Andris Bulis "velk deķi uz savu pusi"

Drošības izjūta

Gaļinas Poļiščukas jaunā izrāde Svētās asinis – tā ir mistērija par norvēģu autora Ūles Junsmoena lugas Aiz garākās jūdzes tēmu – pirmizrādi piedzīvoja aprīļa beigās Oslo, teātrī Black Box, kur nospēlētas četras izrādes. Šovakar Latvijas pirmizrāde – Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

Pērnā gada rudenī, kad režisore G. Poļiščuka izlēma aiziet no Nacionālā teātra un dibināt savu Teātra observatoriju, Andris aizgāja līdzi. "Sapratu, ka viens šeit nespētu izdzīvot, bet ar Poļiščuku kopā iesāktais ceļš bija ļoti interesants, un es zināju: ja iešu līdzi, viņa parūpēsies, lai man būtu lomas. Tāda drošības izjūta ir ar viņu," savu izvēli par labu Teātra observatorijai skaidro Andris. Viņš uzskata, ka drošības izjūta ir būtiska, esot aktiera profesijas sākumstadijā. "Man līdz aktierim vēl ir ko augt. Kā Tamāra Ēķe saka, ka dejošanā vairāk par 7 viņa studentiem nevar ielikt – jo uz 10 dejo Dievs, uz 9 – Barišņikovs, bet uz 8 – viņa pati... Domāju, ka aktiermeistarībā man šobrīd ir tāds labs piecnieks. Saka jau, ka aktiera labākais vecums ir 30 gadu, bet man vēl ir tikai 24..."

Nāc mājās!

"To, ka aizgāju no Nacionālā teātra, nožēlojis neesmu nevienu mirkli. Nožēlojis būtu, ja nebūtu pamēģinājis aiziet," apgalvo jaunais aktieris. Viņš neslēpj, ka darbs, kas Teātra observatorijā padarīts, prasījis daudzus smagus brīžus, bet devis arī gandarījumu. "Kad jūtu, ka man sanāk, kad dzirdu skatītāju aplausus, ir sajūta, ka bez teātra nekas cits man dzīvē nav vajadzīgs. Protams, privātajai dzīvei laika nav tikpat kā nemaz. Aktierim tomēr ir ļoti smaga profesija: viņš 24 stundas ir darbā. Es arī nereti, kad esmu mājās, domās vēl joprojām esmu izrādē vai mēģinājumā. Mana sieva tādos brīžos saka: atgriezies... nāc mājās! Pamēģiniet padzīvot kopā ar mani: es esmu, un es neesmu... Melnais darbs prasa šausmīgu enerģiju, un teātra dēļ esmu spiests daudzas lietas upurēt. Bet dzīvē neko nevajag nožēlot," viņš tomēr saka un spriež: "Dzīvē jau tā ir, ka kāds cieš, kādam tiek ņemts, kādam tiek dots. Es arī kādam kaut ko dodu, un kāds ņem no manis. Protams, gribētos visu pagūt un visu izdarīt, bet daru tik, cik varu paspēt." Aktieris smej: ja varētu nopirkt laiku, viņš nepārtraukti stāvētu rindā un to vien pirktu. Bet, ja cilvēkam nebūtu jāguļ, viņš vispār būtu bagāts – jo tad paspētu visu.

Lai sirsniņa strauji sit

Darbā televīzijā Andris iesaistījās ne popularitātes, bet pieredzes dēļ. "Raidījums iet tiešajā ēterā, tas ir līdzīgi kā uz skatuves. Es tomēr esmu adrenalīna cilvēks, man vajag, lai sirsniņa straujāk sit..." Andris saka: viņš grib būt visur un no visa paķert pa drusciņai. Un nenoliedz, ka ir egocentrisks, uz sevi vērsts. Tāds, kurš, kā viņš pats saka, spēj deķi pavilkt uz savu pusi.

"Šobrīd ceļos puspiecos, televīzijā līdz pusdesmitiem, tad skrienu uz teātri, kur sadzeros daudz kafijas, lai līdz vakaram varu izturēt. Pārguris aizeju mājās un aizmiegu. Vai arī – aizeju mājās un saku: atstājiet mani vienu. Saprotu, manai sievai ir ļoti grūti. Un tas, ka sešas dienas nedēļā esmu tāds, viņai nesagādā daudz prieka. Uzņemties dzīvot kopā ar mani bija liels risks," viņš uzskata. Taču, taujāts, kā savu aizņemtību viņš kompensē ģimenē, Andris saka: mēģinot pierādīt, ka spēj novērtēt arī to, kas viņam ir ārpus teātra. "Es ļoti mīlu savu sievu un dēlu. Tas ir svarīgākais. Bet nevar jau ieplānot dzīvē tā: tagad kompensēšu tiem, tiem, tiem. Vienmēr būs kāds abižotais un kāds, kam vairāk tiek. Ir ilgas, ir greizsirdība, ir sāpes, un ir prieks, un tas viss viens otru kompensē."

Uz veikalu pēc pamperiem

Andrim ir arī divus gadus vecs dēlēns Markuss. "Man nedēļā ir divas brīvdienas, tās parasti pavadu kopā ar dēlu. Vedu viņu uz jūru, ejam kopā uz veikalu pirkt viņam pamperus... Vasarā brauksim uz Salacgrīvu, man tur vecākiem ir māja jūras krastā. Tur lasīšu grāmatas, skatīšos filmas un gatavošos jaunajai sezonai. Jā, esmu sācis skatīties filmas, negribas būt aktierim muļķim, kas redz tikai četras sienas un zina tikai savas lomas tekstus. Mums režisori liek grūtas filmas skatīties: tikko bija jāskatās un jāanalizē Tarkovska Stalkers, knapi saturu tur sapratu..." aktieris smaida un atklāj arī savu sapni: viņš gribētu pafilmēties, pabūt tai pasaulē, kur mīt viņa mīļākie aktieri Džonijs Deps un Sergejs Bezrukovs. "Tie ir aktieri, kuriem gribētu līdzināties. Nu jā, neesmu tik liels egoists, ka redzu tikai sevi..."

Santa Raita, NRA