Dž.Dž Džilindžers: "Varu zvērēt, ka iešu pa sarkano paklāju "

Viņš atnāk bez liekas steigas, paņem glāzi ar tumšas krāsas dzērienu un pelnutrauku. "Žizņ Maksima Gorkogo bila trudna i bezpoščadna.* Tā, starp citu, ir vienīgā frāze, kuru Kaurismeki zina krieviski... Ir tāds somu režisors," Džilindžers ir atnācis, paudis noskaņojumu, un saruna var sākties.

Mazliet vēlāk viņš atzīstas: "Visu, kas man sakāms, es pasaku izrādēs. Par visu. Šobrīd visa enerģija un domu asni tiek sublimēti jaunajā izrādē. Dzīvei pāri nepaliek gandrīz nekas."

Kaut kas tomēr ir palicis pāri. Viņš runā ātri, teju vai vienā ļoti garā elpas vilcienā ir pievārējis visus uzdotos jautājumus un atviegloti sāk smaidīt – kā atpestīšana ir ieradusies fotogrāfe. Un beidzot uz jautājumu "Mēs taču esam beiguši, vai ne?" varu atbildēt – jā.

– Bērnībā vasaras pavadīji laukos pie dievbijīgas vecmāmiņas. Kādas tagad ir tavas attiecības ar reliģiju?

– Nekādas. (Smiekli.) Tas gan neattiecas uz reliģiozitāti. Ir diezgan būtiska atšķirība starp reliģiju un reliģiozitāti. Neiedziļināsimies šajās pasāžās. (Pauze.) Čakarē cilvēkiem dzīves, pārtiek tikai no cilvēku nelaimes. Ja cilvēki būtu laimīgi, viņiem nebūtu nepieciešama baznīca, un, ja viņiem nebūtu nepieciešama baznīca, tad baznīcas bizness būtu vienkārši izbeidzies.

– Vai kādreiz esi domājis, ka iespējama situācija – Džilindžers rada izrādi, skatītāji īsti nenāk, arī kritiķi vienaldzīgi klusē?

– Domājis neesmu, bet varu padomāt, ja ir nepieciešams. (Pauze.) Es domāju, ka tādi brīži ir bijuši. Nepārdzīvo un taisi nākamo izrādi. Ir dažas lietas, kuras tu uztaisi tīri tā, kā tu jūti, un priekš sevis. Un vēl dažreiz gadās, ka tas nevienu neinteresē, bet tas ir nepieciešams solis kaut kādā pašattīstībā un bez tā vienkārši nevar iztikt. Skatītāji nenāk, un kritika klusē vai labākajā gadījumā iznīcina – tas ir normāli, tas pieder pie lietas.


– Pirms gandrīz 12 gadiem kādā intervijā teici: "Skaidri un gaiši apzināmies, ka teātris ir miris, bet mums ir jādzīvo un jāstrādā. Mūsu uzdevums šo līķi izgreznot, likt tam kustēties, zinot, ka tas ir miris objekts. Un tādā formā tas pasaulei ir vajadzīgs. Pasaule ir absurda."

– Vai šodien šis līķis kustas?

– Skaidrs, ka kustas un reizēm arī dzied. Kur tad viņam likties? Es viņam tādu enerģiju iedvešu. Un zināšanas.

– Un tomēr tas joprojām ir līķis?

– Līķis, bet dzīvs. Izgreznots, izkrāšļojies. Diezgan pieņemams. Ciešams.

– Ja jau runājam par līķiem – tu no nāves nebaidies?

– Kā tad var no nāves baidīties?! Tas ir tik apriori nolemts rezultāts, neviens no tā nav izbēdzis. Tas, kas ir neizbēgams, no tā nav iespējams baidīties. Tas vienkārši jāpieņem kā pats par sevi saprotams. Es nekad nebaidos no pašsaprotamām lietām.


– Nereti aiz ārēji ciniskas un izaicinošas čaulas slēpjas teju vai mīlīga būtība. Varbūt arī tu patiesībā esi ļoti mīlīgs, sirsnīgs, pieklājīgs un tikumīgs?

– Tas nav stāsts par mani. Tas, ko tu aprakstīji, tas nav stāsts par mani. Es nezinu, kāds es esmu, varbūt pēc četrdesmit gadiem uzzināšu, esmu procesā. Nezinu atbildi uz šo jautājumu. Bet domāju, ka tas nav stāsts par mani. Es liekos tieši tāds, kāds es esmu. Kaut gan dažreiz ir komplicētākas situācijas, kur rodas vēlēšanās ar citu savas būtības šķautni pavērsties pret dzīvi, bet tas vairāk kaprīzes līmenī. Tālāk?

– Kuras patiesības sevi šodien vēl nav degradējušas?

– Nav tādu. Da viss ir degradējies. Pie visām patiesībām jānonāk no jauna, domāšanas ceļā. Ir jānoslauka visi priekšstati un jāsāk pārdomāt no jauna. Jānonāk ļoti intensīvā domāšanas procesā līdz jaunām atskārsmēm, atklāsmēm un pat, iespējams, pie tieši tādām pašām, kādas ir tagad, bet ir jānonāk pavisam pa jaunu ceļu. Nevajag respektēt šos priekšstatus, kuri sen jau ir apmiruši un kuri spēj tikai kaut kādus pīšļus mazā vēja pūsmiņā sacelt gaisā.

