Māra OLTES zaļā sirdsapziņa

Cilvēks, kurš saka – esot optimists, kurš dzīvo uz robežas starp priecīgo un bēdīgo. Cilvēks, kurš ir romantisks un lecīgs vienlaikus

– Viens no pretendentiem uz premjera krēslu, nu jau bieži citētais Edgars Zalāns ir teicis, ka nemīl Rīgu, jo tā esot nedraudzīga pret saviem iedzīvotājiem. Tāpēc viņš to uztverot tikai kā vietu, kur atrodas viņa darbs. Kā tu attiecies pret pilsētu, kurā dzīvo un strādā?

– R-īga – tā ir skaista skaņa, skaistāka par to, kāda rodas, izrunājot vārdu Latvija, kas skan kantaināk un zemnieciskāk. Un tāda – zemnieciskāka nekā metropole – Latvija arī ir.

Rīga spēj labi atklāt cilvēka dabu. (Ar ironiju.) Ir taču bieži dzirdēts – "Rīga man rada stresu, Rīgā man tā sāk sāpēt galva, Rīgā visi cilvēki kaut kur skrien, Rīgā autovadītāji ir tik nelaipni, Rīgā viss nezin kāpēc ir tik slikti..." Lai gan pilsētu tādu atļaujas parādīt tie, kas šeit ir saskrējuši.

Es uz Rīgu atnācu tāpēc, ka gribēju mācīties. Pēc tā, ka vēl esmu šeit, var spriest, ka turpinu mācīties. Kad būšu beidzis, atgriezīšos Ērgļos, jo es nejūtos kā rīdzinieks pat pēc septiņpadsmit šajā pilsētā nodzīvotiem gadiem.

Esmu uzaudzis laukos, tāpēc kā laucinieks es arī uztveru apkārtējos notikumus un procesus. Neesmu integrējies Rīgā, lai gan man tā patīk. Neko sliktu par šo pilsētu nevaru teikt, bet par cilvēkiem, kuri atļaujas uz Rīgas rēķina izšaut laukā savas slēptās vainītes, gan var runāt.

Vēl paturpinot par šo tēmu, man ienāca prātā kāda doma. Daudzi izvēlas apģērbu saskaņā ar savu gaumi, ņemot vērā to, kas patīk vai nepatīk. Es intuitīvi iegādājos drēbes, kas man varētu glābt dzīvību – pasargāt no aukstuma un tamlīdzīgi. Arī dzīvesvietu izvēlos pēc šā paša principa. Tai vajadzētu manu dzīvību saudzēt un glābt, nevis gandēt un paņemt. Šai ziņā lauki ir dzīvībai draudzīgāki nekā pilsētas.

Es vislabāk jūtos kopā ar dzīvo dabu. Man patīk lasīt ūdeni, lasīt mežu. Tāpēc izvēlējos bioloģiju un specializējos ihtioloģijā, jo sajutos, ka šajā jomā varētu būt noderīgs.

– Vai Rīgas naktsdzīve tevi studenta gados nevilināja? Kāda bija tava iepazīšanās ar lielpilsētu?

– Es daudz sportoju, tāpēc biju apņēmies nelietot alkoholu un arī nesmēķēt, kas man vispār šķiet pretdabiska nodarbe. Kāpēc plaušās jāievelk nikotīna pilni dūmi, ja var ieelpot tīru gaisu?! Bet pirmo porteri es izvilku 21 gada vecumā. Neiegaršojās. Un varbūt tāpēc man gāja garām daudzas Rīgas naktsdzīves kaislības. Nekad neesmu bijis ne klubu cilvēks, ne arī krogos sēdētājs. Tas mani nav interesējis, tāpēc neiesēdos tajās vājībās. Taču gluži imūns pret izklaidi arī nebiju, jo spēlēju diskotēkās. Dejot un dauzīties man vairāk patika savā pusē Ērgļos nekā pilsētā. Kad ar savu sacerējumu Liktenis, sliktenis iekļuvu tolaik populārā radioraidījuma Zvaigznīšu brīdis dziesmu topa augšgalā, pirmoreiz sajutu, ka varu paņemt publiku. Dziesma riktīgi aizgāja. Mani uzaicināja sadarboties Hardijs Lediņš un Ingus Baušķenieks, kuri radio sāka taisīt pirmos stereo raidījumus, nu, kaut vai atceramies Milžu cīņas. Tā man pavērās iespējas radoši izpausties radio. Pie Baušķenieka ierakstīju arī trīs dziesmiņas, kuras kaut kur izčibēja.

