Kaspars Kambala: «Labprāt cīnītos Rīgā»

2007. gada 27. aprīlī Starptautiskā basketbola federācija basketbolistu diskvalificēja uz 14 mēnešiem par aizliegto vielu lietošanu, bet augustā šis diskvalifikācijas termiņš tika pagarināts līdz 24 mēnešiem.

Jau pirms tam Kambala aktīvi sāka trenēties boksā, apgūstot zināšanas pie leģendārā tiesneša, tagad arī trenera Ričarda Stīla, ar kuru Kambala iepazinās 1998. gadā, kad studēja UNLV. 2007. gadā latvietis aizvadīja divas cīņas amatieru konkurencē, abās pārliecinoši nokautējot pretiniekus. 2008. gada 11. janvārī Kambala debitēja profesionālajā boksā, četru raundu cīņā cīnoties neizšķirti ar Alvaro Moralesu. Kādreizējais basketbolists neslēpj savas ambīcijas tikt līdz virsotnei boksā.

– Kurš bija lūzuma brīdis, kad saprati, ka esi nobriedis izmēģināt spēkus boksā?

– Kad saņēmu FIBA diskvalifikāciju, bija ļoti vienkāršs risinājums – varēju pievērsties tam, par ko biju ilgi domājis. Nevarētu teikt, ka basketbolā sevi pilnībā biju piepildījis, taču biju sasniedzis zināmu līmeni un izdarījis ļoti daudz.

– Vai piekrīti viedoklim, ka Latvijas Basketbola savienība zināmā mērā tevi uzmeta, nemaz nepacīnoties, lai diskvalifikācijas laiks tiktu saīsināts?

– Būšu atklāts – no brīža, kad tika saņemts pirmais fakss par to, ka man bijušas pozitīvas analīzes, kopā ar mani palika tikai mans aģents Turcijā, mana ģimene un draugi. Visi pārējie pazuda divu sekunžu laikā. Fenerbahce klubs negribēja maksāt naudu, kuru bija parādā par iepriekšējiem mēnešiem, sāka izdomāt visādus brīnumus. Daudzi teica, ka palīdzēs, bet patiesībā pagrieza muguru, un es visu izdarīju viens pats.

– Latvijā daudzi līdzjutēji joprojām cer tevi ieraudzīt basketbola laukumā, bet Lasvegasas prese raksta, ka tev nav plānu atgriezties. Kā tad īsti ir – vai basketbolam ir pielikts punkts?

– Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri pieturas pie saukļa "nekad nesaki nekad". Tiklīdz tu pateiksi "nekad", var gadīties, ka situācija mainīsies. Tāpēc arī nesaku, ka basketbolam pielikts punkts, taču atzīstu, ka man ir palicis liels rūgtums pret tur valdošo birokrātiju. Par man piešķirto diskvalifikāciju saistībā ar aizliegto vielu lietošanu – cilvēciski nevar salīdzināt manu pārkāpumu ar kāda cita sportista pārkāpumu, kas patiešām mēģina krāpties un neatļautiem paņēmieniem uzlabot savu sniegumu. Es dabūju divus gadus par vielu, kas nepalīdz uzlabot sportiskos rezultātus. Turklāt uzskatu, ka FIBA sēdēs tika pierādīts, ka viss notika neapzināti.

– Pagājušās nedēļas nogalē debitēji profesionālajā boksā, cīnoties neizšķirti ar Alvaro Moralesu. Kā debiju profesionālajā boksā novērtēja tavs treneris Ričards Stīls?

– Mēnesi pirms cīņas izmežģīju potīti un sastiepu Ahilleja cīpslu. Divas nedēļas pat boksa cimdus neuzvilku rokās. Man bija tikai divas nedēļas, lai pilnvērtīgi sagatavotos cīņai. Pirmajā nedēļā četras dienas sparingoju, divas dienas strādāju uz kombinācijām. Pēdējā nedēļā slodzes, protams, tika samazinātas. Moraless jau bija aizvadījis 160 cīņas amatieru konkurencē, trīs profesionāļos, turklāt šis cilvēks boksā ir jau 14 gadus. Man no pirmās amatieru cīņas līdz pirmajai profesionālajai bija pagājuši tikai seši mēneši. Viennozīmīgi neuzvarēju pieredzes trūkuma dēļ, taču treneris bija apmierināts, viņš zina ,uz ko esmu spējīgs.

