Ināra Slucka mazliet pirms radošā finiša

Nacionālā teātra aktrise Ināra Slucka teic, ka šobrīd viņas dzīvē iestājies periods, kad būtiska ir spēcīga koncentrēšanās uz kaut ko vienu.

Un tā esot vienmēr, kad gaidāma jauna izrāde. Jau šajā piektdienā, 25. janvārī, mēs viņu iepazīsim kā Rītu Henrika Ibsena lugas Mazais Eijolfs pirmizrādē. "Mani neietekmē laiks, kāds ir ārā, lai gan, protams, būtu daudz priecīgāka, ja spīdētu saulīte. Bet tas nav primāri. Šobrīd ir laiks, kad beigsies noteikts darba posms, un šajā pēdējā taisnē pirms finiša ir tāda stipra enerģētiska mobilizācija," saka aktrise.

Izbauda labu dramaturģiju

Ar Ibsena lugu, ko iestudē režisors Felikss Deičs, Ināra Slucka ciešā sasaistē dzīvojusi aptuveni divarpus mēnešus, un tas ir pietiekami, lai reizē izprastu un tomēr saglabātu skatītājiem kā mīklu to, par ko vēsta konkrētais uzvedums. "Ibsens nenoliedzami ir ļoti labs dramaturgs. Un vienmēr ir ļoti liela bauda strādāt ar labu dramaturģiju; tas nemaz tik bieži negadās. Turklāt mums ir brīnišķīgs aktieru sastāvs un lielisks režisors. Aktieriem ir bauda strādāt ar Feliksu Deiču, jo viņš ļoti precīzi spēj izveidot tēla psiholoģisko līniju. Es kā aktrise no tā gūstu milzīgu gandarījumu, jo Deičs uzmanās, lai mans tēls nereaģētu tā, kā es, Ināra, esmu pieradusi, bet gan mēģina manī kā aktrisē atrast vēl citas izpausmes," teic Ināra Slucka. Un tad viņa ietur dziļdomīgu pauzi, jo jāatbild uz jautājumu, par ko ir luga no viņas skatupunkta. "Man šķiet, tas ir stāsts par cilvēka egoismu. Mēs lielākā vai mazākā mērā visi esam egoisti, tikai lugas personāži tā nedomā – ne mana Rīta, ne Alfrēds, Rītas vīrs, ko spēlē Ivars Puga. Un tad izvirzās jautājums, cik lielā mērā mēs drīkstam visu savu dzīvi likt uz vienu cilvēku, būt emocionālā atkarībā no viena cilvēka. Tam ir nopietnas sekas, lai arī tas ir mīlestības vārdā, bet – mīlestībai tiek atņemta... brīvība. Manā uztverē mīlestība ir brīvības simbols, tā ir brīva. Tikko kāds cilvēks pasaka, ka es bez tevis nevaru dzīvot, es aiziešu bojā, tas nozīmē, ka viņš automātiski otram uzliek slogu – nest atbildību par sevi. Jo divu cilvēku savienība var būt tikai tad, ja mēs varam pastāvēt arī atsevišķi – intelektuāli, materiāli, emocionāli –, bet mēs tomēr izvēlamies būt kopā. Tad šī savienība var būt radoša," stāsta aktrise, piebilstot, ka viņas tēlotajai Rītai ir šī atkarība no vīra un viņa visu savu dzīvi tik ļoti veltījusi tikai vienam cilvēkam, ka nav spējusi saredzēt un novērtēt to, kas viņai ir apkārt. "Vispār Rīta ir sarežģīts un neviendabīgs raksturs. Tas man kā aktrisei ir ļoti grūti, jo es esmu pretēja savai varonei, un tā man ir dīvaina saskarsme – mēģināt saprast arī šādu raksturu," atklāj Ināra Slucka.