Mūzika mani ļoti interesē, tomēr apzinos, ka citi šajā jomā ir talantīgāki. Vecāki mums ar brāli uzdāvināja akordeonu, bet tā arī neiemācījos to spēlēt. Toties puslīdz māku dziedāt un... dabūt ārā skaņu no vargana. Ceru, ka mūzika būs tā joma, kurā es realizēšos nākamajā dzīvē.

Skolas gados mēs ar brāli devām priekšroku sportam. Pirmām kārtām tāpēc, ka labi veselībai, un arī tāpēc, ka sports palīdz saprast, kāda rakstura cilvēks tu esi.

Dzīvojām mājā, kurā bija tikai kādi desmit dzīvokļi. Kaimiņi bija – un joprojām ir – ļoti draudzīgi cilvēki, kaut kas līdzīgs komūnai. Pie mūsu mājas tolaik bija vienīgais tenisa laukums Madonas pusē. Paši izdomājām, paši izveidojām. Mūsu mājai bija plaša apkārtne, kurā viskautkas notika. Bija gan upīte, gan ābeļdārzs, gan dzērāju iecienīta vietiņa, gan veca ceptuve, kurā, pēc nostāstiem, kāds savulaik esot pakāries. Tur bija visādi brīnumi. Un skola ļoti tuvu mājām. Tāpēc vajadzēja mācīties bišķi labāk, nekā gribētos.

– Tomēr gribēji tikt prom no dzimtās pilsētas.

– Pēc tiem diviem gadiem, kurus dabūju dienēt padomju armijas daļā Vācijā, kad tika kompostrētas smadzenes dažādos veidos, man pazuda māju izjūta. Tad par mājām uzskatīja to vietu, kur tobrīd esi.

Es tolaik negribēju palikt Ērgļos – ko tur būtu darījis?! –, taču nekad neesmu domājis, ka tur neatgriezīšos. Pēc vidusskolas stājos universitātē, taču netiku iekšā biologos. Sāku strādāt par... pastnieku. Pusotru gadu nēsāju avīzes un vēstules. Pēc tam bija armija, un tad ar otro piegājienu iestājos augstskolā.

Kad padzirdēju, ka ir izveidota Vides filmu studija, kas šogad 17. decembrī svinēja desmit gadu jubileju, ļoti gribēju ar viņiem sadarboties. Aizgāju pie Edgara Vērpes, kas taisīja raidījumus par makšķerēšanu, un pieteicos. Viņiem vajadzēja kādu, kas pa reizei ietu kadrā... Tā sākās televīzijas epopeja.

Mani jau tie elektroniskie mediji vienmēr ir saistījuši. No pirmsākumiem esmu bijis Radio Skonto cilvēks. No muzikālā konsultanta izaugu par raidījumu vadītāju. Savukārt Māris Ozoliņš mani ievilka televīzijā. Gan jau kāds atceras televīzijas kanālu Prizma Prim, kur bija raidījums Ramtai. Māris mani uzaicināja apskatīties, kā un kas tur notiek. Kad ierados, mani pa taisno ielaida iekšā studijā, lai es vālēju. Pēc Ramtai bija Rimi iepirkšanās spēle. Tā sanācis, ka spēles manā televīzijas karjerā mijušās ar pavisam citas ievirzes raidījumiem.

