz ielām Zviedrijā, Tallinā... Pēc vidusskolas, kad aizbraucu uz Liepāju mācīties, satiku savu līdzšinējo grupu «Tumsa». Tai brīdī grupu bija pametis Fēlikss Ķiģelis, arī Māris Zandbergs. Viņiem nebija, kas dzied. Bet satikāmies mēs kādā festivālā, kur viņi bija ar savu grupu, es ar savējo, un gandrīz uzreiz vienojāmies par kopēju nākotni. Dziedu pie viņiem jau 11 vai 12 gadus.

— Vai tas, ka bērnībā mācījies mūzikas skolā, tev palīdzēja vēl vairāk saistīties ar mūziku?

Droši vien. Vismaz kaut kādu sajēgu jau tā mūzikas skola deva. Taču klavieres man bija baigās mocības un knapi izvilku to skolu... Kad klavierskolotājs no manis gribēja uztaisīt baigo pianisma zvaigzni, es kratījos no tā visa vaļā. Un vēl nozvērējos, ka nekad dzīvē nenodarbošos ar mūziku. (Smejas). Tomēr bērnu spiest mācītie mūzikas skolā ir nežēlīgi. Man turklāt bija citas intereses ? zooloģija, bioloģija. Citi bērni spēlējās, bet man bija jāiet uz kori, uz stundām, es netiku ārā. Tāpēc man ātri, ātri noriebās tā padarīšana.

— Atceries savu pirmo uzstāšanos?

Uzstāšanās bijušas daudzas. Tās ar skolas grupu īsti neatceros. Taču ar «Tumsu» gan. Mēs vēl piedalījāmies tarifikācijas skatēs, no kurām viena notika Rucavā, kur bija mans pirmais koncerts kopā ar viņiem. Pirmajā reizē biju sabijies, stīvs...

— Un kā jūs izsitāties?

Toreiz vispār bija ļoti grūti jauniem mūziķiem, nebija, kam paprasīt padomu, konsultēties. Par ierakstīšanos radio vispār nebija ko domāt, vajadzēja blatu. Bet mēs baigi uzbāzāmies Guntaram Račam, iepazināmies ar Daci Paulu, Zirgu no Labvēlīgā tipa. Bīdījāmies lēni, lēni. Un par to man prieks, jo mūsu grupa neuzlēca kā kaut kāda pēkšņi parādījusies zvaigzne, kas pēc tam ātri noriet. Mēs to darījām lēni un prātīgi un līdz pirmajai vietai radio hītos gājām daudzus gadus.

— Šķiet, esi sarakstījis tik daudz dziesmu, kā neviens cits Latvijā.

Nu, nav jau tik traki. Es rūpīgi izvēlos māksliniekus, kuriem rakstīt dziesmas. Rūpīgi izvērtēju, vai pēc tam dzirdēšu no viņiem to, ko gribu dzirdēt. Lai neizklausītos pārāk traki, pieņēmu pseidonīmu Ilze Melne. Citādi man jau «Eirovīzija» pārmeta, ka es tur tik bieži un daudz piedalos. Imants Vanzovičs pat uzrakstīja kādā žurnālā, ka viņam bail atvērt konservu bundžu, lai tur nerēgotos Mārtiņš Freimanis priekšā... Nu, turpmāk lai viņam pretī rēgojas Ilze Melne. Ko es varu darīt? Man patīk rakstīt dziesmas, dzeju.

— Tu arī atbalsti daudzus jaunos.

Atceros, cik grūti bija mums, kad nebija neviena, kam palūgt padomu vai kurš tevi pabīdītu. Tieši tāpēc izlēmu, ka gribu palīdzēt. Ir tik patīkami redzēt, kā viņi atbrīvojas, atslābinās, jūtas droši un tāpēc arī rada daudzko jaunu un interesantu. Kopā ar Daci Paulu nodibinājām uzņēmumu «Micrec PM», kurā atbalstām jaunos māksliniekus. Mums ir ļoti augstas un stingras prasības pret māksliniekiem, un kuru katru mēs nemaz neņemam.

— Kur iemācījies skatuves horeogrāfiju?

Nekur! Skolas laikā gan astoņus gadus dejoju modernās dejas, taču tas bija obligāts pasākums un nekāds dižais dejotājs no manis nesanāca. Uz skatuves galvenais ir justies brīvi un būt dabiskam. Cilvēki jau jūt, vai tu to dari dabiski, vai nē. Sākumā, protams, biju stīvs kā klucis uz skatuves. Nevarēju no rokām izlaist ģitāru, jo nebija, kur pieturēties... (Smejas).

— Esi spēlējis arī teātri...

