«Freimanis pagrābstījies gar Ivetas Feldmanes pupiem.» Tas ir nieks

Tā tikai vēl trūka, ja mūziķi uz skatuves tā kārtīgi izkautos! Bungas lidotu pa gaisu, dziedātājas spiedzot slēptos zem klavierēm, elektrisko ģitāru vadi kalpotu, lai savažotu pretinieku... Protams, nekā tāda nebūs.

Klausītāji jau ir nobalsojuši par savu mīļāko dziesmu (rezultātus zina vienīgi rīkotāji), tāpēc mākslinieki šovakar Ventspilī brīvi un priecīgi dziedās piecpadsmit dziesmas. Četrām no tām autors ir Mārtiņš Freimanis. Dziesmām «Satīties, sapīties», «Lido sev līdz» un «Labais āķis» viņš ir gan vārdu, gan mūzikas autors, dziesmai «Kā izkusis krīts» sarakstījis tekstu. Un paša balss īpašas padara «Lido sev līdz» un «Satīties, sapīties», ko ir iemīļojuši televīzijas seriāla «Neprāta cena» skatītāji.

– Kas bija vispirms – tava loma vai mūzika seriālam «Neprāta cena»?

– Aizgāju uz provēm, un tad radošā komanda ieminējās, ka Ainara Mielava mūziku grib aizstāt ar citu. Bet palikušas tikai trīs dienas. Es teicu, kāpēc ne. Pirms tam, protams, lūdzu režisorei Intai Gorodeckai, lai pastāsta, kas tur tajā seriālā īsti notiek. Viņa izstāstīja. Es pajautāju, vai te ir klavieres? Tās sarkanās klavieres bārā neesot gan īpaši labas. Piesēdos pie klavierēm un desmit minūtēs sarakstīju gan mūziku, gan tekstu. Ja raksti vietā, kur notiek filmas darbība, ir ļoti viegli saķert to sajūtu. Tajā pašā dienā piezvanīju Ellai – vai viņai ir laiciņš atnākt uz studiju. Viņa atskrēja, iedziedāja. Nu tā jau top tās dziesmas. Man ļoti patīk rakstīt krogā. Atveru laptopu, austiņās klausos mūziku un vēroju cilvēkus.

– Vai viņi iemiesojas tavu dziesmu tekstos?

– Tieši tā jau arī notiek. Tās kaislības, kas valda krogos... Atnāk vīrietis un sieviete, apsēžas viens otram pretī un, nepārmijot ne vārda, stundu sūta īsziņas citiem cilvēkiem. Arī jaunajā «Tumsas» albumā dziesmām būs sociālantropoloģiski teksti. Ventspilī «Muzikālās bankas» priekšnesumu daļā atskaņosim jauno singlu «Pat Parisai tā nav».

– Vai Hiltonei?

– Jā. Redzēsim, kā klausītāji reaģēs. «Pat Parisai tā nav» ir teksts: «Jo ne jau prāts man vajadzīgs, lai nostātos uz virsotnēm.» Tieši par to ir albums – par Latvijas snobisko sabiedrību un šovbiznesu.

– Kāpēc tev patīk piedalīties «Muzikālajā bankā»?

– Tāpēc, ka tas ir objektīvs pasākums. Tur balso cilvēki, nevis mistiska žūrija. Tas ir kā «Eirovīzijā». Pērn, kad «Muzikālās bankas» noslēgums nenotika, mēs, mūziķi, jutāmies, it kā mums kaut kas būtu nolaupīts. Šie divi braucieni uz Ventspili janvārī uz «Muzikālās bankas» finālu un februārī uz «Eirovīzijas» nacionālo konkursu ir jau kļuvuši par klasiku. Ventspils viesnīcu personāls saķer galvu – nu atkal ies vaļā! Sevišķi mūs mīl apkopējas.... nākamajā rītā.

– Ventspilī paredzēta filmēšana arī jaunajai Arvīda Krieva filmai «Dancis pa trim», kur tu spēlē divas lomas. Vai šoreiz ir vieglāk spēlēt nekā tavā pirmajā lomā filmā «Man patīk, ka meitene skumst»?