Cilvēkiem ir jāsaprot, kas notiek dabā, kā jāveido attiecības ar to.

– Kā tev šķiet, kas šobrīd Latvijā ir vairāk apdraudēta – zivju populācija vai ģimene?

– Manuprāt, visneapskaužamākā situācijā ir vīrieši. Lemt spējīgie, ar savu gribu, ar normālu veselību, ar veselīgu dzīves uztveri.

Varbūt tuvojas matriarhāts, bet pagaidām tomēr ir patriarhāts. Vīrieši kā dzīvnieki skraida apkārt, lai savilktu mājās medījumu, staigā zem dažādiem karogiem. Gan medīšana, gan staigāšana zem dažādiem karogiem ir kaitīga. Šodien vairs nav zobenzobu tīģeru un mamutu, toties ir spēļu zāles, narkotikas, iespējas nopelnīt, neko nedarot, iesaistīties politiskās spēlītēs. Tas ir šausmīgi bīstami, jo tieši šīs pastaigas zem dažādiem karogiem varētu gribēties vairāk, nekā kaut ko citu. Tiek nojaukts draivs, gadsimtiem iebrauktais ceļš. Ir ļoti maz tādu vīriešu, kas mēģina neiekļauties šajās te pūļa drasēšanās. Daba sievietei ir devusi lielāku pašsaglabāšanās instinktu nekā vīrietim, viņa biežāk nostrādā pareizajā virzienā.

– Un kā ir ar tevi? Ej ar pūli vai pa savu ceļu?

– Es cenšos būt pozitīvs piemērs. Tas nozīmē, ka es neiešu politikā, ka es nepelnīšu naudu tādos biznesos, kas ir pretrunā ar manu sirdsapziņu. Bet ir grūti atrast to šauro taciņu, lai izietu cauri visiem šiem džungļiem.

– Vai tev ir izteikti piedāvājumi, kas bijuši vilinoši, bet pretrunā ar tavu sirdsapziņu?

– Mums visiem ir daudz tādu brīžu, kad jāizšķiras, vai darīt tā vai šitā. Un šīs izvēles ir tās, kas noved pie kaut kādas konsekvences. Pirmo reizi izvēloties, uzreiz nenonāc pretrunā ar sevi, bet, izdarot vairākas greizas izvēles, var nonākt kļūmīgā situācijā. Un tās varbūt neiznīcina, taču rada iemeslus visādām nesaskaņām, slimībām, deformācijām.

– Vai tava piedalīšanās izklaides raidījumā – televīzijas spēlē Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku? – ir kompromisa variants? Jo līdz šim pārstāvēji citu – pētniecisko, dokumentālo – žurnālistiku? Vai Vides fakti tevi aizsūtīja pensijā?

– Vadītāju nomaiņa ir loģisks solis raidījuma attīstībā. Varbūt tam vajadzēja pat agrāk notikt. Pēc De facto Sandijam Semjonovam Vides fakti ir ļoti laba tribīne, kur attīstīt tālāk savu žurnālistisko piegājienu, celt un rādīt sasāpējušās problēmas. Tā ka viss ir noticis pareizi un godīgi. Protams, tagad Vides fakti ir kļuvuši savādāki, bet muļķīgi būtu gribēt, lai gadiem nekas nemainītos, atkārtotos viens un tas pats. Tieši tāpēc aizgāju no Radio Skonto; ir arī pielikts punkts raidījumam Ne pūku, ne asaku Latvijas Radio. Televīzija man šķiet iedarbīgāks medijs, tādēļ labāk filmēju, fotografēju, rakstu. Es nezinu, kas ar mani notiktu, ja vajadzētu atteikties no filmēšanas! Ja vajadzētu atteikties no ekspedīcijām. Tā ir fantastiska izdevība dažādot dzīvi. Jo, manuprāt, dzīve ir vairāk spēlējama, nevis smagi velkama. Vairāk ir deja, nevis jūgs.

