Meldra pošas uz Lielbritāniju

Lai gan pirms mūsu sarunas Meldra nule kā nokārtojusi angļu valodas eksāmena rakstisko daļu, viņa kā vienmēr smaida un ir gana moža. Neliels noguruma stariņš ik pa laikam pavīd vien acīs, taču tas netraucē meitenei būt sev ierastajā formā — būt nosvērtai, raiti, ar dzīves pieredzes guvuša cilvēka inteliģenci atbildēt uz jautājumiem un, protams, paslavēt gan tēti, gan mammu, gan labāko draudzeni Inesi.

— 2000. gadā mums ar draudzeni Inesi radās ideja piedalīties skolas rīkotajā konkursā, kur bija jānodzied dziesmiņa franču valodā. Toreiz mans tētis spēlēja mums pavadījumu uz ģitāras, un mēs dabūjām pirmo vietu. Tas ļoti iedrošināja. Tālāk mēs ar Inesi ik pa laikam esam sadarbojušās, ņemot vērā faktu, ka esam labākās draudzenes. Viņa ir ļoti talantīga vijolniece, tāpēc arī viņai ir ļoti maz laika, tāpat kā man, bet, ja kādreiz gribas satikties, varam jebkurā brīdī sazvanīties un uzreiz arī tikties.

— Tava muzikālā karjera sākas ar 2000. gadu, bet kas bija pirms tam? Kur pavadīji bērnību?

— Kad mana mamma pabeidza vidusskolu, viņa atnāca uz Rīgu mācīties Vēstures fakultātē, pēc gada mans tētis bija pabeidzis mūzikas vidusskolu Liepājā un iestājās Mūzikas akadēmijā, toreiz — konservatorijā. Tad viņi apprecējās. Starp citu, šodien viņiem ir 20 gadu kāzu jubileja (24. maijā. — S.R.). Un tad piedzimu es. Principā man vecāki ir vistuvākie cilvēki tādā ziņā, ka Rīgā visvairāk laika esmu pavadījusi ar viņiem. Vasaras pavadīju Liepājā pie omītēm. Mūzika vienmēr man skanējusi apkārt, bet pati nebiju aktīva līdzdalībniece. Vienīgais, par ko mans opītis, kura vairs nav, vienmēr brīnījās, ir mana muzikālā dzirde. Viņš bija uzlicis klasisko radio, un es vienkārši dziedāju līdzi, pat nezinot, kas tas ir. Respektīvi, mūzikā vienmēr izjutu pakāpes. Nevarēju jau precīzi nodziedāt līdzi, bet tonalitātē turējos.

Tad sešu gadu vecumā sāku mācīties Franču licejā, bet tā pa īstam mūzika manā dzīvē ienāca 14 gadu vecumā. Diezgan vēlu. Taču domāju, ka labāk vēlāk, bet tā nopietni, nevis piespiedu kārtā. Sākumā jau bija doma mani sūtīt mūzikas skolā no sešu gadu vecuma, bet negribēju, turklāt arī Franču licejā teica, ka slodze būs ļoti liela un labāk nevajag bērnu pārmocīt. Tad 12 gadu vecumā iestājos Jurjāna mūzikas skolā un tur divus vai trīs gadus mācījos spēlēt vijoli un klavieres. Vijoli spēlēju tādēļ, lai nostiprinātu dzirdi. Tas ir stīgu instruments bez ladām, kur jājūt skaņas augstums. Nekas cits man dzīvē neatsver to, ka man tagad ir tik laba muzikālā dzirde, lai gan tā bija laba arī pirms tam. Reizēm koncertā saku cilvēkiem, ka viņi mazliet netīri nodziedāja. Kad to visu rāda televīzija, tad tiem, kas teikuši: nē, viss bija kārtībā, nākas atzīt, ka man bijusi taisnība. Reiz, runājot ar koncertmeistaru, viņš teica, ka vajag izvēlēties to, kas man patīk, un nevajag nomocīties. Ņēmu vērā viņa padomu un no trīs instrumentiem izvēlējos vienu — protams, tā ir ģitāra.