– Kā izveidojās tava sadarbība ar Stīla kungu?

– Ričardu Stīlu pazīstu jau sen – viņš bija mācītājs manās kāzās. Kopš tā laika mūsu attiecības vienmēr bijušas tuvas un draudzīgas. Pirmo reizi pie viņa boksa cimdus uzvilku savā otrajā sezonā Nevadas štata Lasvegasas universitātē (UNLV). Gāju pie Stīla kunga un trenējos. Viņš teica: "Tev noteikti vajadzētu boksēties – tev ir raksturs un visi dotumi, lai kļūtu par labu bokseri." Es, protams, viņam atbildēju, ka par boksu nevar būt runas, jo esmu profesionāls basketbolists. Taču pērn, vēl pirms manas diskvalifikācijas, man bija doma pamēģināt savus spēkus boksā. Ja tāds cilvēks, tāda autoritāte kā Stīls tev saka, ka ir potenciāls un tu to vari darīt augstā līmenī, tas ir patīkami. Man pašam bija interesanti un intriģējoši to izmēģināt. Pat ja nebūtu diskvalifikācijas, iespējams, es tik un tā mēģinātu sevi apliecināt boksā. Diskvalifikācija visu salika savās vietās. Pirms tam bija doma, bet nebija pieņemts lēmums. Spēlējot Fenerbahce Ulker, bieži apmeklēju kluba boksa zāli, apmēram divas reizes nedēļā.

– Vai ir jau zināms, kad būs tava nākamā cīņa un kas būs pretinieks?

– Nākamā cīņa būs 7. martā, bet turpmāk mēģināsim, lai cīņas ir ik pēc 30–45 dienām. Pagaidām vēl nav zināms, ar ko cīnīšos. Šogad varētu būt vēl aptuveni desmit cīņas. Tas, pēc kāda principa tiks izvēlēti pretinieki, vairāk ir mana trenera un menedžmenta ziņā.

– Izskanējušas runas, ka vienu no cīņām tu šogad varētu aizvadīt Arēnā Rīga...

– Nekādā oficiālā līmenī par to vēl nav runāts, taču labprāt aizvadītu cīņu arēnā šogad vai tuvākajā nākotnē. Nemāku pateikt, kad cīņa varētu notikt, bet gribētu cīnīties Latvijā. Gribētu, un ir plānots, tikai vēlos sevi nostādīt līdz zināmam līmenim un gatavībai, lai, kad es ierastos dzimtenē, visiem būtu ļoti patīkams šovs.

– Lasvegasas presē biji izteicies, ka tagad galvenais ir sevi apliecināt boksā un nauda nav galvenais. Tomēr vai pieļauj, ka ar laiku boksā pelnīsi tikpat cik savulaik basketbolā?

– Tāpēc jau ar to nodarbojos – lai pelnītu. Ja tas būtu tikai hobijs, tad es turpinātu cīnīties tikai amatieru līmenī. Nav joka lieta boksēties profesionāli – jebkurā cīņā tu vari tikt nopietni savainots. Taču tie cilvēki, kuri mani trenē, tic, ka es varu sasniegt ļoti labus rezultātus.

– Kādus mērķus esi sev izvirzījis savā pirmajā profesionālā boksera karjeras gadā?

– Vēlētos sasniegt labu statistiku – uzvarēt tās desmit cīņas, kas man šogad varētu būt. Protams, mans sapnis ir cīnīties visaugstākajā līmenī, cīnīties par nopietnu vietu boksa elitē. Es esmu profesionāls sportists – ja kaut ko daru, tad gribu to darīt visaugstākajā līmenī. Vai tas izdosies – to zina tikai Dievs.