Bet, ja par piektklasnieku, es nemaz nezināju, ka ir bijis konkurss uz šīs spēles vadītāja vietu. Man piezvanīja un uzaicināja. Tas bija negaidīti. Pretendentu uz šo vietu esot daudz, taču laikam mana televīzijas pieredze un tas, ko cilvēkiem varu dot, bija izšķirošais moments par labu man.

Man nav nekas pret šādām prāta un atjautības spēlēm. Kad sāka rādīt Prāta banku un Vai gribi būt miljonārs?, nodomāju, ka kādreiz dzīvē arī es gribētu pamēģināt spēkus šajā jomā. Jo zinu, ko varu izdarīt, un ko kurš no tiem, kas strādā publiskajā telpā, velk vai nevelk. Un ja es, mierīgi un bez piekasīšanās analizējot šos raidījumus, redzu, ko kurā vietā varētu izdarīt labāk, tad kāpēc lai nepieliktu savu roku tajā jomā?! Turklāt Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku? pievēršas bērniem, kas man šķiet ļoti svarīgi. Es gribu, lai cilvēkiem dzimtu vairāk bērnu. Lai pieaugušie bērnus uztvertu kā sev līdzvērtīgus, nevis kā kvalitatīva seksa nevēlamu blakus efektu. Es gribu, lai cilvēki par bērniem domātu kā par jēdzīgu sevis turpinājumu.

– Daudziem tu esi dabas sarga simbols.

– Jā, tā ir noticis līdz ar manu parādīšanos publiskā telpā. Zaļā sirdsapziņa.

Kāpēc manī ieklausās? Varbūt tāpēc, ka neesmu sējis paniku cilvēkos, radījis nevajadzīgu nemieru, eskalējis kaut kādas nepatīkamas sajūtas. Ja mērķtiecīgi un mierīgi darbojies savā jomā, tu citos automātiski vies vēlmi uzticēties. Vismaz ceru, ka tā ir. Cenšos nepiečakarēt cilvēkus. Ja man kāds zvana un aicina palīdzēt, tad es daru to, kas ir manos spēkos.

Es piederu interesantai paaudzei. Esam tādi kā zaldāti, tāpēc gandrīz viss, ko darām, ir kā cīņa, kā svarīgu uzdevumu pildīšana. Mums tas kareivīgums ir ieaudzināts jau padomju laikā. Tāpēc vienalga, vai dodos ekspedīcijā, vai pieķeros kādas problēmas risināšanai, esmu apņēmības pilns aiziet līdz galam, līdz finišam. Nepieļauju varbūtību pa ceļam salūzt. Jaunā paaudze ir citādāka – brīvāka. Droši vien tas ir labāk.

– Vai tas, kas Latvijā notiek ar dabu, ar apkārtējo vidi, ir panikas vērts?

– Man šķiet, ka tie, kam vajadzētu iedot pa smadzenēm, ir neliela ļaužu grupa, kuriem ir ļoti daudz naudas. Bet pārējos nevajadzētu baidīt ne ar apokalipsēm, ne ar pasaules galu. Jo viņi nav pie vainas. Viņiem jāliek miers, jo šiem cilvēkiem jau politiķi ar savu plātīšanos un māžošanos ir radījuši pārpārēm stresa. Tik daudz, ka nevarēs izlūgties piedošanu par pāri nodarīto.

Mēs katrs varam piedalīties dabas saudzēšanā, izvēloties, piemēram, nevis Fairy un Ariel, bet videi draudzīgākus risinājumus. Parex uzķēra šo ideju, bet es piekritu piedalīties tās popularizēšanā televīzijas klipos, jo šī ideja man šķiet būtiska.

– Tu pats arī dzīvo tā, kā šajos klipos aicini darīt citus?