Sanāca tā, ka 2001. gadā man bija pirmais koncerts. Par to visu man ir ļoti spilgtas atmiņas. Patiesībā no 2001. līdz 2002. gadam mans tētis paveica zelta darbu. Zināju vairākas viņa dziesmas, kuras uzreiz varēju nospēlēt, un viņš praktiski visos koncertos mani pieteica. Un es viņa grupas sastāvā nospēlēju tās pāris dziesmas uz ritma ģitāras. Viņa grupai tas, protams, neko nedeva, bet es guvu lielās skatuves pieredzi. Tas ir nozīmīgi, jo toreiz es vēl biju svarā tik viegla, ka tā skaņas aparatūra, kas man bija aiz muguras un priekšā, mani tanī ritmā sāka nēsāt. Tik liels bija skaņas spiediens. Tētis mani pavilka malā. Gluži tāpat kā bērnam visa psiholoģiskā uztvere veidojas līdz piecu gadu vecumam, no kā ir atkarīga liela daļa viņa dzīves, arī jebkurā darbībā tā pirmā pieredze ir ļoti svarīga. Ja pirmā ir neveiksme, tas cilvēkam vienmēr nāks atmiņā, un viņš satrauksies. Man šajā ziņā dzīvē ir ļoti veicies, jo man nebija jāmokās ar nekvalitatīviem instrumentiem, turklāt mans tētis ir profesionāls mūziķis. Viņš man uzreiz uzdāvināja labu instrumentu, es varēju spēlēt ar viņa skaņas pastiprinātāju. Un, ja patīk skaņa, patīk arī spēlēt.

Tad jau izveidoju savu grupu ar nosaukumu «Meldra». Vienmēr biju izteikta līdere. Tagad mēs esam divi līderi. Bet tas ir loģiski, jo mūzika bija mana, aranžējumi lielākoties bija mani, idejas par to, kur, kā un ko spēlēt, arī bija manas.

Atceros pēc «Blieziena» 2003. gadā internetā bija ļoti negatīvas atsauksmes par to, kāpēc mums iedeva pirmo vietu. Rakstīja arī, ka to visu noorganizējis mans tētis, lai gan viņš tobrīd bija Amerikā un mācījās, tāpēc viņam tiešām nebija laika noorganizēt mums pirmo vietu. Toreiz sapratu — vislabāk izlikties, ka esi kurls, un iet uz priekšu. Dažreiz uzsit dusmas, ka tad, kad tev iet labi, visi saka: jā, vienmēr esmu teicis, ka tā būs. Bet, kamēr tu ej uz to visu, ir desmitiem cilvēku, kas tevi grib novākt no tā laukuma. Un vēl, man jau tolaik bija tikai 14 gadu, bet pārējiem, kas piedalījās, ap 20 un vairāk. Patiesībā tādas atsauksmes ir raksturīgas, ja mūziķi ir vairākās paaudzēs. Tad visus panākumus noraksta uz vecāko paaudzi. Bet man to visu bija vieglāk pārdzīvot, jo tētis vienmēr man teica, ka es pati esmu liels malacis. Protams, viņa ieguldījums ir nenovērtējams, bet viņš vienmēr uzsvēris, ka man pašai jādarbojas.

— Kāds bijis tavs lielākais nedarbs?

— Godīgi sakot, šis jautājums mani pašu vienmēr nomocījis, kāpēc esmu bijis tāds bērns, kas nav darījis nedarbus. Tas šķiet jocīgi. Bet, tā kā man nebija nekādu noteikumu, vecāki mani ļoti mīlēja, un jebkādi jautājumi tika izrunāti diskusiju veidā, man nebija, kam pretoties, kā tas notiek ar bērniem, kam kaut ko aizliedz. Tāpēc man arī nav to nedarbu. Vienīgais nedarbs, lai gan tas drīzāk ir negadījums, bija tāds: vīriešu velosipēdam ir tāda stanga, kur dažreiz sēdina bērnus. Kad biju maziņa, mani tur uzsēdināja. Palūdzu tētim, lai man atļauj pastūrēt, un tad nodomāju: interesanti, kas būs, ja es tagad stūri pagriezīšu? Tas bija Liepājā uz centrālās ielas, un mēs nogāzāmies. Bet tētis ļoti uztraucās, vai neesmu saspiesta.

— Pērienu arī nekad neesi dabūjusi?

— Nē. Ja nu vienīgi mamma dažreiz uzšāvusi tādu kā pavisam vieglu pliķīti pa dibenu. Bet tas nav ieskaitāms pēriena kategorijā.

— Kādi bija tavi bērnības sapņi. Par ko gribēji kļūt, būdama maza?

