FREIMANIS dziesmu tekstus raksta vandoties pa krogiem

Šobrīd solists aizņemts populārākā seriāla «Neprāta cena» veidošanā un jauna grupas «Tumsa» albuma ierakstā. Mārtiņš iesniedzis jaunu dziesmu arī kārtējam «Eirovīzijas» startam, kas nepaliks nepamanīta...

Tavi rīti sākas bārā «Sarkans»...

Jā, manā ikdienas rituālā ietilpst laikraksti, tase kafijas, balzamiņš un cigaretes. Pēc tam varu ķerties pie darba - klēpjdators dziesmu tekstu rakstīšanai man līdzi.

Tevi netraucē izklaidēties «gatavā» publika visapkārt?

Gluži pretēji, man mājās strādāt ir garlaicīgi. Un teksti labāk raisās, tieši vazājoties apkārt pa bāriem.

Tevi iedvesmo iereibušas sejas?

Man vienkārši patīk sajust cilvēkus, viņu kaislības, dažreiz pie galdiņiem tiek skaidrotas attiecības, notiek ķīviņi un ņemšanās, bet tu esi aculiecinieks. Starp citu, pats esmu pilnīgs haosa cilvēks, redzētu manas mājas, tad saprastu... Draugi vārdadienā bija sametušies kopā un uzdāvināja man kārtīgu, ultramodernu putekļsūcēju ar maigu norādi, ka pienācis laiks tīrīt māju.

Vai darbs seriālā «Neprāta cen» tev ir vairāk prieks vai izaicinājums?

Man tā ir akcija, esmu priecīgs dzīvē pamēģināt kaut ko jaunu. Un vēl tik foršā komandā - kad vēl dzīvē es spēlēšu kopā ar tādu meistaru kā aktieris Uldis Dumpis? Viņš man seriālā ir «daddy», bet nekāda izklaide filmēšanās laikā nav - tev ir piecas minūtes, un tekstam jābūt galvā, turklāt ar ārzemju latvieša akcentu.

Kur visvairāk ieliec savu dvēseli - mūzikā, dzejā vai aktierdarbā?

Mana stihija ir mūzika, ar to viss ir sācies un, cerams, arī beigsies. Man caurām diennaktīm mājās kaut kas skan, ja ne mūzika, tad vismaz televizors, guļamistabā trokšņo radio, un arī dators nestāv klusu.

Vai tev ir saprotams un tuvs teiciens: «Nepriecājies pirms laika!»

Jā. Pirms kaut kam ķeros klāt, vispirms visu desmit reizes nomēru un izsveru. Piemēram, Valters un Kaža neļaus samelot, cik stingros grožos es «Putnu balli» turēju «Eirovīzijas» laikā Ukrainā - nedevu puikām nekādas atlaides! Taču viņi mani iesaukuši nevis par garīgo, bet - grādīgo tēvu (smejas).

Tev ir gan suns Pepe, gan šinšila Dambo - kurš no viņiem uzvedībā ir vairāk līdzīgs tev pašam?

Noteikti, ka Pepe! Viņa ir tāda pati kā es. It kā baigā Latvijas suņu zvaigzne, bet, kad cilvēki nāk klāt, viņa lepni pagriežas un aiziet - kucītei uzmanības ir līdz kaklam.

Tev ir ļoti sabiedrisks dzīvesveids, pa kuru laiku tu apdomā dzīvi?

Man ir pat pārāk daudz laika apcerei - kamēr strādāju pie dziesmu tekstiem, to vien daru, kā apdomāju dzīvi. Tāpēc pārējā laikā cenšos par to nedomāt vispār.

Tevi māc depresija?

Ikreiz, kad rakstu jaunu dziesmu, man ir jāiekrīt depresijā un riktīgi «jāiegruzās», līdzīgi kā aktierim, ieejot tēlā. Adresējot dziesmu konkrētam cilvēkam, man pilnīgi jāiejūtas cita ādā. Tā ir vesela jūtu ķīmija! Visi mani teksti ir autobiogrāfiski, jo cilvēks nemaz nav spējīgs uzrakstīt to, ko pats nezina vai nepazīst.

Kur ir tava labākā relaksācijas vieta: gultā, virtuvē vai vannā?

Vannā man nepatīk, kāpēc mazgāties netīrā ūdenī? Vislabākā relaksācija ir gultā - ieslēdzu «National Geographic» un iebāžu kājas televizorā. Neko labāku savā dzīvē vēl neesmu izdomājis.

Absolūts bēbis!