– Domā, ka es liekuļoju?! Esmu diezgan sūdīgs aktieris, tāpēc mani varētu ātri atšifrēt, ja es teiktu kaut ko falšu. Vienīgais, ko man varētu pārmest, ir tas, ka pārāk reti braucu ar divriteni. Taču, redz, man ir divi bērni un sieva. Līdz Ērgļiem visi ar paunām varam aizbraukt tikai ar mašīnu, bet pa Rīgas ielām, kas pārblīvētas ar mašīnām, es negribētu kopā ar bērniem pārvietoties ar divriteni.

– Vai atkritumus šķiro?

– To daru laukos, jo zinu, ka pilsētā tos tāpat samet visus vienā kaudzē.

Kredīti, līzingi – tas ir veids, kā likt sev strādāt, kā sevi bišķi vairāk iejūgt. Tie disciplinē arī tos, kas palaidušies kādos grēkos. Ja es dzeru, tad nedrīkstu dzert, ja man patīk vazāties apkārt pa naktsklubiem, tad nevaru atļauties to darīt tik bieži, cik gribētu. Tas ir sekundārs vājību apspiešanas mehānisms. Bet, ja runā par tādu skaidrības panākšanu un sevis saprašanu, tad kredīti varētu būt arī traucējošs faktors.

Ņemot kredītu, tu uzņemies pienākumus, kas tev pārāk nepatīk, bet zini, ka tas tev dos sociālās garantijas. Un tu šo sociālo garantiju dēļ sāc rāpot tā, kā sociālās garantijas grib, lai tu rāpo. Tu kļūsti par to vienu ķieģelīti sienā, par kuru Pink Floid sacerēja savu diptihu The Wall.

Es domāju, ka cilvēkam dažbrīd varbūt vajadzētu vispār neko nedarīt. Lai spētu saprast, pa kuru ceļu iet tālāk.

– Bet tā jau var nonākt uz ielas.

– Ja iepriekš ir sirsnīgi pastrādāts, uzkrāts kapitāls, uzreiz nākamajā mēnesī nebūsi – blaukt! – uz ielas. Es jau nesaku, ka tā varētu būt masveida parādība.

Man šobrīd arī ir iestājies situācijas izvērtēšanas laiks. Pagaidu, paskatos, sajūtu, ko gribu darīt, un lieku iekšā tur. Esmu nodibinājis SIA Oltemāris, uzņēmis ritmu, kas saistīts ar izziņu un filmēšanu. Pārējās jomās es baigi labprāt esmu aritmisks.

Ļoti gaidu to brīdi, kad varēšu iet mežā kopā ar dēliem. Pagaidām viņi par mazu – vienam ir trīs, otram – pieci gadi. Ceru, ka mūsu aizsprukšana no pilsētas notiks diezgan drīz. Tad dēliem atmiņas par pilsētu nesaglabāsies kā vienīgās un galvenās.

– Vai pēc dēlu piedzimšanas ir notikušas pārmaiņas tev svarīgo lietu hierarhijā? Varbūt zivis ir nonākušas otrajā plānā?

– Tā nav, jo būtiskākais jau ir nevis tas, ko tu dari, bet kā. Kāds par mani varbūt nodomā – viņš jau tikai makšķernieks! Bet lai mani labāk sauc par makšķernieku, nevis deputātu.

Bet, ja atklāti, kad dzima bērni, es piefiksēju, ka varētu dzīvot arī bez zivīm. Tie puikas man ir svarīgāki.

– Tu savos izteicienos esi nesaudzīgs pret politiķiem. Varbūt zemapziņā tomēr vēlies būt viens no viņiem, jo tā ir vara, iespējas, nauda?

– Es viņus neapskaužu. Turklāt uzskatu, ka neesmu tik perfekts, lai varētu būt tautas likteņa lēmējs. Jo tam, kas sev ir izvirzījis mērķi būt par tautas priekšstāvi, kļūt par tautas vadoni, ir jābūt augstu tikumu cilvēkam.

