Aisha: «Mācīšos, goda vārds!»

Kad norunājam tikšanos, Aija brīdina: ja viņas kucīte tieši tajā laikā sadomās laist pasaulē pēcnācējus, tad satiksimies citu dienu. Tā arī notiek. Tagad pasaulē ir par četriem maziem terjeriņiem vairāk.

Aisha atbrauc ar automašīnu «Peugeot 206», ko kopā ar pirmo vietu izcīnīja TV5 realitātes šovā «Fabrikas muzikālais teātris». Kopš tā laika arī esam televīzijas ekrānos ar Aishu pazīstami.

Protams, ja kāds viņu nav ievērojis jau 1991. gadā, kad Aija mazo vokālistu konkursā «Cālis 91» ieguva 2. vietu. Un kāds tur brīnums, ja Aija ir vienreizējas balss īpašnieka Alex (Oļegs Andrejevs, «Opus Pro») meita. Šo saikni 2004. gada aprīļa beigās viņi pierādīja tā, ka klausoties tirpas gāja pa kauliem. Ar dziesmu «Tu un es» Aisha un Alex uzstājās varenajā koncertā Daugavas krastmalā, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā.

– Izejot uz skatuves, ieraudzīju cilvēku pūli, kam nebija ne gala, ne malas (vēlāk uzzināju – 40 000 skatītāju)! Biju saviļņota līdz asarām. Nodziedājām, cik labi vien varējām. Pēkšņi dzirdam – skatītāji un koris sauc: atkārtot, atkārtot! Tā bija televīzijas tiešraide, kur nekāda atkārtošana nav paredzēta, bet organizētāji atļāva un mēs nodziedājām vēlreiz. Tās emocijas nav aizmirstamas...

Aija stāsta, ka, dziedot kopā ar «Opus Pro», pašapziņa cēlusies. Kad grupas basģitārists Harijs Zariņš piezvanījis un teicis, lai noteikti iet uz realitātes šovu «Talantu fabrika», Aija nav daudz domājusi. Parunājusi ar skolotājiem, viņi teikuši, ka palīdzēs. Tieši Aijas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā šova veidotāji paziņojuši, ka Aija atlasi ir izturējusi un varēs startēt dziedāšanas sacīkstēs.

– Tētis man gribēja palīdzēt. Teicu, ka man pašai ļoti labi sanāk. Saspītējos, jo to vien dzirdēju – tavs tētis un tavs tētis! Un tu esi «Fabrikā» tikai tēta dēļ, – Aija stāsta. Un tad iesmejas, atceroties, kā bērnībā reizēm tētim palīdzējusi. Alex ir tīrradnis, kas notis nepazīst. Un tad nu reizēm, kad viņam atsūtītas nošu lapas, lūdzis meitu – mūzikas skolas skolnieci – nodziedāt meldiņu priekšā.

– Nekur viņš nav mācījies, tā arī dzied. Balss viņam ir super! Vienīgais, kam es gribētu kā dziedātāja līdzināties, tas ir mans tēvs. Reiz «Aerosmith» menedžeris par Alex teica, ja viņš būtu piedzimis īstajā laikā un vietā, tad droši būtu «Guns & Roses» līmenī...

Starp citu, Aija un «Opus Pro» radās vienlaikus, tālab pērn abu divdesmitgadi varēja svinēt kopā. Pirms koncertiem kāds klausītājs «Apollo» videočatā Aishai un Alex jautā, kā sākusies dziedātāju karjera. Meita atbild, ka, sākot ar «Cāli», korīšiem un karaokes dziedāšanu, kur klausītāji teikuši – o, tev labi sanāk! Bet tēvs pastāsta epizodi, kā ticis pie pirmā mūzikas instrumenta:

«Pie kaimiņa dabūju ģitāru, pēc tam nodevu pudeles un komisijas veikalā nopirku akustisko ģitāru par septiņiem rubļiem. Ātri pielēca, kas un kā. Pārdevu sekciju, kamēr mamma neredzēja, un nopirku normālu ģitāru. Mamma neko nevarēja pateikt. Mēma palika.»

Nekā neņemšana galvā ir lieliska īpašība, arī vadot televīzijas šovu. Jautāju, kā Aijai izdodas būt tik atraisītai, koķetai, starojošai? Tas taču tik grūti – vadīt, piemēram, šovu «Mīl, nemīl». Aija nesaprot, kas gan tur varētu būt grūts. Vienreiz gan podi sanākuši. Šova režisors lietuvietis ar šova vadītājiem austiņās sarunājies krieviski. Un Aija vienā mierā sākusi vadīt raidījumu krieviski. Tad atkal reiz, kad šovā piedalījies sirms onkulis un skanējušas vecās dziesmas, Aija sākusi no aizkustinājuma raudāt tā, ka bijis jāpārtrauc ieraksts.

– Bet parasti īpaši neiedziļinos sīkumos un smalkumos, vienkārši eju un daru. Ieklausīšanās citu padomos ļoti nomāc. Pērn bija tāds posms. Ļoti klausījos visos, bet tas nav vajadzīgs, jo beigās jau sāc pazaudēt pats sevi. Ko es sevī vērtēju visaugstāk? Jocīgi par sevi tā runāt. Man šķiet — godīgumu. Esmu godīga un arī naiva, tas man reizēm «iezāģē». Man bija ļoti gudrs un mīļš vectētiņš. Viņš teica: es negribu, lai tevi šitas viss sabojā, tev ir tik laba dvēsele.