– Nesen ar kolēģi spriedām, ka drīz varēs veidot to tā dēvēto slavenību topu, kuri vēl nav piedalījušies nevienā šovā. Kā ir ar tevi – tevi baidās aicināt vai tu baidies piekrist?

– Lai cik tas būtu smieklīgi, mani arī reizēm aicina.

– Un? Bezmaksas, piemēram, dziedāšanas kursi tevi neinteresē?

– Nē. Es varu pateikt, ka tas ir ļoti labs tāds... Man ir tāda melnā grāmata – ja visiem citiem es to varu piedot, tad aktieriem, kuriem ir nopietna attieksme pret savu profesiju, piedalīšanās šajos šovos manā skatījumā ir noziedzīga. Un tie, kas piedalās šajos šovos, ir šajā manā melnajā grāmatā, un principā domāju, ka kopsadarbības iespēja ir ļoti zema, ar daudziem jautājumiem.

– Runas par un ap tavu smēķēšanu tev droši vien jau apnikušas. Parādīšanās visur ar cigareti tev ir fiziska nepieciešamība vai spītība?

– Tas vienkārši esmu es. Tā nav ne fiziska nepieciešamība, ne spītība, tas vienkārši esmu es. Tāpēc, ka caur cigaretes dūmiem pasaule izskatās noslēpumaināka. Un tāpēc mani aptver šis noslēpumainības plīvurs.

– Zināmu noslēpumainības devu rada arī tavs pseidonīms. Tavs īstais vārds ir Raimonds. Vai tu saņem daudz apsveikumu 29. aprīlī?

– Nevienu.

– Vīrietim ir ļoti svarīgi, kāda sieviete ir blakus. Vai drīkstu jautāt, kāda sieviete ir blakus tev?

– Jautāt tu visu drīksti. (Ironisks smaids.) Es tev atbildēšu ar Marka Zaharova vārdiem – vismaz, kas attiecas uz režisoru, ja tu visu laiku esi kaujās un cīnies, tad ir ļoti svarīgi, kāds cilvēks tev ir ierakumos jeb kāda sieviete tev ir blakus. No tā ļoti atkarīgs, kāds tu būsi režisors, cik veiksmīgi tu to visu varēsi darīt. Pēc visām šīm kaujām, kad tu atkāpies ierakumos, tev ir ļoti svarīga šī pirmā palīdzība, morālā palīdzība, visa veida palīdzība. Un sapratne, cik nepieciešamas tev ir šīs kaujas. Un atbalsts.

– Tad varbūt viens no vārdiem, kas raksturo sievieti tev blakus, varētu būt spēcīga?

– Jaudīga!

– Un kurš mājās mazgā, piemēram, traukus?

– Trauku mašīna.


– Esi teicis, ka tava reālā dzīve ir diezgan maziņa. Tevi tā tiešām neinteresē vai tai nepietiek laika?

– Kas to teica? Es to teicu? Kaut kāds murgs! Cik gados? Droši vien pirms simt gadiem. Visa mana dzīve ir reāla dzīve, tur nav nekā nereāla. Arī mūsu saruna šobrīd ir reāla.


– Izrādē Intim ir teksts: ir mīlestības stāsti un seksa stāsti, tie ir jānošķir.

– Tā ir liela kļūda, ka cilvēki bieži jauc šos mīlestības stāstus ar seksa stāstiem. Bieži vien starp tiem tiešām nav nekāda sakara. Bet! Vienīgais, kas abus šos stāstus apvieno, tas ir kaut kāds fašisms. Protams, ka tie ir dažādi stāsti.

– Kurus tu stāsti biežāk?

– Es esmu sūdīgs stāstnieks. (Smiekli.) Es neatceros.

– Vai pats kādreiz jūties kā tāds liels citāts citu cilvēku dzīvēs?

– Man ir tas laimīgais gadījums nebūt par citātu. Es vairāk kā tāda vēja pūsmiņa (ironiski smaida), kura aši izzūd.

– Pašam tev no sevis galva negriežas?

– Griežas.

– Ko tad tu dari?

– Uzpīpēju, iedzeru un iemeditēju. (Pauze.) Sliktākajā gadījumā iesitu sev. Tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti griežas galva no sevis.

– Un kādas ir tavas attiecības ar...

– Sarkano paklāju Kannās?

– Tev ir attiecības arī ar to?

– Es varu zvērēt, ka es pa viņu iešu, bet tas nav pašmērķis. Tās vienkārši ir likumsakarība. Nevis šizofrēnija. Ja reiz es sev kaut ko esmu apsolījis, es to realizēju. Neatkarīgi no tā, vai tam ir kaut kāda jēga vai nav. Šajā gadījumā tam nekādas jēgas nav. Vismaz saistībā ar radīšanu.


Ilze TIHANOVSKA

"Mēs"

foto:spotnet.lv