Mēs šeit, Latvijā, gadsimtiem esam nīdēti, bendēti, stūramājās šauti, karos retināti, ar šņabi dzirdīti un kompartijas indēti. Tāpēc esam aizmirsuši, kā ir būt noteicējam pašam par savu dzīvi. Gribas visu laiku būt no kāda atkarīgiem. Jūtamies nedroši, pamostas visādas vājības. Paši dzīvojam sevis necienīgi un pret citiem attiecamies tā, kā nav cilvēka cienīgi.

Man ir žēl, ka mums tagad jāiztur tā putra, ko neesam pelnījuši. Jo neesam tik ļoti grēkojuši, lai tagad dzīvotu, kā šobrīd dzīvojam. Taču dabonam riktīgi strebt.

Cilvēki gaida varoņus – lāčplēšus, ulmaņus... Grib drošus, par saviem spēkiem pārliecinātus līderus, uz kuriem var paļauties.

– Vai tad tu neesi lāčplēsis?

– Es – nē, Vinters gan. Kas esmu es? Varbūt kādreiz, kad kļūšu gudrāks, būšu Burtnieks.

Dzīvošu savos laukos, tad jau redzēs, kas no manis sanāks. Šobrīd jūtos tā, ka spēka gadi vēl tikai priekšā. Tagad man ir trīsdesmit deviņi, tad tie varētu būt pēc gadiem septiņiem, astoņiem.

Vīrietim šajā vecumā atnāk baigā saprašana par to, kas notiek. Varbūt tas zināmā mērā ir saistīts ar hormonu vētrām. Kā teicis kāds romiešu filozofs, tajos piecdesmit un cik tur gados tu līdzinies cilvēkam, kas tikko nokāpis no auļojoša zirga.

Ja cilvēks vidēji dzīvo līdz astoņdesmit gadiem, tad ir tā, ka pirmos divdesmit dzīves gadus viņam nav jēgas par lietām, nākamajos divdesmit tā rodas, bet trešajos jau kaut ko jēdzīgu var izdarīt.

– Aizvadīto gadu mēdz izvērtēt, uztaisīt bilanci?

– Nē, ar bilancēm neaizraujos, tās vairāk piedien grāmatvežiem. Es gada nogalē uztaisu foršas dāvanas tiem, kurus gribu apdāvināt. Zini, varu riktīgi trāpīt desmitniekā, jo makšķerēšana izkopj vērīgumu.

Man pašam vienīgā vēlme gan nākamajā, gan citos gados – lai bērni ir veseli un lai mēs savu darbu varētu darīt netraucēti.

***

Māris OLTE

Dabas pētnieks, biologs, ihtiologs, žurnālists un vides problēmu pētnieks

• Dzimis 1968. gada 12. septembrī

• Beidzis Ērgļu vidusskolu

• Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē ieguvis bakalaura un maģistra grādu

• Deviņus gadus bijis LTV raidījuma Vides fakti veidotājs un vadītājs. Tagad sabiedriskajā televīzijā vada raidījumu Ar makšķeri

• Strādājis gan Radio Skonto, gan Latvijas Radio 1, kur bijis raidījuma medniekiem un makšķerniekiem Ne pūku, ne asaku autors

• Raksta žurnālam Copes Lietas

• Kopš 2001. gada ir Latvijas Makšķernieku asociācijas preses sekretārs

• Ar Vides filmu studiju ir devies vairākās ekspedīcijās: uz Jukonu, uz Krievijas, Japānas un Ķīnas pierobežu u.c.

• Kopš 2007. gada 8. septembra TV3 spēles Vai esi gudrāks par piektklasnieku? vadītājs

• Precējies, ir dēli Vits Ādams un Nemo Eduards

Māra LAPSA