Vaicāta, vai arī viņai reālajā dzīvē reiz gadījies piedzīvot līdzīgas emocijas, Ināra Slucka atteic – teju ikvienam cilvēkam šādi brīži ir bijuši, vien jautājums, cik daudz viņš to ir analizējis un piefiksējis. "Tad, kad sāc analizēt, parādās atpazīstamas lietas, protams, ne tik izkāpināti kā uz skatuves, bet cilvēkā jau ir iekodēts pilnīgi viss," – tā Ināra. Aktrise teic, ka līdz ar konkrētā rakstura attēlošanu mainās kaut kas viņā pašā, parādās cits redzējums uz to, kas vērojams uz dzīves skatuves. "Lai arī tas nebūt nav milzīgs un krass pavērsiens, bet sāku citādi skatīties uz kaut kādām lietām, niansēm," paskaidro Ināra Slucka.

Nav miera sajūtas

Mazais Eijolfs Inārai Sluckai pašlaik ir vienīgais darbs. "Indra Roga lūdz piedalīties nelielā lomiņā viņas jaunajā izrādē, bet darbs pie tās sāksies nedaudz vēlāk. Un tad jau jāskatās, ko darīt nākamajā sezonā. Bet man ar tiem darbiem ir tā: ir mierīgs periods. un tad pēkšņi kaut kas neprognozējami pagadās – nav tā, kas es gada sākumā zinu visu, ko es darīšu. Tagad arī bija tāpat – pērn notika intensīvs darbs pie Amariļļiem, sākās darbs pie Ibsena lugas un tikko biju pabeigusi filmēties Kijevā divsēriju filmā. Iznāca piesātināts laiks, bet, ja man ir brīvs brīdis, tad daudz kas ir jāredz, jādzird, jāpalasa," stāsta Ināra Slucka. Līdz brīvam brīdim gan vēl nedaudz jāpaciešas, tomēr aktrise atklāj, ka drīzumā esot ieplānots slēpošanas brauciens uz ārzemēm. Slaloms viņu aizrāvis pirms sešiem gadiem, un par to parūpējies aktrises dzīvesbiedrs Juris Ulmanis. "Tā ir fascinējoša brīvības sajūta, jo esmu tikai es, kalns un slēpes zem kājām," sajūsminās aktrise.

Ināras Sluckas plāni attiecībā uz režiju nebūt vēl neesot izsmelti, bet aktrise vairās tos konkretizēt. "Ja tu sāc kaut ko stāstīt, jāatdod daļa enerģijas, kas vajadzīga iecerei," paskaidro Ināra Slucka, vien piebilstot, ka ieceres režijas lauciņā atklātībā varētu nākt līdz ar nākamās sezonas plāniem. Viņa labi saprot, ka jāpaiet laikam, kamēr tiek apgūta kāda nozare, un divi viņas režisētie darbi vēl neļauj pretendēt uz pilntiesīgas režisores vārdu. "Ar režisoru ir tāpat kā ar aktieri – neviens students, kas pabeidz Teātra fakultāti, uzreiz nav aktieris. Es to apzinos, bet man vienmēr ir paticis izaicinājums – darīt kaut ko tādu, ko neesmu darījusi; es laikam nekad neesmu samierinājusies ar to, ko esmu izdarījusi. Ja man pēkšņi šķiet: o, te redz, man veicas, viss būs labi, dzīve uzreiz noliek pie vietas. Un es vienmēr saprotu, ka viss, kas man dots, ir jāpapildina un jānotur. Manī nav šīs miera sajūtas," saka Ināra Slucka. Vaicāta, vai viņa labprāt turpinātu jau Amariļļos aizsākto tēmu par lielās dzīves plūdumu un mazo cilvēku likteņiem, aktrise atbild apstiprinoši, piebilstot, ka viņu šobrīd patiesi interesē jautājums: kā mēs nodzīvojam šo dzīvi? Jo visiem bez izņēmuma ir dota viena dzīve, apmēram vienāds gadu skaits, ko pavadīt uz šīs zemes, kas arī ir visiem viena, bet katram ir sava izvēle, kā to dzīvi nodzīvot. "Zini, atceros, ka pagājušajā vasarā sēdēju un runājos ar savu tanti, kurai ir pie 80 gadiem. Mēs runājām par šo un to, un pēkšņi viņa tā skumji pasmaidīja un teica: "Jā, kaut kā tā dzīve nesanāca..." Un mani piesaistīja šie vārdi, un radās jautājums: kā jādzīvo, lai dzīve sanāktu? Man šī tēma visu laiku ir tuva," – tā aktrise.