– Tagad ir grūtāk. «Dancī pa trim» jāiejūtas vācu virsnieka lomā. Filmās pavēroju viņu žestus, pozas. Nav nemaz tik viegli – taisnā mugura, drūmais ģīmis. Bet vispār mums tur ir jautra kompānija. Filmā spēlē arī Kaža, Lauris Reiniks, Kristīne Nevarauska, Jānis Vingris. Arvīdam Krievam ir princips filmēt arī «neaktierus», jo viņam šķiet, ka mēs jūtamies brīvi un nespēlējam.

– «Tumsa» raksta šai filmai mūziku. Kad tev pirmo reizi iešāvās prātā doma, ka varētu būt mūziķis, un tā izsisties dzīvē?

– Es nekad nepadodos, lai kas arī notiktu. Un tā jau no bērnības. Sakodīšu zobus, bet savu mērķi sasniegšu. Man šķiet, ka tā ir laba īpašība katram cilvēkam – nepadoties, iet un darīt!

– Bet kā tu zināji, ka tavs mērķis ir tieši mūzika?

– Tad, kad uzrakstīju savu pirmo dziesmu. Man bija trīspadsmit gadu. Pārņēma tāda ļoti, ļoti jocīga sajūta – es varu uzrakstīt dziesmu! Parādīju draugiem, bet neteicu, ka tā ir manējā. Teicu: «Re, te viens gabaliņš ienācies. Kā jums tas patīk?» Kad viņi atbildēja, ka patīkot gan, tad tikai atzinos. Draugi mudināja turpināt. Un tad man nāca tāda «dvēseles caureja», rakstīju gabalu pēc gabala. Man iepatikās radīšanas process. Un pie tā arī paliku. Kaut gan savulaik zvērēju – mūziku nekad dzīvē, nekad!

– Kāpēc tā?

– Tā teiktu daudzi bērni, kurus vecmammas iesūta mūzikas skolā… Izstājos pēc piektās klases, pateicu – viss, pietiek. Gribēju klavieres apčurāt un izsviest ārā.

– Bet nu situācija ir mainījusies – tu darbā ieliec prieku, un to jūt arī klausītāji....

– Tieši tā. Nekad dzīvē negribētu kļūt par neatzīto mākslinieku, kurš gaudo: mana māksla ir tik kruta, to neviens nesaprot. Nu tad glabā darbus kambarītī tikai sev. Ja daba tev ir devusi talantu radīt, tad ir tikai viens mērķis – lai cilvēkiem, kuriem nav šādu dotību, būtu kaifs.

– Vai tu jūti cilvēkus, kad uzstājies uz skatuves?

– Tā ir mūžīgā māksla – iejusties citu ādā. Piemēram, ja publika ir kārtīgi piedzērusies, es tos cilvēkus nejūtu. Bet, kad arī es izrauju simt gramus, uzreiz skaidrs, ko viņi grib (smejas). Visgrūtākie ir «vakarkleitu pasākumi». «Tumsas» mūzika ir ātra un traka. Bet sieviete atnākusi sarkanā vakarkleitā līdz zemei, augstpapēžu kurpēs. Un tad viņa aizsviež kurpes pa gaisu un basām kājām laižas dejā. Vēl šādos koncertos iesaku kungiem noraisīt kaklasaites. Un vienā mirklī vīrietis kļūst par cilvēku. Politiķu un citu svarīgu personu pasākumos esmu pamanījis, ka viņi alkst pēc tās brīvības, kas ir mūziķiem. Jo mums ir vienalga, kas mugurā, kā uzvedamies. Tas nekas, ka atkal nokļūsim dzeltenajā presē: «Freimanis pagrābstījies gar Ivetas Feldmanes pupiem.» Tas ir nieks. Tomēr ir kaut kādas robežas, ko dzeltenā prese nedrīkst pārkāpt – iznīcināt cita cilvēka dzīvi. Tas ir ļoti vienkārši. Un kāpēc? Tikai naudas dēļ, lai žurnālam kāptu tirāža.

– Vai dzeltenie tagad liek mieru?

– Man jā, tāpēc ka esmu viņiem garlaicīgs. Dzīvoju kopā ar suni, kurš turklāt dzer alu.

Ilze Vītola, «Mājas Viesis»