Uzlecošā hokeja zvaigzne Lauris Dārziņš

Lauris ir izteikts Latvijas hokeja jaunās paaudzes pārstāvis, kurš nomainījis šā sporta veida «zelta laiku» pārstāvjus. Viņš savā spēles stilā, izpratnē un izpildījumā sintezē labāko, kas bijis padomijas, Eiropas un arī Ziemeļamerikas skolās. Jaunais rīdzinieks jau ir paspējis būt viens no Latvijas U–20 izlases līderiem un pienācīgi atzīmējies arī pieaugušo izlasē. Nedēļu pēc 70. pasaules čempionāta notika mūsu saruna:

– Lauri, tevi daba apveltījusi ar kārtīgu augumu, par kuru patiesi priecātos arī basketbola pārstāvji. Nekad neesi aicināts trenēties basketbolā?

– 189 centimetri jau nav nekas izcils, un hokejā ir augumā daudz garāki vīri. Paskaties uz amerikāni Džilu Halu – 202 centimetri! Iespējams, ka hokejā vēl vairāk nekā citās sporta spēlēs vajag kārtīgu veselību un fiziskos rādītājus. Lai to iegūtu, augu gadu daudz jāstrādā, un ne tikai uz ledus vien. Kas attiecas uz basketbolu, tad par manu personību nav tikusi izrādīta interese.

– Kā tagad pēc kāda laika sprīža vērtē Rīgā aizvadīto pasaules hokeja čempionātu?

– Viss ir labs, kas labi beidzas. Protams, 10. vietas izcīnīšana nav nekas izcils, taču, ņemot vērā visus apstākļus un šā brīža varēšanu, tas ir apmierinošs rezultāts.

– Kā būtu, ja būtu Kārlis Skrastiņš, Rodrigo Laviņš, Viktors Ignatjevs?

– Tā nav mūsu, spēlētāju, kompetence. Protams, vajadzēja uzvarēt amerikāņus, un lieta būtu darīta, taču to nepaveicām. Jāņem vērā, ka pasaules čempionātā vāju pretinieku nav. Es negribu noniecināt mūsu gados jaunos aizsargus, taču Kārlis Skrastiņš noteikti būtu noderējis. Ja aplūkojam spēlētāju statistiku, tad tā, salīdzinot ar Turīnas olimpiskajām spēlēm, ir daudz pozitīvāka. Lielākie klupšanas akmeņi izlasei bija spēle mazākumā un arī vairākumā.

– Kā vērtē galvenā trenera Pjotra Vorobjova devumu komandas kopējā sniegumā?

– Katram speciālistam ir sava izpratne un pārbaudītas darba metodes, kuras dod rezultātu. Ja ievērojāt, tad čempionātā spēlējām tādā pašā stilā kā Toljati «Lada», neko daudz nemainot. Darbojoties vienādos sastāvos, mums spēle vedās, mazākumā – ne. Jāsaprot, ka Vorobjovam darbā ar izlasi tika dots pārāk maz laika. Ārzemēs galvenais treneris dara savu darbu, un viņam visi cenšas palīdzēt. Viņš arī nekad nejaucas citu treneru, piemēram, vārtsargu, darbā. Te notiek nedaudz atšķirīgi. Nekas ne no kā nerodas, jo panākumu pamatā ir sporta sistēma un liela konkurence. Tas ir lielajās hokeja valstīs, un tāpēc jau arī uz turieni dodas hokejisti no visas pasaules.

– Vai sevi vari uzskatīt par padomju hokeja skolas produktu?

– Līdz 15 gadu vecumam es dzīvoju Rīgā un trenējos pie vairākiem treneriem: Jemeļjaņenko, Klinšova, Smirnova. Tur, protams, bija padomju hokeja skolas zīmogs, bet Somijā jau bija pavisam kas cits, Ziemeļamerikā – atkal pavisam kas cits. Skandināvijā izpildījums ir daudz agresīvāks, taču abas minētās skolas man devušas daudz, un es nepazudīšu nevienā hokeja līgā.

– Kāpēc no Ziemeļamerikas preses pārstāvju puses bija tik maza interese par pasaules čempionātu Rīgā?