— Pirmā profesija, ko es vēlējos darīt, bija tāda: mana mamma vienu gadu strādāja skolā par vēstures skolotāju. Reiz biju aizgājusi pie viņas un redzēju, ka tur ir netīra grīda. Teicu, ka nākšu strādāt un tīrīšu grīdas. Mamma gan ieteica vēl padomāt. Pēc tam esmu vēlējusies kļūt par skolotāju. Tas gan nebūtu pārsteigums, ja es arī kļūtu par skolotāju, jo man patīk citus pamācīt. Es arī pati pēc savas metodes mācos: sarakstu visu, izveidoju punktu sistēmu un tad vērtēju pēc tās, kāda man aptuveni varētu būt atzīme.

— Pēc tam jau bija mūzika…

— Jā. Kad man bija pirmie panākumi, nolēmu saistīt savu dzīvi ar mūziku. Reiz man viens cilvēks uzrakstīja, ka mana mūzika viņam palīdzējusi izārstēties no vēža, tad kāda mamma pēc manas uznākšanas uz skatuves savam bērnam ielikusi vārdu «Meldra». Tas man liek domāt, ka cilvēkiem mana mūzika kaut ko nozīmē. Cilvēki labo saka retāk, jo kautrējas vai ir kādi citi iemesli, bet īstenībā vajadzētu to darīt biežāk. Arī tad, ja bērnībā cilvēkam teiktu vairāk labu vārdu, viņš vēlāk justos pašpārliecinātāks.

— Kādas bijušas lielākās grūtības, ko tev līdz šim vajadzējis dzīvē pārvarēt?

— Tad mēs tās varētu iedalīt emocionālās un faktoloģiskās. Par tām emocionālajām — sākotnēji, tanī 2002. gadā, man bija grūti saprast, ka cilvēki var būt tik negatīvi, bet ar to es ātri tiku galā, un tagad mani tas vairs neietekmē.

Faktoloģiskās — ir aizvainojums tad, kad zini, kā ir patiesībā bijis un kā tos faktus pasniedz plašākai publikai. Piemēram, par to, kā realitātē notiek dažādas balsošanas, vai arī tu iesniedz savu darbu kaut kur, bet zini, ka to neiedod žūrijai vērtēšanai, un tā man ir bijis divus gadus pēc kārtas. Tad tu iedod savu dziesmu kādam radio, bet dīdžejs vienkārši divus mēnešus aizmirst to ielikt. Bet man ir prieks, kad koncertos redzu un dzirdu, ka cilvēki zina mūsu dziesmām vārdus. Pat tad, kad esam jau beiguši spēlēt, viņi joprojām turpina dziedāt.

— Tevi bieži kāds ļaunprātīgi izmanto?

— Domāju, ka ne. Cenšos savā tuvumā turēt tikai tos cilvēkus, kas man patīk un kam es patīku. Mūzikas ziņā nezinu, jo Latvija ir tik maza, ka nav vērts nevienu izmantot.

— Bet kā ar lišķiem?

— Teikšu godīgi, laikam ļoti labi jūtu šos cilvēkus, jo tukšos komplimentos neklausos, tiem jābūt pamatotiem. Ar vārdiem vien man nevar piebraukt. Dažreiz sasāpina tas, ka tu no cilvēka dzirdi tikai vārdus, bet nesaņem nekādu emocionālu atbalstu, taču galvenais ir izvēlēties cilvēkus sev blakus tādus, kurus es varu iedvesmot un kas iedvesmo mani.

— Un laimīgākie momenti tavā dzīvē?

— Lai arī cik jauks bija tas karjeras sākums, vislaimīgākie mirkļi man bijuši pēdējos divus gadus projektā «Johnny Salamander & Meldra». Tur es visvairāk esmu bijusi novērtēta, spēlēju ar profesionāliem mūziķiem, un mums vēl aizvien zvana un prasa koncertus. Īpaši pēc otrā albuma; tas mani priecē.

— Kāds ir tavs mīļākais ēdiens, dzēriens?

— Man ļoti garšo gaļas ēdieni, bet, tā kā esmu viens no tiem cilvēkiem, kam jāskatās, ko ēd, jo ziemeļniekiem tie kuņģi ir tādi pašvaki, saku sev, ka mans mīļākais dzēriens ir kefīrs. Tā iedvesmojot sevi, es arī spēju katru dienu izdzert glāzi kefīra. Gāzētos dzērienus cenšos vairs nedzert, jo tie nav veselīgi. Man garšo gaļa, dārzeņi, grilēti ēdieni. Arī grilētas zivis, jo tās ļoti labi smaržo, kā arī nav taukainas. Man garšo sālīta siļķe, sīpoli, ķiploki. Vēl man ļoti garšo, ja mājās kāds uzņemas taisīt kartupeļu biezputru ar zirnīšiem, klāt piecepot karbonādi. Ēšanas ziņā esmu gan latviska, gan ārzemnieciska, jo man patīk arī ķīniešu un libāniešu virtuve.