Tas jau nav nekāds bērnu kanāls! Vēl no visa atslēdzos, iznomājot DVD un pēc kārtas noskatoties piecas sešas filmas. Draugi jau ņirgājas, bet man patīk, piemēram, «Zvaigžņu kari». Vienam skatīties nopietnu kino man ir kaitīgi - nāk virsū «gruzons».

Sagādāt sev kompāniju tev taču nekad nav bijusi problēma, vai ne?

Viņi visi kaut kur strādā, esam aizņemti skatuves cilvēki. Sanākt kopā kļūst aizvein problemātiskāk. Bet «Dziedi ar zvaigzni» laikā vismaz reizi nedēļā pa svētdienām patusējām gan. Daži žurnālisti jau mūsu baru nosaukuši par Freimaņa madiju.

Kas tad tavā mafijā ir?

Mēs tiešām viens otram palīdzam un atbalstām, cik vien varam. Kāpēc dzīve jābalsta uz konkurenci, izsperot otram ķeblīti zem kājām, ja var veiksmīgi sadarboties?! Turēties kopā taču ir forši! Tad, lūdzu, izņemiet mūsu kompāniju ārā no Latvijas šovbiznesa, paskatīsimies, kas tur sanāks bez «Tumsas», «Putnu balles», Ellas, Chilly, Laura Reinika un visiem pārējiem - mūsu ir daudz...

Spriežot pēc tavas grupas nosaukuma, tumsa tev laikam vairāk saistās ar romantiku, nevis noslēpumainu maģiju, neziņas bailēm...

«Tumsa» ir mana ģimene, bez šiem džekiem savu dzīvi nevaru iedomāties. Kopā esam apmēram 15 gadus, patiesībā tas ir retums. Savulaik Liepājā uz skatuves Ilga Reizniece publikai paprasīja: «Vai jums ir bail no tumsas?» Un visi zālē atrēca pretī - nē! Arī es no tumsas nebaidos, gulēt parasti eju pulksten trijos, četros naktī un ceļos ap vienpadsmitiem dienā. Apzināti uzturu sevi pūces režīmā, jo koncerti notiek vakaros un jābūt formā.

No malas tava forma izskatās kā absolūtā bohēma...

Par dzelzs disciplīnu rūpējas izpildmenedžeris Mareks. Kā mamma vai mana sekretāre, pateicoties kurai, man nav lieki jāsaspringst. Es par to, protams, maksāju, bet mēs draudzējamies jau no četru gadu vecuma.

Saka jau - ja gribi pazaudēt draugu, iesaisties ar viņu biznesā...

Nav tā. Es neesmu naudaskārs cilvēks, neesmu tajā, kā dažs labs, iemīlējies. Nauda man vajadzīga, tā sakot, iztikas minimumam - samaksāt rēķinus, paēst un izdzert savu rīta kafiju. Un reizi gadā kaut kur aizbraukt. Es pat neatceros, kad pēdējo reizi veikalā sev pirku drēbes. Šorīt pusstundu meklēju tīrus «sierus», esmu no tiem cilvēkiem, kam vieglāk nopirkt jaunus, nekā mazgāt.

Apenes arī nemazgā?

Šad tad mazgāju, bet arī iepērku biezā slānī.

Kā tu nodrošinies pret iespējamām neveiksmēm, piemēram, balss zaudēšanu?

Nekā, vienkārši dzīvoju. Pietiekoši daudz kam dzīvē esmu izgājis cauri, lai saprastu, ka viss ir atkarīgs tikai no tevis paša - ja nestrādāsi, neko arī nedabūsi.

Pastāv taču liktenīgas nejaušības...

Neesmu ne māņticīgs, ne reliģiozs. Grupas bundzinieks mani sauc par «haļavščiku» (smejas). Vienmēr atradīšu veidu, kā izslīdēt cauri jebkurai situācijai. Tā ir laba īpašība, jo vispār esmu diezgan nervozs cilvēks, bet, kad apkārt viss brūk un jūk, es ļoti labi protu sakoncentrēties. Ir jāsaprot, ka bezizejas situācijas neeksistē, vienkārši - ne visas izejas mūs apmierina. Un, ar šādu filozofiju dzīvojot, no daudz kā var izsprukt sveikā.  Es sekoju savai intuīcijai un nekļūdos. Esmu racionālais romantiķis, man patīk atrasties desmit centimetrus virs apaļās Zemes.

Kam ar tevi jānotiek, lai pats varētu sacīt: «Tagad mana dzīve ir piepildīta!»