Neiet pret sevi

Ināra Slucka teic, ka vienmēr esot zinājusi, sapratusi – dzīvē viss nāk īstajā laikā. Viņa salīdzina to ar grāmatu lasīšanu. "Cilvēks izlasa grāmatu, kad viņam ir 20 gadu, un atrod šajās lappusēs kaut ko vienu. Tad viņš šo grāmatu izlasa 40 gadu vecumā un pēkšņi saka: "Redz, kā man gadījās tā grāmata, tur ir tieši tas, par ko es tagad domāju!" Bet tas jau bija tajā grāmatā arī tad, kad tā tika lasīta pirmoreiz, tikai tad viņš to neredzēja. Un tā ir arī ar darbiem. Katrā darbā, kas man nāk, es atrodu kaut ko šim brīdim svarīgu un pie sevis prātoju, kāpēc tas ir tieši šobrīd. Tātad tam būs kādas sekas, bet es vēl tās nezinu," savā pārliecībā dalās aktrise. Un viņas dzīve lielā mērā tiešām sastāv no šādām atnākšanām, no dažādiem mirkļiem – gluži kā mozaīka. Konstantas ir divas lietas: mājas un teātris. Savukārt ikdiena sastāv no uzplūdiem un atplūdiem. "Tā tas vienmēr ir bijis! Tagad man kādu laiku neiznāca apmeklēt jogas nodarbības, bet zinu: tūlīt beigsies darbs pie Ibsena, sekos jaunais, un man būs ķermeņa sakopšanas uzplūds. Šobrīd darba ir daudz, bet pirmajā vaļas brīdī ieklausīšos savā iekšējā balsī, kas vislabāk pateiks, kā to laiku piepildīt," – tā Ināra Slucka, uzsverot, ka sev kā sievietei velta diezgan daudz laika. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēkam ir jāmīl savs ķermenis: "Tas tev ir dots, un tu vienīgais esi atbildīgs par to." "Atgriezenisks process – kā es attiecos pret sevi, tā arī citi pret mani attieksies," teic Ināra Slucka.

Liela nozīme aktrises dzīvē ir intuīcijai. Sajūtai par to, kā jābūt. No kurienes tā nāk – nav izskaidrojams. Ar milzīgu pārliecību balsī Ināra Slucka saka: "Cilvēkiem vajag ieklausīties intuīcijā. Reizēm pat apzināti sev saku: paga, klausies ko saka tava sirds. Ko tu vēlies? Un es mēģinu darīt to, ko liek sirds, pat ja prāts brīdina, ka nav labi. Reizēm kļūdos, bet sajūta tomēr pēc tam ir labāka, jo neesmu gājusi pret sevi. Zinu, ka man tam bija jāiziet cauri – tā vajadzēja."

***

INĀRA SLUCKA

- Nacionālā teātra aktrise un režisore

- Dzimusi 1959. gadā

- 1983. gadā absolvējusi Latvijas Konservatorijas Aktiermākslas fakultāti.

- Aktīvā repertuāra lomas ir Mollija Svīnija B. Frīla lugā Mollija Svīnija, Katerina Ivanovna F. Dostojevska lugā Sarunas kaimiņistabās, Heta Niskavuori H. Vuolijoki lugā Niskavuori jaunā saimniece. - Režisējusi divas izrādes – Mīļākais un Amarilļi

- Precējusies, ģimenē ir divi bērni: Lenards un Marija