— Arī čūskas un ķīniešu gatavoto suņu gaļu ēd?

— Nē, nē. Ar ķīniešiem vairāk domāju rīsus un mērces. Es nevaru apēst tādus dzīvnieciņus.

— Bieži rosies mājās pie katliem, pannām?

— Salīdzinoši bieži, jo man patīk rosīties, lai gan laika ir maz un pārsvarā mūsu ģimene ēd ārpus mājas. Bet, ja taisu, tad tā ir maltīte ar daudzām sastāvdaļām. Piemēram, uztaisu klāt vairākas mērces.

— Kāda ir tava mīļākā grāmata?

— Vispār man patīk literatūra, bet nejūtos labi, lasot dramaturģijas darbus. Man patīk jauka dzeja — Imants Ziedonis, Vizma Belševica. Dažreiz latviešu literatūrā man traucē tas, ka šiem darbiem ļoti bieži vijas cauri skumju motīvs, mani tas nedaudz nomāc. Pārāk bieži parādās nāve, lai gan tā ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, un ar to visiem nākas rēķināties.

— Esi lasījusi «Da Vinči kodu»?

— Visi man apkārt ir lasījuši, bet es ne. Rīt gan eju uz filmu (ceturtdien).

— Kādi ir tavi plāni vasarai?

— Tagad man jāpabeidz skola. Gaidu arī rezultātus no vairākām augstskolām. Pašlaik esmu uzņemta Lielbritānijas Mūsdienu modernās mūzikas akadēmijā Ģitāristu fakultātē. Īstenībā es ļoti satraucos par šīm mācībām citā valstī, jo nezinu, kā es bez vecākiem varēšu dzīvot.

— Kādu esi dzirdējusi absurdāko baumu saistībā ar tevi, tavu ģimeni?

— Ka es pati nerakstu savu mūziku, pati studijā neko neesmu ierakstījusi. Bet to jau runā cilvēki, kas skrien pakaļ aizejošam tramvajam. Vienmēr, kad dzirdu kaut ko sliktu par sevi, laižu to garām, jo pretējā gadījumā man sāpēs sirsniņa.

— Katru reizi ar tevi tiekoties, arvien vairāk uzmācas doma, ka ļoti mīli pucēties.

— Pēc tā, kā man gribas taisīties, esmu sievišķīga, bet pēc savas iekšējās būtības esmu ļoti vienkārša. Man ir izteikta iekšējā inteliģence. Taču pašlaik ne par ko nesatraucos, tāpēc esmu mierīga un harmoniska, un tas arī ietekmē manu izskatu. Pucēties man patīk, lai gan labprāt arī uzvelku gumijniekus, vilnas zeķes un eju kaut ko rakt. Man ļoti patīk laistīt siltumnīcu, kaut ko remontēt, naglot, krāsot, līmēt. Man patīk mainīt ūdens filtru mājās. Ja kādreiz kaut kas saiet grīstē ar santehniku, esmu pirmā, kas gatava to visu labot. Izskaidrojums tam ir vienkāršs: es ļoti daudz domāju, tāpēc man vajag darboties. Man patīk ieiet rūpniecības preču veikalā, nopirkt pareizās nagliņas un kaut ko sanaglot.

— Putniem būrīšus?

— Nē, to, kas mājās jālabo. Pagājušajā vasarā mēs izdomājām, ka mūsu virtuve būs dzeltenā krāsā, un es divās dienās visu pārkrāsoju. Ne jau ar rulli, bet ar otu. Arī mašīnu mēdzu nomazgāt ar riktīgu birsti garā kātā.

— Bet iepērcies bieži?

— Strēlniekam jau tas rakstīts horoskopā: cik viegli viņam tā nauda atnāk, tikpat ātri arī aiziet. Man patīk kaut ko jauku iegādāties, bet iepirkšanās man neizpaužas maniakāli. Teiksim tā, ja ir veiksmīgs gadījums, kaut ko ieraugu un nopērku.

Materiāls publicēts sadarbībā ar