Dzīvoju no viena mērķa uz nākamo. Kad no Aizputes aizgāju dzīvot uz Liepāju, man tik vien bija kā segā ietīta pauniņa. Biju par 45 latiem pārdevis savus sertifikātus un nopircis tikko Latvijā ienākošo mūzikas centru. Par latu un 50 santīmiem mēnesī atradu dzīvokli - astoņus kvadrātmetrus bēniņos. Elektrību un malku zagu, jo dzīvoju no savas septiņu latu stipendijas. Gāju pa ielu un domāju - ak, dievs, ja kādreiz dzīvē nopelnītu simts latu, nezinātu, kā tos iztērēt. Bet, kad nopelnīju, uztaisīju draugiem lielu tusiņu. UN, kad nopelnīju vēl vairāk, nopirku savu pirmo krāsaino televizoru dzīvē - par godu tam atkal bija jārīko tusiņš. Pirms sešiem gadiem pārcēlos dzīvot uz Rīgu, viss notika pēkšņi, nedēļas laikā! Man vienkārši Liepājā kļuva par šauru, nebija, kur augt. Tu, cilvēks, cel savu latiņu tik augstu, kamēr vairs nevari savu pēcpusi dabūt pāri...

Tev bija grūta bērnība?

Man vecāku nav kopš četru gadu vecuma. Fragmentāri bija tētis, tagad viņš ir viņsaulē. Bet es nekad neesmu sūdzējies par savu bērnību. Mani uzaudzināja vecāmamma. Viņa bija tāda «bojevaja», no sērijas - kārtībai jābūt!

Tāpēc tu «norāvies» no ķēdes un aizmuki?

Nekad neesmu bijis «pie ķēdes», galu galā mani par sliktu uzvedību trīs reizes izlaida ārā no vidusskolas - «učuki» nāca sūdzēties vecmammai, bet viņa ar slotas kātu dzina ārā, lai liek mierā viņas mazdēlu. Forša viņa bija! Starp citu, no Aizputes vidusskolas nāk vesela plejāde interesantu cilvēku - gan ministri un deputāti, gan mani skolas biedri, žurnālu redaktori. Tāpēc jau man ir tik labas attiecības ar «dzelteno» presi.

Vai ziemā dodies uz slēpošanas kūrortiem?

Šoreiz nekur netikšu, jo vasarā atkal gribu uz Bali.

Dārgi?

Normāli, nemaz tik dārgi tas nav, bet ar vairākiem tūkstošiem gan jārēķinās. Pagājušajā vasarā man palika trīsdesmit, māsai astoņpadsmit un viņas mammai - piecdesmit gadu. Es mums visiem uzdāvināju ceļojumu uz Bali. Mēnesi dzīvojām kā karaļi, gulējām pieczvaigžņu viesnīcā, braukājām ar džipu pa salu, fantastiski! Naudu vislabāk ieguldīt labās atmiņās, tad tās visas tavas dzīves laikā nekad nepazudīs. Nemaz neesmu savtīgs cilvēks, man patīk visiem palīdzēt. Vismazāk dzīvē pieprotu pateikt «nē».

Tu tiešām esi nesavtīgs, pat gatavs atkailināties Latvijas mežu glābšanas vārdā: tavs augums ilgu laiku rotāja Rīgas stendus...

Jā, esmu lielais dabas draugs. Ja ievēroji, man uz krūtīm bija uztetovēts vilks. Dzīvniekiem arī kaut kur jādzīvo! Tāpēc momentāni atsaucos Pasaules dabas fonda aicinājumam. Tūlīt aiz mūzikas man tuvākās lietas ir fauna un flora. Mežs man ārkārtīgi patīk kopš bērnības, sevišķi mūsu platuma grādos. Ir tik dievīga sajūta vasarā agri no rīta ieiet mežā, kad tikko nolijis lietus un viss vēl kūp un garo... Patiesībā visu bērnību pavadīju mežā - uzvilku šortiņus un plikām kājām bridu pa sūnām. Ja ieraudzīju čūsku, jābēg bija viņai, jo visu, kas kustas, centos savāk uz mājām. Es taču gribēju glābt visu Aizputes varžu populāciju, biju iedomājies, ka Tebras upe ir piesārņota. Saku nepārspīlējot - mūsu šķūnītī mitinājās divsimt «izglābto» varžu pāru, un tieši pārošanās laikā. Iedomājies, kas tās bija par mīlas dziesmām, troksnis neaprakstāms... Bet tā nav vienīgā dzīvnieku glābšanas akcija, esmu arī par vecāsmammas doto kabatas naudu pircis veikalā dzīvas karpas un laidis brīvos ūdeņos. Jā, par normālu mani neviens nav uzskatījis...

Romāns Koļeda, «Saldā Dzīve»