Ella caur uguni, ūdeni un fabrikām

Lai gan dziedātāja Elīna Fūrmane uz latvju mūzikas skatuves ir teju piecus gadus un jau piedalījusies trīs Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases finālos, tikai tagad klajā nācis viņas debijas disks.

Albums ar visai simbolisko nosaukumu Nosargāt sapni plašākai auditorijai tiks prezentēts tikai 1. jūnijā, klubā Essential, ko plānots ietērpt diska vāciņam raksturīgajās rozā krāsās. Pirms šī notikuma – par albumu, nonākšanu līdz tam, fabrikām, konkursiem un arī citām lietām – saruna ar pašu Elīnu Fūrmani.

– Pēc albuma izdevēju izplatītās informācijas var saprast, ka šis disks tapis trīs gados?

– Ne gluži. Pašlaik man ir 19 gadi, bet, kad man bija sešpadsmit, ierakstīju savu dziesmu demoversiju, sarakstīju to nosaukumus, fotošopā uztaisīju diska vāciņu, pievienoju klāt savu telefona numuru un epasta adresi un aiznesu to visu parādīt Račam. Patiesībā albums tapis divu gadu laikā, vienkārši viņš tā sarēķinājis, ka starp 16 un 19 ir trīs.

Albumam vajadzēja nākt klajā pērn pavasarī, taču likās, ka kaut kā vēl pietrūkst. Pērn jūnijā Račs teica: "Klausies, dziedātgribētāju ir daudz, varbūt saņemies un pabeidz, ko esi iesākusi?!" Pabeidzu. Tā nu divi gadi ir pagājuši.

– Diezgan ilgi...

– Jā, šis albums nav rakstīts tā, kā to dara citi normāli cilvēki – pusgada laikā. Taču fabrikas dēļ visas lietas tā sakrita, ka... Zini, kādā brīdī pavisam aizmirsu, ka es taču gribu dziedāt un būt mūziķe, nevis kaut kāds televīzijas feiss. Pirmoreiz ieraugi sevi uz žurnāla vāka – o, forši! Tev piedāvā vienu iespēju, otru, trešo, un beigās jau pavisam aizmirsti, ka ar fabriku gribēji tikai popularizēt savu vārdu, lai vēlāk viss veiksmīgāk aizietu ar mūziku.

Sapratu, ka Talantu fabrika 4 ir pēdējā, tāpēc arī gāju uz to. Man bija dziesma Vēlreiz, cilvēkiem tā patika, tā parādījās Muzikālajā bankā, taču par to nebalsoja, jo cilvēki nezināja, kas ir tāda Elīna Fūrmane. Jocīgi, taču zināju, ka iznākšu no fabrikas, un viss notiks. Nevarētu teikt, ka fabrika nesusi tikai mīnusus.

– Bet nevarētu teikt, ka tu biji mazpazīstama – kad tev bija tikai 15 gadu, tu jau tiki nosaukta starp Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases finālistiem.

– Iespējams, ja man kādreiz mūžā būtu bijis menedžeris, kāds vecāks un gudrāks cilvēks par mani, varbūt arī nebūtu gājusi fabrikā. Taču man nav neviena, kas bīdītu uz priekšu, cik nu man tās saprašanas pašai ir, tik arī daru.

Citi pārmet, ka man piemīt pārlieka skandalozitāte, taču... Nu kā es atšķiros no Jenny May, Ladybird vai Anna Polanski?! Man nav vienmēr stāvējis blakus Semēvics, turējis rociņu un skaidrojis, ka tagad notiks tā vai citādi. Loģiski, ka tāpēc bieži vien atgadās dažādi traki izgājieni, kuru sekas nemaz neapzinos. Kā, piemēram, ar Muzikālo banku un to trako plikā dibena tērpu... Nebiju domājusi, ka tas var izraisīt tādu šausmīgu jūkli – domāju, ka tas vienkārši ir interesants skatuves tērps, mazliet seksīgs. Man pat prātā nebija nācis, ka pēc tam mani kā tādu sardeli uz šķīvja tiesās visi, kam nav slinkums!

Taču es neuzskatu, ka būtu ļoti piepūlējusies, lai iegūtu to, kas man šobrīd ir. Strādāju kā normālam jaunietim būtu jāstrādā, lai piepildītu savus mērķus un sapņus. Varbūt esmu mazliet ātrāk izaugusi nekā mani vienaudži, kas beidz skolu un vēl nezina, ko gribētu savā dzīvē darīt, bet man ir skaidrs: gribu dziedāt, gribu muzicēt un darboties izklaides biznesā. Nekad nesēdēšu birojā un nemācīšos ekonomiku vai jurisprudenci.

– Ir cilvēki, kas var jaunu dziesmu uzcept vienā dienā, bet, klausoties šo albumu, šķiet, ka tev tās nākušas ļoti ilgi un smagi.

– Nē, tieši otrādi! Ja ir kāds notikums, par ko man ir ko teikt, tad tekstu var uzrakstīt 15 minūtēs. Ar mūziku ir tieši tāpat. Varbūt ilgāku laiku prasa aranžēšana, bet arī ne vairāk par dažām nedēļām. Kad nav ko teikt, tad arī nav jāraksta dziesmas, jo tās nebūs tās labākās.

– Kāpēc tad tavā albumā ir vairākas ārzemju komponistu sarakstītas dziesmas? Nebija, ko teikt?

– Daļēji varētu teikt arī tā, bet daļēji tas ir tāpēc, ka manas dziesmas nav tādi pievelkoši hiti. Izdevniecība man iedeva šādas dziesmas, lai pamācītos. No ārzemju komponistu darbiem var iemācīties daudzas jaunas fiškas – gan pati, gan producents studijā, gan aranžētājs. Ir tādas lietas, ko pats, šeit strādājot, angļu valodā nekad neiemācīsies. No ārzemniekiem var mācīties, un tas ir jādara.

– Beidzot tev būs arī koncertturneja pa Latviju.

– Jā, turklāt ar dzīvo sastāvu – būs Džulians, Mārcis Auziņš, Oskars Kurdeko, ja pilnais sastāvs, tad arī Andris Buiķis un Nils Podnieks. Koncerti plānoti jūnijā un augustā, jo jūlijā Latvijā būšu mazāk. Zviedrijā būs vokālistu konkurss Baltic Song Contest, kurā savulaik piedalījušies arī Prāta vētra, Gunārs Kalniņš, Valters un Kaža, Fomins & Kleins.

Kādas iespējas man tas pavērs – par to varam tikai sapņot un domāt. Protams, nedomāju, ka man tūlīt atvērsies visa pasaule, varēšu baigi muzicēt, mani ieraudzīs ārzemju producenti, un parakstīšu lielo līgumu! Protams, nē, man vēl daudz jāstrādā. Tad jau redzēs. Bet nedomāju, ka šis būs mans pēdējais albums. Būs vēl!

– Vai tu nepagursi no tā visa: tev ir tikai 19 gadi, bet jau esi izgājusi caur uguni, ūdeni, fabrikām un vara trubām?

– Nē, sāku tieši pareizajā vecumā. Šobrīd no mazas meitenes lēnām, lēnām kļūstu par sievieti. Kas to lai zina, ko darīšu pēc gadiem sešiem. Taču neesmu cilvēks, kas apstājas pie sasniegtā. Ja nenotiks kaut kādas nenovēršamas dabas parādības, piemēram, Rīgu nenoskalos no pamatiem un mani tai līdzi, turpināšu nodarboties ar mūziku un noteikti nepaguršu.