— Jā, tajā laikā grupā «Tumsa» vēl dziedāja Ance Krauze, mūsu grupā sākās viņas karjera. Mūs uzaicināja Teātra dienās Liepājā par pavadošo sastāvu. Mums kā solistiem iedeva nodziedāt dažus numurus. Pēkšņi Ance smagi saslima. Un nebija neviena, kas varētu ielēkt Ances vokāli sarežģītajā numurā. Rezultātā viņas vietā un viņas kostīmā dziedāju es. Jurim Bartkevičam iepatikās, kā es tur ņemos. Tieši tai laikā Zigmars Liepiņš un Māra Zālīte bija atbraukuši ar «Kaupēna» libretu. Mani uzvilka uz skatuves nodziedāt fragmentu un beigās mani apstiprināja lomai. Pabrīnījos, pateicu, Bartkevičam, ka strādāšu tikai uz viņa atbildību. Laikam jau sanāca. Kad sāku dziedāt «Kaupēnu», man bija 21 gads, bet kad izrādes pārtraucām, jau 27 vai 28 gadi.

— Dziedātājs, komponists, dzejnieks un arī aktieris...

Nu, mana nopelna aktiera gaitās nav nekāda. Kaupēnā es paļāvos uz Valdi Lūriņu, ka viņš mani kā plastilīnu izmīcīs. Un tā arī bija filmā «Man patīk, ka meitene skumst». Man bija vienalga, kā Arvīds Krievs dabū laukā no manis to, ko vajag filmai un kādas metodes viņš izmanto. Ja godīgi, metodes bija nežēlīgas. Viņš mani mēdza nogurdināt un novest līdz baltkvēlei, lai panāktu dabisku niknumu. Jo man kā neaktierim to citā veidā nevarot iestāstīt.

— Pastāsti par triku ar žileti!

Tas tiešām bija triks. Un ja tas izskatījās reālistiski, tad jau ir panākts viss, kas bija iecerēts.

— Esi iecerējis vēl piedalīties kādā filmā?

Laikam jau tā sanāks. Režisors Arvīds Krievs uzņems filmu par leģionāriem, vēsturisku filmu. Viņš laikam iegājis azartā ar neaktieru aicināšanu. Piemēram, Lauris Reiniks arī piedalīsies šai filmā. Īsāk sakot, cilvēki, kas nav profesionāli aktieri, bet ir profesionāli āksti.

— Tas nav negatīvs apzīmējums?

— Nē, tas domāts labā nozīmē. Īstenībā strādāt par ākstu ir ļoti smagi. Vismaz es uzskatu, ka esmu profesionāls izklaidētājs. Mana dzīves sūtība ir dot cilvēkiem prieku, skumjas vai kādas nu viņi emocijas grib attiecīgajā brīdī. Protams, nogurstu reizēm no šā darba, bet no kura tad nenogurst? Un tad nāk virsū depresija. Vissmagākais, ja dari visu pēc tīrākās sirdsapziņas un tevi pēc tam zākā. Sāpīgi...

— Ko dari tādā brīdī?

— Nu, vienu daļu laimes sagādā koncerti, kad nāk cilvēki un tu redzi, ka viņiem patīk. Tad man ir pie pakaļas, ka, piemēram, Vanzoviču kaitina Mārtiņš Freimanis. Bet, kad ir galīgi slikti, zvanu draugiem un saku, lai viņi dara kaut ko. Tad mēs aizbraucam ārpus Rīgas vai uzspēlējam boulingu. Dažreiz videonomā paņemu piecas sešas maksimāli trulas filmas un skatos visas pēc kārtas. Vai piedzeros.

— Un kuru tu uzskati par savu lielāko panākumu?

— Grupu «Fly». Joprojām uzskatu, ka tas bija viens no maniem labākajiem projektiem, veiksmīgākajiem izdomājumiem, kas tika pāragri norakts. Trīs dažādu stilu dziedātāji kopā — tas bija forši. Mums nevajadzēja piedalīties «Eirovīzijā», tā bija mūsu lielākā kļūda. Uzskatu, ka cittautiešu integrācijas ziņā pusgada laikā izdarījām daudz vairāk nekā valdība gadu laikā. Protams, prieks arī par Valteru un Kažu... Tā jau varētu saukt daudzko.

— Cik svarīga tev ir nauda?

— Nauda man nav necik svarīga. Savulaik esmu dzīvojis zem jebkuras nabadzības un iztikas minimuma līmeņa. Es neprotu naudu sakrāt, sadalīt savus ienākumus proporcionāli izdevumiem. Ja man ir nauda, es to tērēju, ja nav — loģiski, netērēju. Joprojām uzskatu, ka labākais veids, kur ieguldīt naudu, ir uzsaukt draugiem foršu tusiņu. Uz paradīzi vai elli neviens nepaņems līdzi ledusskapi vai televizoru, bet labas atmiņas varbūt, ka izdosies paņemt. Man ir dzīvoklītis, mašīna, es varu ieiet veikalā un nopirkt to biezpienu, kas man garšo. Bet nekādas ekstras man nav. Tāpēc smieklīgi lasīt presē, ka es pelnu 65 000 latu gadā. Kaut gan gribētos jau... (Smejas).

Agnese Meiere, «Vakara Ziņas»