– Abas sacensības – pasaules čempionāts un NHL – risinās vienlaikus. Kanādā hokejs ir maģija un notikumiem NHL dzīvo līdzi visi iedzīvotāji, tāpēc pasaules čempionāts atvirzās otrajā plānā. Otra lieta ir tas, ka čempionāts notiek Eiropā un, lai redzētu mačus, no rīta agri jāceļas. Trešā lieta, kāpēc zūd interese, ir iespēja kvalitatīvu hokeja spēli redzēt augu gadu, ne tikai divas nedēļas gadā. Kanādiešiem nav problēmu ik vakarus apmeklēt ja ne NHL, tad kādu no zemākajām līgām, kur arī tiek spēlēts laba līmeņa hokejs. Neskatoties uz to, Latviju hokeja pasaulē pazīst, jo mūsu izlase piedalās visās lielākajās sacensībās, olimpiskās spēles ieskaitot. Protams, neesam hokeja lielvalsts, taču te māk spēlēt hokeju. Cilvēki zina, cik mūsu valstī ir iedzīvotāju, un tāpēc novērtē mūsu sasniegumus, it īpaši pēc neizšķirta vai uzvaras pār kādu no lielajām izlasēm.

– Kādi tavi tuvākie nākotnes plāni?

– Vasara ir tas laiks, kad ir iespēja kļūt labākam, ātrākam, spēcīgākam un izturīgākam. Sezonas laikā šīm lietām neatliek laika, jo ir jāpiedalās sacensībās un jāspēlē. Pēc nelielas atelpas viens pats vai kopā ar kolēģiem ķeršos pie darba. Tie būs skrējieni gar jūras malu un darbs atlētikas zālē. Vasarā jāatpūšas svaigā gaisā, «jāatiet» no visa tīri psiholoģiski un jāsakrāj spēki nākamajai sezonai.

– Mārtiņš Karsums noslēdzis līgumu ar Bostonas «Bruins». Kad būs tava kārta slēgt līgumu ar kādu no NHL klubiem?

– Joprojām notiek sarunas starp manu aģentu un Našvilas «Predators» klubu. Manā rīcībā jau ir lidmašīnas biļetes uz Našvilas vasaras treniņu nometni, kur man būs jāierodas pēc nepilna mēneša. Tā būs kopdarbības forma, kurā vairāk gan tiks gūta informācija, kā un cik jāstrādā. Šajā laikā arī tiks parakstīts sadarbības līgums. Pēc tā parakstīšanas tiks noteikta mana vieta un uzdevumi gaidāmajā sezonā. Līgums var būt vienvirziena, divvirzienu vai pat trīsvirzienu. No tā atkarīga spēlēšana un atalgojuma lielums. Līguma parakstīšana vēl nenozīmē spēlēšanu galvenajā NHL komandā. Turpmākais viss atkarīgs no paša, jo par vietu pamatsastāvā jācīnās katram pašam.

– Uzslavas vērta ir Raita Ivanāna «izsišanās» līdz NHL. Kā to vērtē?

– Tas ir apbrīnojami un reizē apsveicami. Iespējams, ka cilvēki neorientējas hokejā, ja uzskata, ka iekļūt vienalga kurā no NHL komandām nav nekas. Nav būtiski, kas tu esi – uzbrucējs, aizsargs vai «policists» komandā, jo visur ir grūts darbs un spēles izpratne. Būt par «policistu» nav viegli, un ir patīkami, ka Raitis ar savu darbu to ir panācis. Raiti savā mūžā esmu saticis tikai vienreiz, jo viņš vairāk pa Ameriku dzīvojās, es – pa Kanādu.

– Vai, esot profesionālajā sportā, necieš tava izglītība?

– Esmu beidzis Rīgas 99. vidusskolu. Pēdējie gadi tika iespēti ar tālmācības metodi, jo tolaik spēlēju hokeju Somijā. Tagad ir tikai hokejs, jo arī manā komandā neviens, izņemot hokeju, neko citu nedara. Mācībām vai studijām varēšu pievērsties pēc hokejista gaitu beigšanas. Lieliski šī studēšanas sistēma sakārtota basketbolā vai arī individuālajos sporta veidos. Hokejā šajā sakarā ir labi piemēri ASV universitātēs, bet maz. Spēlējot hokeju Rietumkanādā, brīvā laika bija ļoti maz, un, ja tas ir, tad padarbojies internetā, apmeklē kādu kino seansu, spēlē golfu vai vienkārši guli.

Dzimis: 1985. gada 28. janvārī
Dzimšanas vieta: Rīga
Augums: 198 cm
Svars: 90 kg
Nūjas satvēriens: labais
Komanda: Kelounas Rockets

Māris Stalidzēns, Rīgas Balss