Aija stāsta, ka vectēvs Gunārs Cvībelis Ogres kultūras namā koncertos «gaismojis» visas mūsu estrādes zvaigznes. Lai gan bija pārcietis vairākus insultus, vectēvs līdz pēdējai dienai vingrojis, gājis pastaigāties, visu laiku smaidījis un teicis, ka viss ir kārtībā. Aijai arī tā gribētos. Un tāda viņa arī ir – optimistiska, kustīga, droša. Bet nez vai viņa, piemēram, plāno savu dzīvi?

– Es tā vairāk pa gaisu. Man plānošana nesanāk. Es tagad paskatos, kāda biju skolā, kāda mūzikas skolā – atliku darbus uz vēlāku laiku, padarīju visu pēdējā brīdī. Un, kad redzu, ka tagad daru tāpat, tad saku – Aija, saņemies taču. Es mācīšos, goda vārds, nākamgad. Sabiedriskās attiecības. Es nepaļaušos uz dziedāšanu vien. Jo nevar zināt, kad tas beigsies. Kamēr būšu jauna un smuka, mēģināšu darīt visu. Kad vairs nebūšu vajadzīga, varēšu mierīgu sirsniņu aiziet savā sfērā un darboties. Aiziet ir jāprot. Droši vien tas ir ļoti grūti, nežēlīgi, – aizdomājas Aija.

Bet līdz tam vēl simts gadu. Šogad viņa piedalīsies LNT šovā «Divas zvaigznes», izdos savas grupas albumu. Un varēsim skatīties viņas lomiņu «Likteņa līdumniekos». Aishai tā ir pirmā.

– Sākumā biju satraukusies, bet ne no kameras. No tā, ka blakus ir profesionāli aktieri. Pirmajā filmēšanās dienā no pulksten vieniem līdz astoņiem gaidījām savu epizodi un tā saradām cits ar citu, ka uztraukums pazuda kā nebijis. Filmējām ballītes epizodi. Lai varētu bučoties, jaunieši tolaik grieza pudeli. Pudeles gali apstājas pret diviem, tiem arī tiek tas prieks. Man tajā epizodē jāgaida, kad puisis iznāks no tualetes. Bet es tā dīdījos, ka bija jāpārfilmē. Otrajā reizē gan viss sanāca labi, – Aija smejas. Filmas mākslinieks esot atradis dzīvoklīti ar vecām mēbelītēm, mūžvecu televizoru. Aijai bijis žēl mīļās sieviņas, kura tur dzīvojusi un vēl gribējusi aktierus pabarot. Arī ikdienā veco ļaužu dzīve ir tas, kas Aiju ļoti satrauc.

– Veci, slimi cilvēki, mūžu nostrādājuši. Viņiem tagad būtu jāceļo pa pasauli un jābauda vecumdienas, jāatpūšas. Bet vecas māmiņas strādā lielveikalos, stumj ratiņus, bērnus, mazbērnus izaudzinājušas...

Un Aija atceras savu vecmāmiņu. Vienā dienā paziņojusi, ka grib iestāties mūzikas skolā. Vecmāmiņa teikusi – labi. Aija saka, eksāmeni ir tad un tad. Vecmamma salikusi drēbītes un Aija devusies uz eksāmeniem.

– Pati kopā ar draudzeni aizgāju iestāties mūzikas skolā. Tur jau nekā nebija. Jānodzied lalalalala un viss. Kad pateica, ka esmu uzņemta, bija jāizvēlas instruments. Es teicu: gribu tādu, kas ir skaists, – vijoli vai flautu. Izvēlējos flautu.

Kā tik brašs bērns var rasties? Aijas mammas skolas laiku draudzenes esot pārliecinātas, ka ātruma un izdarību ziņā Aija ir mammas meita. – Mana mamma arī ir emocionālais, pa gaisu lidojošais cilvēciņš. Tāda laba, – Aija smaida.

Vēl Aijai ir māsa, kura strādā «Rīgas Viļņos» par menedžeri un reizēm mazo māsu māca dzīvot prātīgāk. Arī pirmā bērnības atmiņa Aijai ir tāda, kur abas ir kopā:

– Bija kārtīga ziema. Mamma mūs abas ar māsu satuntulēja. Kā man nepatika tas kažoks! Biju iespiesta, nevarēju pakustēties, veltin vēlos. Atceros kāpņu telpu. Izgājām ārā, gaidījām, ka tētis nāks ar ragaviņām.

Tagad Aishai ir pašai sava dzīve kopā ar draugu Kristiānu Reingardu, terjeru pāri un viņu kucēniņiem, kuri aug un ēd un guļ. Kad ir tik skrejoša dzīve, brīvajos brīžos Aijai patīk rosīties pa māju, kārtot un pārkārtot lietas, paskatīties kādu filmu un daudz ēst.

Ilze Vītola, «Mājas Viesis»